honeybee

Džīzas, es jau gaidīju, kad pēc visiem "kā pareizi bērnu audzināt, es jums visiem parādīšu un pastāstīšu" ierakstiem sekos kas tāds :]

Bet nu ņifiga nevar salauzt, un, pat ja izdosies, viss, ko tu salauzīsi tagad, no 10-14 gadu vecuma dursies pretī trīskārt, just sayin'. [Kas gan neimplicē, ka 10-14 gadi ir viegli arī ar nesalauztu bērnu, vienkārši ar nesalauztu bērnu tā pāreja ir drusku maigāka, un vecāka loma nemainās tik radikāli]

Kaprīzes un bļaušanas/vārtīšanās manā pieredzē vismaz 50% gadījumu sākotnēji ir bijis pilnīgi leģitīms lūgums, ko vecāki ir ignorējuši "because we can", 30% gadījumos ir noguruma un garlaicības izpausme, un 20% gadījumu ir bērna nespēja tikt galā ar savām emocijām (a.k.a. "kliedziens pēc mīlestības un uzmanības").

Un, btw, skatīties uz citu vecāku bērniem un kautko ņurkstēt par slikto audzināšanu ir diezgan neproduktīvi un no tā ļoti reti nāk kāds labums jebkurai iesaistītajai pusei. [bet vilinoši gan - kā redzi, es pati nenoturējos un iedirsu tavā cibiņā, sorrī]

watt

nu, ar tiem konkrētajiem bērniņa mīlētājem viss ir vēl pelēkāks, piemēram viņi nevakcinē bērnu jo neuzticās vakcīnām. (nu, dzīvsudrabs vakcīnās arī ir vnk tāds WTF ĀRSTI).

tad ko īsti tu saki, ja kaprīzes un bļaušanu/histērijas atbild ar samīļošanu, afirmācijām utt, tad par ko tas izvērtīsies? virspusē ir vnk tas ka vecāki bērna histēriju/kaprīzes apbalvo. vai bērns ir tik tīrs ka nemaz nemaz negribēs manipulēt? tikai lūdz uzmanību/mīlestību?

sleep_talking

Ir iespējams neļauties manipulēt nelaužot. Samīļošanas dabūšana gan nav manipulācijas pastiprinājums nekad, samīļošanai vienkārši ir jābūt tik pieejamai, lai nekas nebūtu jādara, lai to dabūtu.

Ir vērts atcerēties, ka when all is said and done, tu neaudzini _bērnu_, tu audzini _cilvēku_.

honeybee

Nu tad, kad kašķis jau ir klāt, tikpat labi var arī samīļot. Es parasti to daru, izstāstot bērnam, kas ir noticis un kā bērns tagad jūtas ("mamma tev neiedeva saldējumu, un tagad tu esi dusmīga, es saprotu, tas ir briesmīgi").

Bet principā kašķus lielākoties var novērst, izvairoties no situācijām, kas izraisa kašķi. T.i., pēc kašķa izanalizēt, kas to ir radījis, un nākamreiz līdzīgā situācijā uzreiz uzklausīt bērnu. Piemēram, bērns grib PATS ēst putru - tātad putru iedod tieši tad, kad tā ir pietiekami atdzisusi, un uzreiz iedod rokā karoti, nevis karoti iedod pēc tam, kad jau ir sācies kreņķis un viss lidot pa gaisu. Vai, ja ir "veikalā tēlo prezervatīvu reklāmu" motīvs, tuvāko nedēļu vienkārši neņemt bērnu uz veikalu un pēc tam, kad ņem, uzreiz sarunāt, ko bērns var pats nopirkt un ielikt grozā (vai pat pats uzlikt uz letes kā savu pirkumu) un to visu laiku uzsvērt/saslavēt bērnu par to, ka bērns jau tik liels un pats iepērkas, lai tas šokolādes stends paliek otrajā plānā.

