Ej dirst, cik burvīgam youtube kanālam es tikko uzdūros! Ģitāronkulis debunko Timu Hensenu u.c. modernos bezjēdzīgos stīgu dročītājus, kuri spēlē neizjustu, matemātisku mūziku - izrādās, ka Hensena visi instagram/youtube video, kur dzirdama viņa ģitāra, ir ieraksti, kas kvantizēti (ģitāras partijas waveform izklāts uz perfeka grida, tāpēc nošu precizitāte/garums ir perfekts; un šī mākslīgā perfekcija arī rada sajūtu, ka klausies kaut kādu robotu huiņu bevis patiesu sāpi vai prieku, vai KAUT KO! Taču nē, tas viss ir pupu mizas, burvju triki, ar ko izklaidēt maksimālismā slīgstošus tīņus un interneta garāmgājējus ("Paskaties, kā ģitāru spēlē 2026. gadā, lol!").

https://youtu.be/mOFfxN2DBUE?si=V8pOcs742mY_hlH_

story time:
Я опишу ниже историю, которая произошла со мной, когда обычный полицейский
(не ICE) с улыбкой сообщил мне, что он был готов меня застрелить.
Вообще, я люблю, когда меня останавливают полицейские городка, в котором я живу. Они смотрят на мои документы, понимают что я участвую в выборах шерифа, и, дружелюбно улыбаясь, отпускают меня с предупреждением.
Короче, он остановил меня в 100 метрах от моего дома. Молодой парень, вежливый, приятный.
— У тебя машина не зарегистрирована, — сказал он. – Срок регистрации истек вчера. Забыл?
— Я должен забрать у тебя машину, и вызвать эвакуатор, — сказал он. – А ты вызывай убер. Хотя ты и пешком дойдешь.
— Я возьму твои документы и пойду назад к своей машине, — сказал он. – Пробью тебя по базе данных. Обычно я это делаю минут за пять. Но раз мы с тобой из одного города, в этот раз я это сделаю за 15 минут. Ты меня понимаешь?
— Нет, — честно сказал я.
— Ты за эти 15 минут можешь в телефоне пойти на сайт RMV, — объяснил он. – И зарегистрировать там машину онлайн. Я вернусь, ты мне покажешь имэйл о регистрации, и можешь ехать домой.
Слушайте, как приятно. Какая доброжелательная у нас полиция! Я достал телефон, пошел на сайт. А там надо ввести номер машины (License plate). Ну, и какой у меня номер? Леший разберет. Не помню. Что я вам, цифры бесполезные буду запоминать?
Я вышел из машины, обошел ее. Посмотрел на номер сзади. Повторил его про себя два раза, чтобы получше запомнить. И вернулся в машину, и там закончил регистрацию. Получил имэйл.
— Забыл номер машины? – весело спросил меня полицейский, вернувшись. – Ты давно в Америке?
— Так давно? – удивился он. – И до сих пор не знаешь, что из машины нельзя выходить?
— Я сразу пистолет из кобуры достал и с предохранителя снял, — сообщил он мне. – И пока ты за руль не вернулся, я все держал тебя на мушке. И одно твое неправильное движение, и я бы открыл огонь на поражение.
— Ты меня пойми, — весело просвещал меня полицейский. – Это тебе не Канада. У нас тут в полицию стреляют. И я каждое утро выхожу из дома и не знаю, вернусь ли я домой живым. Так что малейшее подозрение – и я буду стрелять. Потому что я тоже жить хочу. Понимаешь?
— Ты что, этого не знаешь? – продолжал удивляться он. – В Америке все знают.
— Если тебя останавливает человек в форме, — улыбался он. – Я, например. Никогда не возражай. Делай то, что я тебе говорю. Беспрекословно! Потом ты можешь нанять адвоката и вызвать меня в суд. Но это потом. А пока – полное сотрудничество!
— А скажи, — спросил я его. – Мне тут звонят, и предлагают за 200 долларов купить значок "Я поддерживаю полицию". Как бы пожертвовать деньги на вас. И они говорят, что вы меньше штрафуете людей с таким значком.
— Это мошенники, — засмеялся он. – Ты им дашь 200 долларов, они нам 5 долларов перешлют. А себе 195 оставят. Если ты хочешь дать нам донат, то езжай к нам в участок и дай там Биллу. И он тебе нашу наклейку даст.
— Но она все равно не помогает, — сказал он. – Мы на нее не обращаем внимания. 200 долларов каких-то.
— А если я дам 10 тысяч? – спросил я.
Он посмотрел на меня оценивающе.
— Да ты и 200 не дашь, — засмеялся он.
Не знаю почему, но его слова меня задели. И я решил на следующий день заехать и дать 250. Он сказал, что не поможет. Но это с ним не поможет. А на другого полицейского, может, это и окажет влияние. И он не откроет огонь на поражение.
Но до сих пор так и не заехал. Все некогда как-то.

atrasts sejasgrāmatā:

"Šodienas Latvijas lielākās priekšrocības ir atvērtās robežas un pase, kas ļauj bez vīzas iebraukt lielākajā daļā pasaules valstu. Attiecīgi tai daļai pilsoņu, kuri nav piesieti pie amata vai īpašumiem, ir iespēja turpināt savu dzīvi tuvākās vai tālākās ārzemēs. Pat lai saņemtu pensiju, personīga klātbūtne vairs nav nepieciešama. Kā zināms, tad psrs laikos šādas legālas iespējas nebija."

