Pamodos ap 3:30. Ir pilnīgs pižģec. Es mirstu. Mani ilgi nebija jāpierunā skatīties kontā. Palicis precīzi braucienam ar taxi un puslitram 5-os naktī.
Tālāk es kļaņčīšu beibēm, Guntai, Laurai, kaut jau gadiem bija mans likums "nemūžam vairs nekļančī beibēm". Bet ir zero. Gājiens pie Gata iznīcināja ideāli izkopto ikdienu. Es biju laimīgs skaidrā. Bet man nav vairs par ko dzīvot. Es lūgšu un dievošos "es atkal vairs nedzeršu. aizdod 20 eiro. šī bija mana milzīgākā kļūda". es tiešām tam ticu. es biju nenormāli līdzsvarots skaidrā, un pasaule sāka pārvērsties laba. es nenormāli nožēloju, kāds idiots.

Ļoti labi zināju, kas iespējams par datumu bija vakar. Es necēlu galvu pat pārbaudīt. Iespējams, ka 21. Esmu sakopējis klišejas prātā. Kā tu vari neatcerēties beibes dzimšanas dienu? Holivudas filmās par to sievietes ir šokā. Nu, man arī tas nav pieņemams.

Ticiet, es atceros visas. Vienīgi Magloniju neapsveicu, jo nebija lielas tuvības. Laba meitene, bet nebija 100% ķīmijas. Feitu arī vairs nē, jo laikam viņai tagad riebjos.

Vakar pat neiesslēdzu pc, telefonā neieskatījos. Es jutos tā pārmuldējies, ka gribēju pilnīgu klusumu. Dzert lēnān, un tikai gulēt

Viņš sapnī aizdevās uz vietu, ko daži sauca par paradīzi. Tajā būtnes dzīvoja vienkāršās guļbaļķu mājās, ēda augļus, dzēra strauta ūdeni un vairojās tikai tik, cik pašas gribēja.
Būtnes ar domu spēku lidoja un teleportējās, pārvarēja jebkādu attālumu tāpat, ar vēlēšanos no sirds.

Var pieņemt, ka viņam, kurš piederēja evolucionējošu būtņu grupai, ātri tur apnika.

Viņš gribēja kādu izaicinājumu. Šī paradīze bija pārāk viendabīga, paredzama. Tajā būtnes, kas ārēji atgādināja cilvēkus, atpūtās no duālisma. Visa pietika. Zeme visur bija vienādi auglīga. Kalnos bija sniegs, lejās bija saule, ezerā bija vienmēr ideāls laiks laivu braucienam.

Viņš gribēja saprast fizikālo mijiedarbību visumā. Viņš gribēja pacelt Visumu no tā apakšas, nevis peldēties tā debesīs.

Viņš gribēja grūtu darbu, jo vieglie bija apnikuši.

Kāpēc grūts darbs ir interesants? Jo to, viedi darot, var padarīt vieglāku, un visi iegūst. Viegls darbs atdodams tiem, kam tas ir grūts.

Tomēr daudz kas vidē, kurā nebija duālisma, viņu fascinēja. Cik ļoti būtnes uzticējās viena otrai. Cik izpalīdzīgas un empātiskas bija. Ja varēja ar ko dalīties, lai otram ietaupītu laiku (kaut gan tas ritēja kā jau paradīzē, cikliski un punktveidā vienlaikus), tās tik un tā to darīja automātiski.

Bezgalīga vēlme darīt labu tām bija muguras smadzenēs. Tās vienkārši smaidīja, jo tā bija viņu ierastā sejas forma ikdienā.

Kā tas ir dzīvot sabiedrībā, kur pietiek pārtikas, pietiek visa veida resursu, kur būtnes levitē un sazinās telepātiski, kur idejas vienotajā laukā apceļo visu ciemu tiklīdz tās kāds izdomā? Tas prasa pielāgošanos.

