cirslīts izveicis savu briseles misiju, brauks mājā

laimīgi sēžas vilcienā briseles centrālā stacijā, jau 100 reižu braukts, mērķis - lidosta
pēc laika cirslis paliek domīgs - vilciens traucas pa laukiem un mežiem, jau ilgi traucas, a kur kāda lidosta ?
lidosta tak bija - čik - un klāt !

prasa pasažieriem - a tie tik pabrīnas : pilnīgi cic virziens ! un vispār šitas ir kaukāds super ekspresis ! iet bez pieturām !
cirslīts sāk vaimanāt: a man lidmašīna deviņos! a tagad astoņi! domājiet - paspēšu ?

pasažieri saka: nepaspēsi !

cirslīts saka: a man IR jāpaspēj !

cirslīts satver konduktoru aiz pogas un izvelk lidenes biļetes ! saka: a nevar šito vilcienu apturēt ? ko ? tas tak viegli !
konduktors pabrīnas un aiziet

nezinu kā - vai nu spec apturēja, vai nu pienāca pietura: bet cirslīts izkāpj - tumsā - pilnīgi pamestā stacijā
neviena nav !!!!
cirslīts izseko kādu vīrieti, kas steidzas savās gaitās, notver to un taujā : kā lai tiek uz lidostu ?

nu, iedomājieties, carnikavas stacijā novembra naktī kādu, kas paģēr, ka viņam pusstundas laikā vajag lidostu

vīrietis vērīgi paskatās un saka: es nevaru, bet mans draugs var, sēdieties mašīnā
cirslīts protams ielec mašīnā un dodas mistiskā virzienā, uzdodams sev jautājumu, ko tieši šis sastaptais virs nevar un ko viņa draugs var

aptur mašīnu burkāndārzā, liek cirslītim izkāpt un gaidīt
cirslīts tā arī dara, pūlēdamies saglabāt nepiespiestu un kompetentu izskatu

stāv, stāv, neviens nenāk, kaukur rej suns,,, ko nu ? privātmāju rajons, nav pat nojausmas, kur tuvākā šoseja

parādās kāds vīrs, interesanti vai viņam rokā cirvis vai ķēde ? tas ir tas draugs, kas piedāvā kāpt viņa mašīnā

izraisās saruna, cisrlīts stāsta par ezeriem, draugs par savu profesiju - jams ir psihiatrs vietējā slimnīcā, cirslītim daudz ko teikt
draugs brauc ar 170, cirslīts brēc: ātrāk, ātrāk, ,,

nu - cirslīts ieskrien lidostā pēdējā mirklī, pāri pēdējam mirklim, bet paspēj