(c) IA

Cilvēku lielākā problēma parasti izriet no viņu attiecībām ar informāciju, kas, savukārt, ir sekas bināru smadzeņu limitācijām.

Viņi domā kategorijās "balts/melns", "jā/nē" un informācijas kontekstā - "ticēt/neticēt". Ja cilvēks "valda" pār konkrētu informāciju, spēj apstrādāt šo info, nodot tālāk, analizēt, utt., tad skats no malas par šo cilvēku ir sekojošs - vai nu viņš tic "tam visam" vai arī netic.

Bet patiesība ir tāda, ka lielāko daļu dzīves cilvēki pavada starpstāvokļos. Nekas nav konkrēts. Bināra realitātes uztvere ir verga cienīga mentalitāte. "Ja tu runā par to, tad tu tam tici!" - jā, tu tā domā, jo savu limitāciju dēļ nespēj vienkārši izklaidēt savu prātu ar viena vai otra tipa informāciju. Spēja abstrahēties no savas neciešamās vēlmes citus savas relaitātes tēlus uztvert tā, it kā tu spēlētu videospēli kā galvenais varonis un visi pārējie būtu tikai kaut kādi par tevi komputētspējā zemāki, nespējīgāki cilvēki. Vai vēl traģiskāk - censties citos saskatīt sevi. Dies, kā man derdzas tādi cilvēki, kuri nespēj pieņemt un iemīlēt domas plurālismu!

Pohuj, cik desmitgades dzīvo uz šī akmens lodes - tāpat neiemācās, ka viss ir niansēts un nekas nav tā, kā tev šķiet, tu sasodītais idiot (šajā brīdī pats pasmaidu par savu rakstīšanu - rakstu kā tāds idiots, bet vismaz ar emociju!)e

dienas prieks

vācu doktora bots atkal plātās ar google linkiem - laikam domā, ka linki aizstāj speciālistu apgūtās zināšanas un praktisko pieredzi.
piesauc vēl wiki, kuras ierakstus var rediģēt jebkurš, kā uzticamu un patiesu informācijas avotu, uz ko atsaukties, kā to postulē viens cits cibiņš.

nekolkas ragā

"Vēlos uzsvērt - Apvienoto Nāciju pārstāvji NEKAD nepiedāvātu badā esošiem bērniem ēdienu apmaiņā pret sek*u!

Labdarības organizācija "Rumānijas Enģeļi" NEKAD neizvestu no valsts bāreņus, lai tālāk tos nodotu lietoša augstākās 1% sociālās klases p3dofiliem.

"Okej, gudrīt, tad labāk, lai nepastāvētu visas šīs alfabēta organizācijas, kas vismaz dažās no sūdu bedrēs atkritušo āfrikāņu bērneļu valstīs ir ieviesuši 1. nepieciešamības preču piegādi no ārpuses, principā glābjot viņus no droša bada? Labāk, lai viņi visi nosprāgst badā?"

Diez kā labāk risināt šo ētisko dilemmu, kur Rietumu palīdzība 3. pasaules bada un civilizācijas traģēdijas valstīs automātiski, ja ne gluži paredz sek5uālu vardarbību pret neaizsargātajiem valsts iedzīvotājiem no palīdzības organizētāju puses, tad vismaz krietni palielina iespēju, ka sāks veidoties šādas "ārpusreglamenta attiecības"? Vai tiešām ētiskākais risinājums ir ļaut viņiem visiem nosprāgt badā, jo tad samazinātos dzīvo cilvēku skaits, līdz ar to saruktu pieprasījums pēc pārtikas?"

Tas viss izklausās tik sasodīti absurdi, ka, apzinoties to, man vairs negribas vispār domāt!

Interesants eksperiments - ģitāra, kur stīgas spriego potenti magnēti un starp stīgas 1 galu un tiltu ir tukšums!

https://www.youtube.com/watch?v=ueCO4spGNPs

"Trenēsimies, kamēr esam dzīvi!".

Grupu pārstāv Irēna 75g, Agafija 77g, Boriss 72g un citi veterāni.

Grupas galvgalī ir 91g jauns veterāns, kurš piedalās Eiropas līmeņa mačos vecuma
kategorijā 80+ un regulāri uzvar. Viņš, lai saglabātu formu, katru dienu 50 reizes piepumpējoties un cilā svarus.


Šis viss notiek tepat Latvijā.

Vakar noskatījos Hamnet, laikam to dziļo domu tur nesapratu. Būšu pārsteigts, ja paņems oskaru, kā labākā filma.

