 |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) eos | |
|
|
|
|
|
|
|
Nākamgad ap šo laiku es būšu, visticamāk, pabeidzis bakalauru, iestājies maģistrantūrā(jo uzņemšana LU maģistros ir no 20. jūnija līdz 9.jūlijam),
tāpat būšu atvaļinājumā, tāpat gaidīšu iespēju augustā padzīvot laukos.
Taču, kur ir prieks? Kur ir prieks par nokārtoto bakalauru, diplomu?
Es taču varētu paņemt un nopirkt biļetes uz savu mīļāko grupu koncertiem, aizbraukt uz Fēru salām vai vismaz Norvēģiju,
aizbraukt uz Īriju, kur plānojām ar māsu doties un atzīmēt, kad man būs diploms (es iesāku bakalauru studēt 2009.gadā)? Man, turklāt, sola viens tēvs par viņa meitas sekmīgu
aizvadīšanu uz RSU bonusu naudas prēmijas izskatā.
***
Manai māsai bija tieksme uz pašnāvību un depresijām, pat ja viņa reāli neslimoja ar depresiju, tā kā es.
Viņa teica pēc 9.klases, ka jūtas, it kā pēc katra gada būtu nopelnījusi medaļu par to, ka nav pārgriezusi sev vēnas.
Ka viņa to nedara tikai savas mātes dēļ, jo tad tik daudz darba būtu zudumā.
Taču tad izrādījās, ka viņa 19 gadu vecumā bija atradusi citu pašnāvības veidu.
***
Mēs ar māsu klausījāmies diezgan atšķirīgu smago metālu, taču tas bija laiks (2010. - 2013. gads.), kad kaut kā viņa izslīdēja no mana redzesloka.
Es nejutos pārāk atbildīgs/vainīgs, ka viņa tā izdarīja, taču tik un tā, varēja taču atrast kaut vienu 1 iemeslu dzīvot?!
***
Es domāju, ka tāpēc es saprotu cilvēkus, kuri ne par ko nepriecājas. Viņi nav atraduši tādu dzīves jēgu, kas ir iekšpusē.
Ne jau darbs, nauda/vara, ģimene, attiecības cilvēku var noturēt šai saulē. Māsai bija viss relatīvi normālai dzīvošanai
Latvijā. Viņa piedzima 1993.gadā un varēja mācīties normālā skolā. Viņai nebija transseksuālisma, autisma, aseksualitātes, viņu klasē
neapcēla. Viņai bija viena ļoti tuva draudzene. Viņai ļoti patika daba un staigāt apkārt pa mežiem, kur nav cilvēku.
Un tomēr viņai šī sistēma, ka šajā realitātē, PLANĒTĀ ZEME, Piena ceļā, ir visu laiku jāizvēlas, un izvēlēm ir sekas, viņu nogurdināja.
Kaut kas dziļi iekšā viņā pretojās tam, ka par visu cilvēks ir it kā atbildīgs, taču neviens nav līdz galam izstāstījis, kā darbojas liktenis. Kā
darbojas dzīve. Tu ej, dari, kaut ko izvēlies, taču kā piedzimsti lielā mērā akls, tā nomirsti. Viņa tā uzskatīja.
Viņa domāja, ka pati piedzimšana bija ļoti briesmīga. Ka viņai kāds ir licis piedzimt. Šajā vietā, kur nav skaidru spēles noteikumu.
Šajā vietā, kur ir tik daudz ciešanu un netaisnības.
Viņa sacēlās pret pašu faktu, jo viņa uzskatīja, ka nav piedzimusi labprātīgi. Kad es vēlāk izlasīju par Samsāras ratu, un to, ka
cilvēks ir spiests iemiesoties ļoti daudz reižu, kaut pats negrib, es sāku viņu labāk saprast.
