Brīnumainā kārtā man šajās dienās pat nav jāstrādā, toties visu laiku briesmīgi nāk miegs, tāpēc lielākā aktivitāte, uz ko es spēju saņemties - gatavoju mums ar Lauvu. Vakariņas, brokastis, pusdienas...
Un lielākais brīnums - Lauva ēd. Viņš apēd visu, grib vēl un viņam beidzot viss garšo!
Gadiem esmu dzīvojusi šausmīgos kompleksos, ka mani gastronomiskie pūliņi ir miskastē izmetami.
Vismaz ar kaut ko pusaudžu vecums ir patiesi brīnišķīgs.

Es nomiršu 96+. Es dzīvošu laukos un tā būs vasara. Mani bērni, mazbērni vai mazmazbērni atbrauks uz laukiem un atradīs mani mirušu. Es būšu kaut kad atnākusi mājās, salikusi puķu tējas žūt smukos pušķīšos. Atlaidusies. Iemigusi. Un nomirusi. Un viņiem būs neizsakāmi skumji. Bet reizē arī saprotami. Jo neviens nevar dzīvot mūžīgi un arī Memmim |man| būs pienācis aizejamais laiks.. Tā tas būs.
Tā tam būs būt.

( nesvarīgi )

Biju ciemos labot datoru pensijas vecuma kundzei.

Viņa daudz runāja par nesen aizgājušo 94 gadus veco mammu, par kapiem, par zālēm, par rehabilitāciju, par baseinu, par to, kā ietaupīt pārtikas veikalā.

Taču viņa nerunāja par to, ko vēl savā sadzīvē grib sasniegt. Viņai ir tikai 72 gadi. Jā, varbūt Latvijā vidējais aiziešanas

vecums sievietēm ir 76, taču Tu mirsti dienā, kad Tev vairs neviena mērķa nav.

Pilnīgi traki ar viņu nebija - viņa runāja par teātri, koncertiem, ko grib apmeklēt. Par regulāriem braucieniem uz savu bērnības pilsētu,
kurā tagad nedzīvo.

Viņai ir draudzenes, bērni un mazbērni. Brauc ceļojumos kopā ar tām un tiem.

Viņa daudz sporto un dzer uztura bagātinātājus. Taču tā "nāves" tēma viņai laikam ir tik aktuāla,
jo pēc mammas aiziešanas ir pagājis mazāk par gadu.

Viņa tomēr saka, ka medicīnas aprūpe tagad, kad viņai ir 72, ir daudz labāka, nekā tad, kad pirms 22 gadiem 2002. gadā viņas mammai bija 72.

Kā saka - priša dāma. Viņa strādāja par zobārsti līdz 70 gadu vecumam. Labi orientējas tajā, kas jādara, lai sevi turētu formā. Slaida.

***

Pēc tāda apciemojuma sajūta ir tāda, ka vēl vairāk jāseko līdzi savai veselībai. Jādara ļoti daudz lietu profilaktiski.

Joga, meditācija, ārstnieciskā vingrošana, fizioterapija, nūjošana, baseins, zirgi - jo ātrāk sākšu, jo drošāk, ka arī es 72 gados jutīšos labi.

The Dead Don't Die (2019)

Tags: kino

Grab reivi Baltic Analog lab un 1983 bija trū transgressive extatic spirit work. Es esmu piepildīts ar lielu prieku!

