Vakar rajonā bija svīres, šodien viņu vairs nav.
Izlūki laikam.

Enter poga atkal pārtrauca. Jo rakstu Gemini.

Veikalā teica "naudu atpakaļ nevaram dot. tu drīksti izvēlēties ko citu"

Es paņēmu telti un guļammaisu. Es biju aizbraucis pat bez telts un guļammaisa.

Ar to vēl bija par maz. Es gāju ar savu milzīgo mugursomu, jau aiztinies no Oslo uz laukiem. Es atradu velo Meridith mētājamies uz šosejas. Apkārt pilnīgi neviena. Es stāvēju, izsmēķēju cigareti, un kliedzu apkārt "vai te kāds ir? tas ir jūsu ritenis? es tūlīt savākšu!". Klusums. Es vnk paņēmu, un braucu prom. Tas laikam skaitītos zagšana, ja vien Dievs nebūtu parūpējies. Es kā islāma fundāmentālisti uzskatīju, ka Dievs man uzdāvināja ļoti labu montainbike. Tikai tā es izdzīvoju desmit kilometriem, katru dienu pa kalniem.

Moby, kā Tev iet?

Kā mani izraidīja no Norvēģijas.
Es tur aizbraucu ar 100 latiem kabatā, kas pie Norvēģijas cenām beidzās pāris dienās. Es neko neplānoju. Bēgu no Guntas. Pārdevu savu veco Fordu. Lielāko daļu notērēju drogās un alko, plosoties pa Pulkvedi pēdējā dienā pirms doties prom. Aizbraucu ar 100 latiem, pat nezinot, ko tur darīšu, kā izdzīvošu. Nodzīvoju 1,5+ mēnesi. Dzēru no strauta, nakšņoju mežā, augstu kalnos, zagu veikalos, no zemnieku laukiem dārzeņus.

Es sapratu, ka ir the end. Jābrauc atpakaļ uz LV.
Pats pieteicos Norvēģijas policijā "dodiet lūdzu darba atļauju, man ir jānokļūst mājās"

kas notika LV. pilnīgi 90-ie, kaut jau ir 2000. mani lidostā aizturēja kā noziedznieku "nu, stāsti, par ko tevi paņēma" es totāli apstulbis. LV policija pat nejēdz izburtot, kas izsūtīšanas zīmogā pasē rakstīts, un pratināja mani 2h. es skatījos kā uz totāliem idiotiem "mani nesavāca. es pats aizgāju, jo vajadzēja tikt mājās"

dzeru. domāju, ka man nav naudas. atradu cash maciņā. nopirku ļoti kvalitatīvu 0,7.

ieraksts Gemini:
labrīt! atradu cash. nopirku 0,7L. tie ekonomiskie kokteiļi 14% ir ārprātīga inde. ja dzer, tad tīru 40%.
pamodos ar vieglāk paģirām. tas ir, kad dzer tīru, ne ar likumu aizliedzamu sūdu 14%.

Fatboy Slim - Live At Big Beach Boutique II, Brighton, 2002.

es lūdzu, preciet mani! 830 grupas gadā. jūs tādu puisi esat redzējēšušas?

Gunta nesparot mani cispār. Viņai mūzika nabv pilnīgi neks. arīi visi, pilnīgi visi draugi, neredz mani mūzikā. es esmu tikai radom. Es ceļu pats savā mūzikā. jo es zinu tik fakin daudz. neviens neredz. laikam ļoti vāji. spotifijy teica esmu klausījies 830 bandas pa gadu. labi ja es zinātu tikai 1/10 daļu, bet apjoms ir nenormāls

Norvēģijā vispār mani dievināja, jo angļu valoda mums abiem ir foreign language. Gan norges, gan latvieši to uztver ne kā mājas. Man tagad meibi cerams ir kāds B2 anglenē. tolaik rīstijos ap B1. norvēģi teica "hakin laba anglene". nu es nezinu, domāju, ka ļoti vāja. bet runājām plašas tēmas, pirmkārt par mūziku. pie pisurāra sadzērušiem runājām par REM, Mike Stipe. Džekam bija ļoti daudz ko teikt. Mike esot pat saistīts ar Rīgu. Nu, norvēģis nesaprotami dievināja Rīgu. Es nebiju parasts austrumeiropietis, bet cienījams Rīdzinieks.

Ticiet, tāda informācija, kāda man ir par mūziku, nogalina beigtu, jebkuru

Mute man ir neaizbāžama. Es ar savu viduvējo angleni tolaik, iepazinos ar visiem angļiem, arī ar nēģerieti. easy runājām. es patiku angļiem

Govs arī mani redz. Chest my bitch up, smack my bitch up. Es biju UK 1997, man bija Keith Flint frizūra. UK bija nojūgušies no drogām un Prodigy. Pat angļiem, es austrumeiropietis šķitu nenormāls

Tas būtu tik skaisti. Bērzaune. Pleskavas šoseja, kur pastāvīgi ir intensīva satiksme. Vasara, skaists laiks, mēs abi skaidri, perfekta ceļa redzamība, bet kas notiek uz šosejas, nav redzams. Mēs iedzītu to BMW cik var paspēt, vismaz līdz 120, meibi 140, un dēļ reljefa, mēs reāli lidotu pāri Pleskavas šosejai, nokrītot uz riteņiem. Goldie, preci mani!