Taču viņa ticēja tikai tam, ka pastāv dzīve ārpus miesiskā ķermeņa. Ne kristietība, ne budisms, nekāda reliģija
viņai nepatika, jo nedeva atbildi uz to, kas ir tas LIELAIS ĻAUNAIS, kas licis viņai piedzimt.
Viņa, šķiet, uz šo lielo ļauno visu dzīvi bija dziļi apvainojusies.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
dooora | |
|
|
|
|
|
|
|
Beidzot Raupa lieliski tulkotajā Huana Rulfō „Līdzenumā liesmās” esmu nonācis līdz titulstāstam. Sagribējās dažas pasāžas noklausīties spāniski – iemetu aci torrentos, vai pirāti nepiedāvās audiōbībeli orižinālā, tak tukšais zieds. Joka pēc nočekoju Trubu – jēzīt, tur krietns pusducis vaŗjantu. Vispievilcīgāk izskatījās šis – https://www.youtube.com/watch?v=f78iBo5cAyU – kur bārzdainis ar suni lasa iz aumež nodriskāta sējumiņa. Tomēr klausīties izvēlējos citu. Lielākoties pirmā komentāra dēļ.  Soy lavaplatos, mi labor es bastante repetitiva y tediosa, asi que me he puesto a escuchar "El llano en llamas" de Juan Rulfo, estoy aqui parado, fregando, pero mi mente esta en sus mundos, visionando las historias que ahi ocurren. Esmu trauku mazgātājs, mans darbs ir diezgan monotōns un nogurdinošs, tāpēc esmu sācis klausīties Huana Rulfo grāmatu „Līdzenums liesmās“; tā nu te stāvu, spodrinot traukus, bet mans prāts ir viņa radītajās pasaulēs, iztēlojoties tur notiekošo.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
eos | |
|
|
|
|
|
|
|
Tātad viņi satikās saulainā rītā. Viņai kājās bija sandales un bēša kleita ar rudzupuķēm. Viņam bija šorti un plats, balts krekls. Viņiem abiem pāri četrdesmit, un viņi centās saprast, vai ir vērts.
Zini, gribas komfortu. Pēc garas darba nedēļas Tu esi sadūšojies aiziet satikties ar jaunu cilvēku, sēdi picērijā kā pats pirmais apmeklētājs svētdienas rītā, malko ledus tēju, jo ārā ir jau +25, taču gribas to komforta sajūtu, ko nevar par naudu nopirkt. Tev pretī sēž cilvēks, kurš ir visnotaļ labvēlīgs, arī grib ar Tevi iepazīties, taču jūs abi nezināt, vai būs pa ceļam.
Varbūt tajās kamanās būs divas vietas, varbūt nāksies pa dzīves lielceļu vēl desmit gadus airēt vienam pašam. Pa straumi, pret straumi, tomēr pašam.
Tad tas sākas. Kā pie draudzīga psihoanalītiķa, Tu sāc: “Kāda bija Jūsu bērnība, cienītā?”
Vai Jūsu vecāki Jums nodrošināja drošu piesaisti? Vai jūsu pieķeršanās stils ir drošs? Vai vecāki, kad lielais dzīvokļa suns saplēsa Jūsu mīļāko lelli, ar Jums kopā raudāja, samīļoja Jūs, un Jūs visi kopā - mamma, tētis, Jūs, un pie bērnu rotaļlietu veikala ieejas piesietais suns, devāties pirkt jaunu lelli? Vai kas tāds bija Jūsu bērnībā, kad sajutāt, ka visi Jūs mīl un par Jums rūpējas?
Ak, tā, suņa Jums nebija. Nebija arī tēva. Augāt septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito sākumā ar mazo radioaparātu, kurā vakaros stāstīja pasakas bērniem. Tātad mīļums Jums asociējas ar Veras Singajevskas bērnu lugām. Tad, droši vien, balss Jums vīrietī ir ļoti svarīga. Tāda laba, Gundara Āboliņa tipa balss, kas rada drošības un omulības sajūtu, pareizi?