Apkārt klejojošo gripu ar klepu izdevās izslimot 2 naktīs un 1 dienā

cilvēki Rīgā nespēj vien sagaidīt ziemu
https://m.untu.ms/3vp_o.jpeg

Pamodos neparasti moži, neparasti agri. Nu, nav jau nemaz Tik agri, vien pusstundu agrāk, kā katru dienu. Palaidu suni pagalmā pačurāt. Viss Āgenskalns vēl kluss. Tālumā kaut kur dzied strazds. Īsas aprautas skaņas. Bet strazds, Patiešām dzied. Ziemas saulgriežos, kad ārā ir plus 3 grādi. Šitik silta ziema, laikam, ir pirmo reizi manā mūžā. Silta un smaga. Dēļ tās bezgalīgās tumsas. Neizsakāmi i;gojos pēc sniega, gaismas un sala. Nu kaut vien kādi mīnus pieci būtu. Bet, lai daba aizietu gulēt, nevis manas rozes joprojām pumpuros un ceriņa resnie pumpuri zaļotos, kā uz plaukšanu. Man traucē un uztrauc šī dabas kārtības nekārtība. Šķiet, tā ietekmē visu dzīvo radību tādā nepasakāmā veidā. Nav tā kā jābūt.

Palasot komentārus, un apzinoties lietas.
Nefolk redz reāli cauri. Tā ir milzīga īpašība, kas pieder tikai dažiem. Grieķijas meitene, kā zināt, cauri 2000 km visu redzošs, kas notiek šeit ar mani, teica par Guntu. "Pirmo reizi Guntu satiekot tā pārbijos, jo ragana." Vēlāk laboja, varbūt negribēja sajāt attiecības. Esam ar Guntu ļoti daudz darījuši viens otram pāri. Mans cirvis viņas mugurā, viņas cirvis manā.

Vēl hedera komentārs pie ctulhu. Ukrainas zaudējumi vēl ir mazi, salīdzinot ar Izraēlas konfliktu. Nežēlība ir visur, bet kā Izraēla izturās pret civilajiem, ir pamats Netanjahu uzskatīt par kara noziedznieku, ne mazāk kā Putinu. Tas ko lasu Bībelē, kad skaidrā (lasu Bībeli pirmo reizi dzīvē, tikai Jauno Derību, tātad viss ir jaunums), jūdi ir bijuši šausmīgi nežēlīgi. Ienīstu. Es daru pēc Dieva gribas, cik spēju. Daudz piedodu. Un cilvēki piedod man.