O, jā dzirdziņ, esmu sūkājis pimpi, gan pusminūti draugam, un sev. Bet tu esi dzīvojis tādu dzīvi kā es? Ticu, tuvu esi, vai ne mazāk.
Uz 160 km/h pa pilnīgu melno ledu, ka sekundaļas kļūda, ir momentā letāli, un jutos, ka viss būs tomēr labi.

Mani stāsti ir absolūti neiespējami. Šie ir tikai sīkumi, atsevišķas detaļas. Tāpēc atmiņas tā spiež. Mana dzīve ir bijis absolūts kino. Tagad nožēlojami.

Lai kā gribu izskatīties mežonīgs, tie visi ir reāli fakti.

Mēs reiz ar tikpat psihu draugu, tuvojāmies uz 100 km/h Pleskavas šosejai pa lauku ceļu. Vienā mindstate – mēs nesarunājāmies, tikai saskatījāmies "davai?". Jā. Mēs bijām izlēmuši. Mašīnā trešais cilvēks. Sapratām, ka obligāti jājautā viņa piekrišina, jo tā ir rulete – paliksim dzīvi vai nē. Viņš tikko pamodies. Nepārbraucām šosejai, jo puisis tikko atmodies, vēl vispār neko nerubī. Mēs būtu pielikuši ātrumu, un pārlidotu Pleskavas šosejai uz 120, bet puisim nebija nekādas idejas, ko jautājam. Mums tiešām ir tik daudz nervu. Oliņas ir.

Tas ir no ļoti seniem laikiem, kad vēl G. Michael bija kods mums "Every single memory has become the part of me". Esmu aizmirsis 20-o gadu pāļa sarunas, jo man tiešām bija radikālis pālis, ka nebiju drošs kā vispār mani sauc, zvanot uz NL. Ticami, ka Armands. Taču katrs brīdis, ko bijām kopā, es arī skaidrā, ir palicis niansēs. Es atceros katru sekundi

Fak, es dirst Laura.

Klausos Pink Floyd. Mans trulais prāts vienkārši raud, kā es tev tinu smilgas matos Siguldas pļavā, ar milzīgu uzmanību, un redzēju tevi kā milzīgu brīnumu.
Vēlāk tev sala, jo palikām līdz tumsai ārā. Iedevu tev savu mugursomu, ar polsterētu iekšpusi, lai nedaudz sasildies. Man nesala, varbūt pavisam nedaudz. Es dievināju katru brīdi ar tevi.

Ir redzēts.

Phantom of the Opera. Tas spoks, kas laikam nogāza lustru. Es neatceros. Klausījos, kad man bija ap 20

Par Goldie es nerunāju vispār. Tas būtu tik cheap. Uztvere, līdz kurai man ir gaismas gadi, īsta māksla, dabas dots skaistums, un neīd, ka nav naudiņas, bet aizbrauc uz Sicīliju.
Briesmonis pret Skaistuli we are.

Nu, reāli, mani Cibā spēj redzēt tikai mani cilvēki. Pārējie man nenozīmē neko. Misene laikam ir lielākais cibā. Es mēdzu saukt sevi par cibas ķēniņu, bet tā nav. Ir daudz iespaidīgāki cilvēki par mani, kuri vienkārši nelielās, netrako pālī

Mani aizkustina Black Robin. Viņa spēj mani saskatīt. Es nepielienu, bet pasaule būtu neizturama, ja neviens neredzētu, ka tu mēdz elpot nepiemēroti šai pasaulei

Puslitrs jau sāk darīt savu darbu. Lielīšanās. Man vnk ir paveicies ar skaitļu atmiņu. Ap 18, kad pat mājas telefona līnija ne visiem bija, kur nu vēl kontaktu katalogs, es zināju no galvas 120 telefona numurus, arī parastos, ne tikai savu cilvēku. Grieķijas meitene reiz redzot mani plānojot savu biznesu, teica "tas ir ekomomikas fakultātes 2. kursā līmenī". Un zināms, ka esmu dulburs, man nav nekādu teorētisko zināšanu, vienkārši iespaidīgs prāts.

esmu ļoti pieklājīgs, kaut neticēsiet, jo man vajag, lai izskatos wild. cibā atceros visu savu mežonīgumu, un tas nav bijis maz. bet reālajā attieksmē, es cenšos, lai cilvēki justos labi.

lūk, šorīt bija 2 taksisti. viens, krievs (kas man nav issue), bet auksts darba izpildītājs, un tuvu atstāja mani bezpalīdzīgu, nakts ielas vidū. nekādas pieklājības no manis "tu ko? atstāsi mani šeit?". aiztaisīju durvis, pat nepateicu paldies. prātā bija "pisies prom". otrs, ļoti pieklājīgs. pateicos no sirds.