Man jau šķiet, ka ir labi vērtēt vīrieti pēc balss. Izskats mainās, pensijas apmērs mainās, taču balss ir relatīvi paliekoša. Ko Jūs klausījāties tad? Vai Menuets patika? Kādām dziesmām atceraties vārdus un dziedat līdzi, braucot auto?
Saprotu, ar auto nebraucat, taupāt dabu un naudu. Ko Jūs labu atceraties no savas bērnības? Vai arī viss izdzēsts no atmiņas, jo nekā laba nebija? Esat dzīvotāja, nevis melanholiķe?
Man jau šķiet, ka mēs esam kā mīkla, kura vienmēr ir procesā. Kas ieliets zem miltiem, kāda eļļa pamatā, tomēr daudz nosaka. Ko darīja Jūsu vectētiņš? Kas bija pēc profesijas? Ļoti interesanti, gleznoja baznīcām. Tad jau Jūs dzimtā bijāt dievbijīgi cilvēki?
Jūs vienīgā negājāt uz svētdienas skolu, jo ar riteni braucāt svētdienu rītos uz pilsētas otru galu, kur bija ūdenskritums, un tur ar krāsām/zīmuļiem attēlojāt ūdens šļakstus visus pamatskolas gadus? Un Jums neapnika gleznot vienu un to pašu? Pareizi, tur jau arī ir zivis. Tūristi. Dažreiz var zīmēt arī tiltu, sarkanos dakstiņu jumtus. Jā, es piekrītu. Tur ir daudz, ko attēlot. Es par to nebiju aizdomājies. Ir klusā daba un skaļā daba. Pie ūdenskrituma varētu būt patīkams troksnis visu laiku.
Es atvainojos, es domāju, fona skaņa.
Kādas grāmatas Jūs pusaudža gados visvairāk ietekmēja? Es redzu, ka Jūsu māsai ir brūnas acis bildēs, tad jau viņa ir tehniska sieviete, taču Jums ir zaļas acis, Jūs esat vairāk jūtu cilvēks? Vai tango protat dejot?
Mjā, var arī nedejot. Nav jau visām sievietēm jāprot dejot, es saprotu. Nē, man balles nav hobijs. Es tikai uzskatu, ka dejošana, tas ir, dažādu deju tehniku mācīšanās pārim var būt ļoti terapeitiska attiecībās. Ja ir grūtības, aiziet, iemācās jaunus dejas soļus, sadejojas, grūtības it kā pašas no sevis atrisinās, jo ir jauna dzirkstele attiecībās.
Tātad Jūs strādājat galerijā par mākslas kuratori. Tad jau droši vien pabeidzāt Kultūras akadēmiju? Uzminēju. Jā, tur jau ir tas Kultūras menedžments, kā latviski nepareizi saka.
Ko mēs darīsim? Es esmu pabeidzis izglītības vadību, taču vēl neesmu skolas direktors. Jūs – pabeidzāt kultūras vadību, taču vēl neesat kādas galerijas/mākslas centra direktore. Taču mums abiem piecdesmit gadi pie durvīm jau klauvē. Bērnu arī mums vēl nav. Ko Jūs sakāt par savu dzīvi, vai dzīvotu citādāk, ja varētu? Ko mainītu? Vai arī
“regrette rien” un tik uz priekšu?
Dzīve jau nebūtu dzīve, ja mēs visu zinātu uz priekšu, tā jau ir. Piekrītu. Man tikai dažreiz šķiet, ka būtu labāk, ja es sava sargeņģeļa balsi dzīves izšķirošajos brīžos dzirdētu labāk.
Labi, parunāsim par nākotni. Mēs abi dzīvojam mazos, īrētos dzīvoklīšos Rīgas piepilsētas rajonos. Kādi ir Jūsu plāni pirms pensijas, ko gribas sasniegt? Jums ir bijušas vairākas izstādes, taču gleznas pārāk labi nepērk. Es esmu nostrādājis divdesmit gadu skolās, taču mani “nevelk” uz lielajām Latvijas ģimnāzijām.