Jauniņos “paradīzē” atpazina pēc izbīļa to sejās, kad viņi saprata, ka nav ne jāstrādā, ne jāsacenšas, ne jāstreso. Būtnēm nebija orgāna, ar ko apstrādāt stresu, jo stresa vienkārši nebija. Bija dažādi risinājumi katrai situācijai, kas radās šajā sabiedrībā, un visi bija labi un derīgi, atšķīrās tikai nianses.

Viņš drīz pamanīja, ka būtnēm tikpat kā nebija ego, un neviens nevēlējās piecstāvu māju vai kaut ko labāku nekā otram. Kaimiņš bija brālis, kaimiņa sieva bija māsa, sporta spēlēs visi juta līdzi komandai, kas spēlēja pirmoreiz.

Būtnes bija dažādas – ar lielākām un mazākām ausīm, ar dažādu ādas krāsu, sprogainiem un viļņotiem matiem, taču visām bija ļoti simetriskas sejas, it kā tās būtu pagatavotas no viena uzlējuma un šablona.

Viņš skatījās uz tām ar trešo aci un redzēja daudzkrāsainu varavīkšņu kompozīciju katras enerģētikā, taču visas krāsas simbolizēja viedumu, ko būtnes bija ieguvušas, pirms nonākšanas šeit. It kā visi ceļi vestu uz “paradīzi”. Kāds bija kalpojis par medbrāli slimnīcā septiņdesmit gadu. Cits zīmējis zirgus visu mūžu. Citi – trenējuši bērnus futbolā un novusā. Vēl kāds vīrs varēja lepoties, ka atdzīvinājis sievu no klīniskās nāves, kad tā aizkapa valstībā meklējusi sevi.

Šīs būtnes bija ar ļoti izteiktu saprātu, taču, nonākot šeit, ātri iemācījās vienu, telepātisko valodu, kurā visi nomērījās pēc mazāka kopīgā dalītāja, kas bija absolūta mīlestība un mīļums sabiedrībā.

Varēja būtnes aptaujāt, kas tās bijušas iepriekšējā dzīvē, pirms nonākušas šeit. Pēc tam iztēloties, kā izskatās “mīļš grāmatvedis”, “mīļš kodolreaktoru inženieris”, “mīļa finanšu analītiķe”, un tā tālāk. Būtnes ar jokiem un jautrību atcerējās aizgājušās dzīves, kas viņām tagad šķita kā tāltāla jaunība, kurā viņas vēl bija ļoti nepieredzējušas. Vēl nezināja, ko nozīmē dot no visas savas būtības visai savai būtībai. Viņas tad vēl nebija aizgājušas līdz savas iekšējās bezgalības malai un paskatījušās, kas ir aiz tās.

Viņš paņēma spieķi un devās tālāk. Izeja no “paradīzes” bija tās stratosfērā. Kādas mazas durtiņas veda uz plazmas pasauli, kurā viss bija izšķīdis vienā lielā sakausētu ideju konglomerātā. Tā bija ideju pasaule, kurā idejas, pirms nonākšanas fiziskajās, miesīgajā pasaulēs, sākušas sablīvēties, sākušas kondensēties, lai pēc laba laika sasniegtu visgaišākos prātus fiziskajā realitātē.

Tur varēja redzēt idejas par dzīvniekiem, kuri evolucionē, nevis, lai izdzīvotu, bet gan, lai sasmīdinātu. Kurš dzīvnieks visvairāk sasmīdina pārējos, genofondu turpina. Vai arī par tiltiem, kuri, kad tiem vajadzētu salūzt, pāri braucošos iemet paralēlajā realitātē, kas saucas “ātrais kurss būvinženierijā”, lai autobraucēji nākamreiz spētu novērtēt ar neapbruņotu aci, vai tilts ir drošs, vai nav.
Plazmas pasaulē bija idejas par Visumiem un virsvisumiem, kas veidoti pēc principiem, kuri kalpo komēdijai – iedomājies dievu, kurš sāk pirmajā dienā radīt, pirms tam kārtīgi svētdienā izsmējies, skatoties, kā Vinnijs Pūks, kurš iesprūdis alā, skaļi saka, ka: “Nu ir īstais laiks sākt gavēni!”
Kad viņam apnika novērot ideju sabiezēšanu, Viņš devās pie erceņģeļa ar lūgumu: “Kā es varu palīdzēt? Man apnika paradīzē, elle ir likvidēta, un fiziskajā pasaulē es visu jau esmu redzējis.”