nedēļas hailaiti:
šī tiešām bija tumša nedēļa
1d Līgas netika nominētas ZM. es gan heitoju ZM un mēs kopumā ilgi argumentējām kāpēc labāk nesniegt, bet mēs nekad (t.i. 7 vai 8 reizes) neesam dabūjušas kākāef piķi. likās, ka moš iespēja pievienot kādam nākotnes projektam rindiņu "zm nominācija", varbūt varētu palīdzēt;
2d un 3d bija vnk random pelēkas un sūdīgas dienas. naktīs svīdu un skatījos mokošus sapņus;
4d atcēlās Valmiermuižas treniņš - t.i. apmēram vienīgais garantētā prieka avots. vakarā braucu uz "Sniega dzirksteļu" pirmizrādi. man so so. paliku pēc tam arī drusku uz ballīti. tik ilgi nevarēju saņemties braukt mājās, ka no konča BAL atnāca bij.vīrs un bija ar mieru neplānoti braukt ar mani mājās.
5d dienas pirmajā pusē tirdziņa uzbūve, tad VM darbinieku ZSV. laimes akā izvilku 30 EUR dāvanu karti veikalā Austris. visu dienu, viena pēc otras nāca ziņas - K nedabūja kākāef stipendiju, biedrība nedabūja piķi ne SIF projektā, ne kākāef NVO konkursā. etnofests dabūja kaut kādus grašus, bet vismaz kaut kas. konstatēju, ka telefonam atkal nedarbojas nfc lasītājs (2x jau esmu nesusi šo remontēt, nebija arī lēti) + viņu pēkšņi vairs neatpazīst škoda - attiecīgi nevaru braucot klausīties mūziku. no darba ZSV nesos uz Rīgu, uz Kl dzd ballīti, kura bija tāds kā mini, Kl veltīts survival kits, kas notika pagrabā, kur pirms tam bija bijusi taksidermijas darbnīca (viss bija izvākts) un, kurā bija izstādīti Kl draugu mākslas darbi, tai skaitā manējais. kopumā nenožēloju, ka aizbraucu, bet tiklīdz beidzās oficiālā sadaļa un sākās saviesīgā, es sapratu, ka vispār nespēju ne ar vienu komunicēt, lai gan tur bija tikai šaurs loks ar labi pazīstamiem un draudzīgiem cilvēkiem. kāpu mašīnā, braucu mājās. nebija viegli, jo brīžiem bija kaut kāda necaurredzama sniega vētra.
6d bija 14h darbdiena - tirdziņš (attiecīgi puse dienas pa āru) un danču vakars. drausmīgi pārguru, nosalu, sākās mēnešreizes, atbraucu mājās, mājās bija auksts un nekurināts, malka nebija sanesta. gāju uz šķūni un nevarēju atslēgt durvis. slēdzene ir kādus 100 gadus veca un mēdz ķerties, bet es it kā parasti protu ar viņu sarunāt. šoreiz totāli nesanāca. apraudājos, sajutos drausmīgi vientuļi un nespējīgi par sevi parūpēties. uzpīpēju. gāju mēģināt vēl. beigās dabūju vaļā un iekurināju krāsni. Mārtiņš atrakstīja, ka es pēdējā laikā liekoties depresīva. nezinu kā viņš to nolasījis, jo tikušies kādu brīdi neesam, tikai apmainījušies ar dažām ziņām par Šopenhaueru. kkad naktī no konča pārradās bij.vīrs.
7dien beidzot izgulējos. aizbraucu uz stalli. viss drausmīgi pelēks un dubļains. likās, ka zirgs priecājas mani redzēt. beidzot nomazgāju viņam dibenu un uzkāpu tāpat bez segliem iziet mazu līkumiņu. rikšos likās, ka varbūt viegli pieklibo ar labo priekškāju. bļe. pēc tam braucu mājās un pa ceļam atkal apraudājos - pati nezinu par ko. atbraucu vēl raudoša. pārģērbos un bij.vīrs aizveda mani uz Niedrāju. bija jau tumšs, apgājām apkārt un es ielīdu ūdenī. tas laikam ir labākais, kas ar mani šonedēļ notika. drusku atlaida trauksmi un man uzradās mazliet enerģija un interese par dzīvi un ziemassvētkiem. sāku rosīties pa māju, rakņājos pa pārtikas skapīti. vispirms konstatēju, ka indijas rieksti ir pilni ar kožu kāpuriem. un tad mani ļoti pārbiedēja pele, kura izleca no skapīša man virsū (man nav bail no pelēm, es sabijos no tā, ka man pēkšņi kaut kas nesaprotams lec virsū). beidzot mazliet uzziemassvētkojām māju - ar egļu zariem vāzē un lampiņām.

mood:: vajadzētu gulēt
music:: vis klus

I am really longing for Christmas. Just three days to go. On that day I will be with Laura in my mind.

Wild pussies and Moby, inspires me so much. I just can't handle how Moby's art captures me. I so much love him

Inese, man nav nekādu nodomu, bet es dzirdu Tavu depresiju. Man nav īpaši vieglāk, tikai alkohols palīdz.
Es ļoti klausos mūziku. Tā palīdz izdzīvot