Kā izskatās Jūsu ideālā baznīca? Man ļoti patika Krāslavā viena. Tāda maza koka baznīciņa, kurā visi varēja iet visur. Tā oficiāli nevarēja, taču praktiski priesteris teica, ka Dievam visi ir vienādi mīļi – gan tie, kam ir grāds teoloģijā, gan tie, kam nav. Jums taču ir par šo, ko teikt? Vai Jums, tāpat kā vectēvam, ir bijuši piedāvājumi gleznot baznīcām?
Jūs mani pārsteidzat. Šādi pateikt, ka cilvēkus sadalot ganos un ganāmajos, valdniekos un valdāmajos, cilvēkus baznīca šķeļot jau divtūkstoš gadu, tāpēc Jūs negleznojat. Vai tad mākslai ir tik tiešs sakars ar to, kā tiek organizēts katolicisms Latvijā? Kāpēc nevar no tā norobežoties un gleznot skaistas Marijas?
No otras puses, tas ir labi. Jums ir savs mugurkauls. Jums ir viedoklis par politiku. Tas atstāj, vismaz manās acīs, jaudīgas sievietes viedokli, kas neklusē, kad tiešām tieši prasa.
Man patīk cilvēki, kas iet pret vēju. Vīrieši, kas spēj izskaidrot savas jūtas. Sievietes, kas iedziļinās lietās, nevis pasaka: “tā nav mana joma, es neko par to nezinu, negribu par to runāt”. Cilvēka dvēsele ir lielāka par viņa dzimumu, vecumu un sociālo lomu.
Tomēr, ko Jūs šobrīd gleznojat? Zirgus. Jā, tie ir brīvības simbols. Kas vēl? Arī daba, nepieradinātība, arī neiegrožotība. Man vienmēr šādos brīžos gribas tad jautāt: “Kāpēc tad vispār vajadzīgas attiecības? Tās paģēr rēķināties ar otru cilvēku. Pielāgoties. Prasa laiku, uzmanību. Būt ar sevi ir vieglāk. Kāpēc Jums šķiet, ka ir laiks attiecību veidošanai?”
Es piekrītu, ka iepazīt sevi un pasauli caur attiecībām ar otru cilvēku ir vērtīgi. Spoguļi cilvēkus baida, taču cilvēki tomēr tajos skatās katru dienu.
Man arī patīk skatīties katru gadu pirmklasnieku acīs skolas pirmajā septembrī. Tā ir Latvijas jaunā paaudze. Vai tajās acīs ir sapņi, dzīvība, vai mazais cilvēkbērns aizvien grib lidot kosmosā, pat ja Gagarinu pa TV vairs nerāda? Vai arī acis ir aizmiglotas ar videospēlēm, alkām pēc nākamās ledenes, izpriecu parka?
Iedomājieties, kādreiz meitenes pirmajā klasē gribēja poniju, to barot, audzināt, vākt tā mēslus, dzirdīt, glaudīt, taču tagad grib, lai pie viņu bildes zilā, vienveidīgā kleitā feisbukā simts paziņu saspiež laikus, un viņām pašām bildes dēļ tikai jāpapozē desmit sekunžu. To sauc par ātro kultūru. Ko ponijs par to visu domā?
Man šķiet, ka mēs esam atraduši kopīgu valodu, jā. Tas ponijs, kuru vairs neviena latviešu septiņgadniece negrib, kurš zirgaudzētavā gremo vislētāko barību, kuru pieaugušie izīrē bērnu ballītēm, jā, TIEŠI TAS PONIJS, skatās uz mums Jēzus acīm ar visu piedodošu sirdi un mugurā VISUS NES, ko viņam uzsēdina. Tāpēc Jūs gleznojat ponijus. Man tāpēc patīk Jūsu domu gājiens.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
zivs | |
|
|
|
|
izlaists no tvaika ielas 17-os piektdienā. kad ārstiem ir attiecības, savas dzīves, sākas brīvdienas, viņiem bija pofig. ne jau par cilvēku pofig, bet ikdiena. lai nav juridiska atbildība "tev tiešām nav suicide nodomu?". noskenēja manas acis. "ok, bet paraksti papīru". viss, manas brīvdienas beidzot sākas, nolasīju no ļoti jaunā psihiatra attieksmes.