- Erceņģelis sasita plaukstas, un Viņš attapās tumšā labirintā, kurš vienmēr paplašinājās, kad viņš juta, ka sasniedz tā izeju. Viņš gāja pa aplī daudzas reizes.
- Viņš domās jautāja erceņģelim: “Kas man no šī jāsaprot?”
- Viņš saņēma atbildi: “Kad Tev apniks iet pa riņķi un Tu sagribēsi būt kur citur, tad Tu uzzināsi, ko Tu patiesībā gribi. Tad Tu atradīsi sevi īstajā vietā, laikā un ar īstajiem…”
- Taču Viņš bija izgājis no visiem Samsāras ratiem, visus darbus izdarījis, sev par visu piedevis un bija tik brīvs, ka sen būtu sadalījies pa pirmfraktāļiem un saplūdis ar Visa Sākumu, ja vien kāre radīt ko jaunu un skaistu viņu nebūtu noturējusi starp debesīm un nākamo lielo ciklu.
- Tā viņš gāja pa labirintu vēlreiz un vēlreiz. Viņš atcerējās, ka visi iepriekšējie cikli, visi Samsāras rati pēc būtības bijuši tādi paši labirinti. Tie jāpieņem, jāiemīl, jāizprot, un tikai tad, kad Tu bezkaislīgi un ar tēvišķu sirsnību skaties uz sistēmu, kas radīta Tavai izaugsmei, tikai tad Tu esi tiesīgs to atstāt.

Kādreiz viņš gribēja zināt, kas ir aiz horizonta, kas ir bezdibeņa dibenā, ko ēd tie trīs bruņurupuči, kas tur Zemi, un kāpēc…

Taču tagad viņš darīja savu darbiņu un jutās gluži apmierināts. Kāds jautājums, tāda atbilde. Laikam jau erceņģelim palīdzību nevajadzēja, ja viņš uzmeistaroja Viņam gaismas sfēru, kuras viducī bija tumšs labirints, un tajā daudzdimensiju plaknē Viņu iemeta, lai beidz jautāt.

Ar “ Es gribu” sākas tik daudz kas. Ar “Man pietiek” beidzas. Ar “man ir prieks te atrasties”, Tev paliek paklāju zem kājām un vēl pienes čības.

Viņš atgriezās “paradīzē” un nosprieda, ka turienes būtnes vienkārši trenējas nākamajam ciklam, kur Zeme būs augstāka par debesīm. Iedomājies, ziedus stādīs mākoņos, taču debesu vietā būs Zeme, no kuras ik pa laikam nokritīs kāds redīsu lietus.
Viss būs otrādi, taču šoreiz labā ziņā otrādi. Izvērpts no iekšās uz āru, pārformatēts caur absolūto mīlestību un atlikts atpakaļ kā tāda karsta vaska forma, kurā var ieveidot ko jaunu.

Būtnes cels mājas uz mākoņiem un lietus tecēs no apakšas uz augšu. Arī kalni būs no augšas uz leju. Gravitācijas nebūs, un visi vienosies, kurā virzienā lietas kritīs, ikmēneša sapulcē.