Viss liekas nepareizi un es pati jūtos nepareiza. Un vāja un apdraudēta. Daudz trauksmes. Pagājšnedēļ ļoti sadirsos ar savu iekšējo pieaugušo. Viņš mani “piečakarēja”. Tāpēc nespēju viņam šobrīd uzticēties. Bet bez iekšējā pieaugušā nav iekšējās drošības sajūtas. Akūti gribas kaut kādu atbalstošu ārējo drošības sajūtu. Bet nav. Un es jūtos nepareiza un nejūtos pelnījusi. Un dusmojos uz sevi, ka tā jūtos - nepareiza, vāja, trauksmaina un nepelnījusi un vēl sadirsusies ar iekšējo pieaugušo. Un dusmojos uz sevi, par to, ka dusmojos uz sevi.
Negribas būt vienai, jo liekas, ka tā grimstu dziļāk kaut kādā pelēkā voidā. Bet komunicēt arī negribas - man nav vispār nekāda outputa. Gribas bēgt un pazust un nebūt, bet ar sajūtu, ka kāds mani tomēr meklēs un atradīs un es būšu drošībā. Bet kurš gan?
Vajadzētu salabt un atgūt ticību savam iekšējam pieaugušajam, droši vien tas ir reālistiskākais risinājums. Bet šķiet tik neiespējami. Viņš pieļāva, ka esmu ievainojama un arī tieku ievainota. Un viņa loģika un mēģinājumi mani nomierināt izrādījās meli un muļķības. Man negribas ar viņu runāt. Kaut kādai ļoti lielai un senai vātij ir norauta krevele un rētaudi. Apakšā izrādās ir trauksmes nekroze un strutas. Teorētiski - iespēja iztīrīt un sadziedēt, bet es nejūtu sevī kapacitāti tam, man nekā nav. Un paralēli jau visu laiku notiek arī visa pārējā dzīve, kurai man jau nebija kapacitātes vēl pirms šīs iekšējās drāmas.
Par daudz tumsas. Tumšākā nedēļa gadā. Es nesaprotu, uz kuru pusi ir izeja. Tāda vispār ir? Es vispār neko nesaprotu. Viss ir nepareizi.

Tags: es
mood:: jāguļ
music:: vis klus

Kāda 4.-tā albuma godīga pirkšana. Es nevaru, kā Warpaint cieš. Reālas Nirvana, un nabadzīgas, nevar nomaksāt rēķinus. Es viņas tā mīlu. Jāmaksā par mūziku. Es viņas dievinu.

Par samaksu dabūju Fool albumu FLAC formātā. Es maksāšu par visiem mūziķiem, ko klausos, tikai iedodiet man naudu

De Slag om de Schelde (2020)

Tags: kino

Jā! Es šovakar svētā vientulībā kapitāli piedzēros. Atzīstos. Neliedzos. Un, protmas, es esmu svētā panikā, kamēr mana jaunkundze nav mājās.

Ja jūs zinātu, kā es gatavoju. Guntu nepārspēšu, viņa ir true gourmet kulināre. Neesmu gardāk ēdis, kā Gunta gatavo.
Bet Laura nav liela gatavotāja, un katrreiz, kad uztaisu ēst, viņa un viņas tētis ģībst, cik garšīgi.
Nu, es arī pielieku pūles, lai tā būtu. Pats sev gatavoju pavirši, vnk lai ir ko paēst.
Profesionāls pavārs reiz teica "neiedomājami! kā tev tā izdevās?" Vienkārši. Izmisuma situācija, daudz alkohola, un viss, kas tev atliek, ir gatavot, lai draugi ģībst.

4. diena.
Kāds no manis ir atteicies. Vairs 21 piedraugotājs. Žēl, un nerakstīju nekādu murgu, tikai par ļoti labu sexu. Arī, ka patīku meitenēm. Es to nezināju līdz saviem 50. Un tāpēc liels lepnums, jo visu dzīvi jutos, ka ne pārāk interesēju. Man vienkārši bija vienalga. Viss ir pilnīgi savādāk. Mani grāba ārā no rokām, tikai es to neredzēju.

Mani atraduši ss.lv. Tās nav labākās bildes. Steigā kompilēts, lai parādītu dažādību. Huh. Tāpēc taisu update, kas ir long run, jo viss ir novecojis.
Vēl 4 dienas līdz Ziemassvētkiem. Kā es ilgojos pēc tā miera. Uz 24. jau būšu atgājis, atsācis ēst