es biju gotu meitene, izlaists no gaiļezera, atvests uz tvaika ielu, jo suicide try lv izskata nopietni. mani vnk izmeta pa durvīm "ej!". es salūdzu piezvanīt Guntai, jo mana nav nekā, tikai t-krekls, džinsas. nav pat apavu. ir nosietas gotu meitenes rokas. katetrs joprojām vēnā. es gāju, plandoties apsējiem, kā labākajos gotu klipos. menti ieraudzīja mani sarkandaugavā, planējam bezcerīgu, ar slimnīcas uzlīmi uz rokas. triecās apkārt par 180 grādiem, uguņus ieslēdzot. pizģec! te ir reāli kadrs. esmu lojāls mentiem. man nekad neko sliktu nav nodarījuši. es biju gaidījis Guntu stundām. es lūdzu policijai, ja varat sazvanīt Guntu. nodiktēju nr. "tavs puisis ir pietiekamā pakaļā. adrese tāda un tāda. brauc savākt!" es atvadījos no policijas pateicībā klanoties. un female, policiste busā, skatījās "tas nav parasts gadījums", smaidīja
|
|
|
|
|
|
|
|
|
zivs | |
|
|
|
|
vecs stāsts, ciba dzirdējusi, bet dzērumā kaut kas jādara, lai nenobeigtos no garlaicības. es aprakstīju MI savu pieredzi ar 60 smagām tabletēm:
reanimācijā es pamodos skaidrs no rīta. ķermenis pie sistēmas, izskalots tīrs. es smaidīju un meloju "ko jūs iedomājaties? man nebija nekādu sliktu domu, un tabletes bija tikai 20". palātā bija vairāki cilvēki. visi rupji, īgni. man draudēja ar 2 mēnešiem klīnikā, jo fiksēts kā suicide try, bet varot atlaist 3 dienās. es biju saule personālam. sakārtoju matus, lai meitenes būtu sajūsmā. esmu, izrādās, diezgan glīts, tikai no meiteņu attieksmes. pats sev nepatīku. viņas reāli novērtēja. attiecās ar rūpēm un smaidu. drausmīgākais, ka mani nelaida ārā no gultas. ļoti sexy jauna krievu māsiņa apslaucīja man pimpi. es skatījos prom "please, lai tas beidzas", bet viņa ir mediķis. ķermenis nav nekāds sex objekts, vnk pienākums, apslaucīt
|
|
|
|
|
|
|
|
|
zivs | |
|
|
|
|
es ticu, Laura jūtās ieberzusies. sākumā tā patiku, tagad nezina kā pārtraukt. džeks ir slims, griež uz riņķi HIM, kas nav viņas mūzika, bet reiz redzējusi live. pastāvīgi dzērumā murgo par princesi. viņa grib veselīgas attiecības, bet ne tādu, kurš pieķeras slimi, un viņam vairs dzīves nav bez viņas.
bet tas ko viņa saņem, ka mana lojalitāte ir palīdzēt cik varu. esmu to darījis visos iespējamajos veidos. arī to nevar nepamanīt.
es aizmirstu. mēs tiešām nebūsim kopā
tāpēc mans tēvs Trent Reznor. everyone I know, goes away in the end. visas. man nav nevienas. MI saka, ka manu intensitāti ir grūti paciest. mani visas ir true mīlējušas, bet nevar mani izturēt. Guntai vienīgajai pietika pacietība 16 gadus
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Iepriekš Nākoš 
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