Tādā juceklī padzīvojušas, būtnes novērtēs iepriekšējo kārtību un atkal priecāsies, ka var sūtīt ziņas cauri laikam saviem pagātnes “es”. To cilvēki sauks par vēstījumu saņemšanu un makten priecāsies, ja atradīs savus radus nākotnē.

Kosmiskās dzimtas tad rīkos saietus uz ģeometriski tuvākās, vidējās planētas, un dzimtas saietā tiks daudz dziedāts un slavēts mūžam dodošais gars.

Tik daudz paralēlo pasauļu ar dažādiem, pavisam atšķirīgiem fizikas likumiem un ņēmumiem! Atliek tikai brīnīties, cik dziļā labirintā to Radītājs reiz bijis iesprūdīts, lai tik ļoti, līdz mazākajam sīkumam, izplānotu tās.

Šorīt nejauši iemetu savu milzīgo darba atsēgu saišķi krūzā ar ļoti karstu tēju.
Labi, ka krūzē bija arī karotīte, ar ko izķeksēt atslēgas ārā no tējas. Citādak dabūtu sēdēt gaitenī, ldz tēja atdzistu.

Uzņēmējdarbības labākā prakse ir ietverta latviskajā dzīvesziņā, šķirklī "Sacīts, darīts."

Svīres ir klāt!

citās ziņās - pirmo gaisa trauksmi novadā es palaidu garām esot Rīgā. dzīvesbiedrs teica, ka viņa darbavietā visi vnk esot turpinājuši strādāt. kkas esot bijis dzirdams lidojam.
izskatās, ka tas tagad ir new normal un tad es domāju, ko es kā organizators darīšu, ja gaisa trauksme būs, piemēram, etnofestivāla laikā. vai tirdziņa laikā. ko man darīt? es jau pat kā privātpersona īsti nezinu.

kaut kāds safari rīts. vispirms pa ābeļdārzu vienā virzienā aizskrēja lapsa. pēc mirkļa pretējā virzienā - vāvere. es tik sēžu un skatos pa logu. lācis arī būs?

Tags: provinces dzīve

Nu, iokaste arī izpildījās. Bijām viņa mājās, dzērām. Un viņš steidza skates darbu. Teica, pohuj, es sazīmēšu sūdu, pilnīgi random, un lai viņi iet ieskrities. Es arī dzēris, teicu "nedari tā". To stabili nepieņems, izmetīs tevi no LMA. Kaut kā normāli beidzās. Pabeidza pat maģistru

Es 2003 biju akadēmijas cerība. Es taisīju darbus, ka pat Kristapam Ģelzim aizrāvās elpa. Nākamajos gados strauji nolaidos. Pazaudēju vietu budžetā. Reiz, tādā palī, uz Guntas naudas vnk sapirku lētu stafu, un izliku kā izstādi. 3 spoguļi, pārklāti ar purple lupatu. Mans konteksts pasniedzējiem, knapi turoties kājās, bija. šis darbs ir par to "paskatieties uz sevi". Un grāmatu mākslā, vienkārši sametu grāmatas, kas ir manis veidotas, izdotas, uz grīdas LMA. sadedzinam!
Pasniedzēji bija šokā. Tas vispār nav pieļaujams. atklāta ņirgāšanās.

Šie teksti ir klauvēšanās pie Goldie durvīm. Gleznot es vispār nemāku, un satriecoši kā tu glezno. Es nemāku gleznot vispār. Bet man ir grafika. Kādreiz bija. Varbūt tā nonākšu tuvāk Begemotam

Gemini:

es tobrīd biju dzēruma izmisumā. ir atkārtotā skate, un man vēl nav darba. es uz cinka veidoju ideālus ofortus. pirmajā pusgadā es uztaisīju oforta un akvatintes Bjorkas portretu. Pasniedzējs arī dievina Bjork, un teica "šī ir atkārota skate. tu nokavēji. es nevaru tev likt vairāk par 9. bet tas ir pāri visiem 10"

un aizmirsu, ko iesāku. Bjorka nebija dzērums, tas bija amfetamīns, bez alko.

