par telefonzvaniem
I vienā ģimenes pasākumā, mana māsa-arī-cirslītis dzird telefonu zvanam.
parasti viņa mēdz doties pie telefona, apsēsties uz dīvāna un pacelt klausuli.
laikam aizdomājusies. bet visa ģimene novēro, kā mana māsa pieceļas, pāriet pāri istabai, apsēžas uz dīvāna un (nē, nepaceļot klausuli) skaidri, skaļi un ieinteresēti saka: 'hallo?'
(skats fantastisks)
II cits pasākums. nedaudz publiskāks. skaļš. zvana mobilais. laipna, sveša balss jautā: 'vai jūs esat...?' trokšņa dēļ nesadzirdu, vai izrunāts mans vārds. jautātājs atkārto: 'vai es runāju ar...?' atkal nesadzirdu.puskliegšus pārjautāju vairākas reizes: 'ar ko jūs runājat? kas es esmu?' paceļot acis, secinu, ka esmu atstājusi cilvēka ar kādām personības problēmām iespaidu.
III visbeidzot. kurš atceras peidžeru laikus? smalks restorāns. mans tēvs zvana operatorei, un atstāj kādam cilvēkam norādes, kur jāmeklē konkrēta ēka. nosauc adresi un precizē: 'blakus trakomājai (domāta viena no tvaika vai aptiekas ielas...sazin...iestādēm)'.
operatore: (pieklājīgi) 'kam blakus?'
tēvs: 'trakomājai'
operatore: (šķiet nesaprot) 'kam?'
tēvs: (jau nepacietīgāk) 'tra-ko mā-jai'
operatore: (laikam dīvainības nepieredzējusi): 'kādai mājai?'
tēvs zaudē dvēseles mieru un pa visu restorānu ieaurojas: 'traaakomaajai? kas juus nesaprotat? psiiiheeeenei, nu psiiiiiiiiiiihenei'. pēkšņi mēs bijām uzmanības centrs.
(oficianti tovakar likās patiesi vēsi un citi apmeklētāji mazliet dīvaini mūs vēroja)