Tev, Govs, mentāli viss kārtībā.
Ir ok tad, kad jūties ar sevi ok.
Kad es neko nepazinu. Cigaretes, vai ko citu, es jutos labi.
Kad sāku mēģināt, arī labi. Man ir, lieloties, Leo dzinējs. Viņš vnm skatās riņķī, un tas vairs nav izcils stāsts.
Es nezinu, kā savādāk būtu. Man vnk deg(a) acis uz visu, šoreiz ne par drogām. Gadi senāk absolūti nav tukši. Jo interesēja viss, un nestājos izmēģināt. Labākais bija Norvēģija – mežonīgākā pieredze, pusotru mēnesi. Dzīvākais posms manā dzīvē.

Par bezjēdzīgumu. Viss jau stāstīts, un arī par dēla izglītošanu. Par smēķēšanu viņam, ka tas ir visbezjēdzīgākais pieradums. Kļūstot regulāram smēķētājam, tas pilnīgi neko nedod, vnk paša izveidotus principus, kad ir pamats uzsmēķēt, rituālu.

Kas nav sācis, visu to pašu dara nesmēķējot, un pat neiedomājas savādāk. Visbezjēdzīgākā no drogām.

Aha. Atbildot abiem. Es nezinu, vai esmu piedzīvojis mīlestību.
Tas, ka esmu bijis mīlēts. Bet vai ir bijusi raidīšana.

Man ir tā ar [jau sviestu]. Mani atsevišķi cilvēki uztver, kilometriem prom esot. Man ir ļoti jaudīgs raidītājs. Es nelepojos, tur pilnīgi nav ar ko lepoties.
Bet uztvērējs izskatās ar zapti aizliets. Vai tas vispār strādā.

Pāris reizes smadzeņu trīces. No Ie.K. Varbūt bija izmainīts stāvoklis. Un meitene studijās, kad nevarējām acis pacelt viens pret otru, lai nedegtu. Tā varbūt bija vnk iekāre. Kaut nē. Abos gadījumos es pat nevērtēju augumu, es uz to vispār neskatījos. Es uztvēru starojumu.
Tātad zapte tranzistoros. Nu jau piekaltusi.

p.s. Sorry. Viss sajuka. Es neko nezinu, kad jāsāk likt pa plauktiņiem

Nevajag, protams. Piemēram, ecstasy (MDMA ir pamatkomponente) diezgan sašķoba prieka izpratni.
Ne reklāmai, bet informācijai: latiņu paceļ tik augstu, ka ilgi vēl sniedzies pēc dabiskā prieka.
Un tās nav kautkādas lomkas. Es nekad neesmu lietojis drogas, no kurām būtu lomkas. Athodi ir, bet tas ir īslaicīgi, un nav vilkmes pēc vēl.
Vnk tu esi redzējis, cik milzīga brīvība, prieks, mīlestība ir iespējama ar ecstasy, apslēpta tevī, ka dzīvojot nelietojot, realitāte šķiet tik virspusēja.

Es varu teikt. Visas sintētikas ir izciklējušās ozija osborna apjomos, neatstājot nekādas sekas. Par prātu nezinu, jo pats to nevar noteikt.
Toties aptiekā ar recepti nopērkamais Wellbutrin, ko pat reiz varēja aci piemiedzot aptiekārei (jo pazīst mani kā raibu suni) dabūt tāpat, iznīcināja manus zobus.
Konkrēti, kopš 2016., kad sāku antidepresantus, zobi bira ārā kā pa reni. Man ir palikusi pēdējā kombinācija, ar ko varu nokost gabaliņu no tostermaizes.
Visās dekādēs, reizēm apzinīgi un reizēm mežonīgi lietojot MDMA, amphetamines, coke, un visko citu, vispār nekādu problēmu.

"Kokaīnu iegūst, izmantojot daudzas ļoti kaitīgas ķīmiskas vielas."
Tikai, ja ir pietiekams daudzums kokas lapu. Procesu nezinu, bet ķīmijas tur netrūkst, un visādu neestētisku skatu. Pamats ir lapas.

Nu nah. Es pats labi gatavoju. Es sadalīšos divos. Nē, vajag trīs. Viens būs gruzītājs, kurš šmorēs smadzenes, ka ēst ir obligāti, otrs tiks aiztriekts pie plīts gatavot, un trešajam būs jāēd, nabadziņam

Es tā arī zināju, ka godīga meitene nepiekritīs futbola komandai.
3 nē, bet vismaz 2.

Man tā patīk attaisnojums. Man nevajag attaisnojumu, jo nekad neesmu par to kautrējies, bet patīk skaidrojums.
Mintelekts saka, ka pilnīgi noteikti, viņa vārdiem "Absolutely". Tik regulāra drogu barošana jau pirms 10 yo, tev parādīja sajūtas, kas tev darbojas.
Es to nekad neesmu analizējis, un drogas man tiešām nav ienaidnieks. Tās man ļoti patīk, kā bērnībā, un neiznīcina arī 2026.

Mīlu NTS kompilācijas. Šobrīd baudu beļģu tumšo postpanku/synthpopu. https://youtu.be/_6dLVrwfRzw?si=EJ4_LM4vPqQMhZOj

Solutāns bija mēbele zāļu plauktā. Tas bija, kad bija klepus.
Es tiešām nezināju, un visu bērnību biju priecīgs.

Sausi fakti. Tur bija efedrīns.