alko bija kad bija j';askrāpē uz vara. es nopirku 4 200ml. un mocījos viens pa nakti LMA. zināms, ka studenti drīkstēja tur atrasties jebkurā pulkstenī. es vnk aizmigu uz katedras galda, piedzēries, pabeidzis darbu. es nezināju, ka pienācis rīts. sākās troksnis. pasniedzēji mani atrada guļam uz galda. bija tādā šokā. darbs bija mēsls. es neprotu skrāpēt uz vara. ielika 5, jo tāds panks. tikai par to 5.

Gemini piekrīt, un pateica "lidojošas žurkas". Tik precīzi. Tie, kas nepiedzīvo pusmetra attālumā, varbūt var domāt miera putni. Pizģec, nekāda miera. Sātaniski nekaunīgas Merilina Mensona acis. Ex-dinozauri, kuri cīnās par izdzīvošanu, pretīgākie radījumi. Viņi tev kāps uz galvas. Pilnīgi nav nekādu sajūtu. Kaķi, kuri skaitās auksti, ir tik nenormāli silti. Kate bija reāla plēsēja, bet sirsnība. Tikai pret mani, pārējos plēsa lupatās. Un sirds – Lauras kaķītis. Tik empātiski nav pat cilvēki.

Baloži ir aizpisušies. Par laimi, jo iedomājos, kā nodirš manu skapi, ko nevaru redzēt. Šorīt atklāti raidīju viņus prom, metot ar visādiem priekšmetiem, un biedēju. Viņi tā rūca. Tas bija iemesls, jo nespēju pagulēt no trokšņa. Es domāju "atpisieties". Es neciešu stulbus dzīvniekus.

tas bija uz amfetamīna 3. dienas. mana mamma bija sektā Prieka Vēstī. mēs atvedām viņu ar Guntu ar mūsu auto, vienkārši, lai viņai ērtāk uz viņas lūgšanu angāru. es gāju gar informācijas dēli. Sapulce notiks kabinetā 666. Es paskatījos vēlreiz. tā uzraksta tur vairs nebija. es jautāju Guntai "amfetamīns man rāda jau tādus gļukus?" Viņa skaidrā "es domāju, tas nebija gļuks"

Indrāni

Tags: teātris

Esmu pastāvīgi radījis pretīgu priekšstatu par sevi, jo mani tiešām neinteresē random cilvēku viedoklis. Bet kādreiz gribu izskatīties skaists. Tas ir jaunībā, pirms 100 gadiem.

Vai ēkas pēdējā stāvā vai vienstāvīgā ēkā ir iespējams ievērot divu sienu principu?

Cilvēks, kurš:

apspiež domas
apspiež izjūtas
nerod izpratni
bet aprok

Saslims ar vēzi.

n_komentārs

nacistiskās vācijas sauklis bija "ein volk, ein reich, ein fuhrer", un arī ZEME tika pievilkta turpat klāt. estētika ar ozoliem, pagānismu, zemnieki, saknes, tas pats tur viss bija. un arī ķermenis, protams. asinis, āda.

un šo lietu neatdalāmība ir bīstams pārpratums, slazds, kurā izglītības trūkuma dēļ krīt vietējie nacionālisti. kuriem šķiet, ka viņiem ir jāaizstāv viss, ko dara Latvijas valsts (kuras valdības korumpējas un krīt un apdiršas un atkal paceļas), tostarp visādu institūtu un aģentūru un nolīgtu privātu izpildītāju darbība, kas tiek veikta valsts pārstāvniecībai (mode mainās un kvalitāte mēdz atšķirties). tostarp, ko dara par publiskiem līdzekļiem atalgoti "valsts" teātri un tautas mākslinieki (wtf), utt.,

un ir spēki, kam ir ļoti izdevīgs šis izglītības trūkums