Bet par vakcīnām nav komentāru, argh.

watt

neesmu drošs ko šāda pieeja "tātad putru iedod tieši tad, kad tā ir pietiekami atdzisusi, un uzreiz iedod rokā karoti, nevis karoti iedod pēc tam, kad jau ir sācies [...]" var ieaudzināt. jā, es arī tā daru, visu perfekti, visu pa diedziņu, dancojot uz meltdown malas, jo tikko sīkākais nieciņš nav tā kā vajag, ies vaļā kreņķis.

un cik ilgi tā?

honeybee

Līdz brīdim, kad bērns saprot "pagaidi, tūlīt pievērsīšos tev" un "pacieties, lūdzu, pēc 5 minūtēm būs" un "vispirms x, pēc tam y" + pats spēj pateikt, kā jūtas un kāpēc. Pēc atmiņas vajadzētu būt kaut kur ap 3 gadu vecumam.

Bet nu man šķiet, ka tas nav nekas ekstrēms. Man ir apmēram 3-5 punkti, kurus aiztiekot, dabū uzbļāvienu un burkšķēšanu (ja aiztiek mani pirms rīta kafijas, ja atnāk pie manis ar risināmām problēmām mirklī, kad es risinu citu problēmu, ja raksta man e-pastus ar retoriskiem jautājumiem), nu un attiecīgi bērnam arī ir šie punkti - nav jau skandāls par VISU, skandāls ir par konkrētām lietām. Ja ģimenē cilvēki respektē viens otra zamaškas, tad pārējā laikā nekādiem skandāliem nevajadzētu būt.

8

ar bernu vajag nodarboties - izdzenaat pa svaigu gaisu, gulees bez nekadam problemam.

8

Un jaa es neatbalstu "sodishanu pirms pasha nedarba", kazi, davai es jau tagad laikus salauzishu, lai velak nebutu problemu (ja es buutu berns man rastos jautajums - kapec un par ko juus mani taa?) Bet jaa es ari piekopu uzmanibas novershanas metodi iesakumaa, kad manejais bija mazaaks, tagad, kad vinjs ir stipri sapraatiigaaks, es vinjam visu skaidroju un paskaidroju, kapec nevar dabut saldejumu pirms ir paestas pusdienas un kapec ir jamacas matematika. Varbut tas ari tapec, ka savu bernu es uztveru kaa personibu pashu par sevi, nevis dalju no manis un mes visi tomer velam saviem berniem visu to labaako, tapec meginasim palidzet nelauzhot psihi, gan jau to velakajos gados dzive iemacis un salauzis, bet vienmer bus mamma un tetis pie ka atnakt izrunat sapi.

degeneralis

"man pēc tam radās sajūta, ka bērnu vajag lauzt."

Galīgi nepiekrītu. Tas var ļoti negatīvi atspēlēties uz bērna psīhi pieaugušā vecumā (man zināmi ir tādi piemēri).

Manuprāt, ar bērnu vajag runāt, sarunāt, pārrunāt un vēlreiz sarunāt. Un īpaši nesargāt no krišanas, sasišanos u.tml. lietām, lai tik krīt un raud, bet lai ceļas kājās un nāk pie manis pēc mierinājuma, nevis pie katras mazākās sāpītes prasās opā.

kakjis

Man šobrīd meitai gads un 9 mēneši - lai nebūtu problēmu un histērijas ar tādiem niekiem kā nagu griešana, gulēt iešana utt, tika radīts mistiskais tēls LAPSA!

Tagad, ja nagi ir gari, tiek pateikts: "Tev nagi kā lapsai!" un bērns paklausīgi paciešas, kamēr tie nagi tiek nogriezti.
Gultā: "Ja nebūsi mierīga, tūlīt atnāks lapsa!!!" Ja vēl ar kāju izdara kādu skaņu, tad efekts ir garantēts. :)
Vēl googlē parādīju lapsas bildes, lapsas nagus, uzliku uz desktopa lapsas bildīti, lai ir ko parādīt, ja bērnam iet ciet. :) Sanācis ir tā, ka no lapsas pat nav radīts baigais bubulis, no kuras paniski jābaidās, drīzāk tāds kā mistiskais tēls.

Gulēt iešana - vakaros, kad jau visi gultā, parasti sākās stundu gari murgi - dziedāšana, vāvuļošana, ņemšanās pa gultu utt. Es parasti biju turpat tuvumā, vienu aci planšetē uz grāmatu, otra acs uz bērnu, lai nekāpj no gultas laukā... tagad jaunā metode - nekāda planšete, visa uzmanība bērnam, uzlieku roku virsū, samīļoju un bērns aizmieg nepilnu 10 min laikā. Noguļ visu nakti bez raudāšanas kā bija agrāk... uz rīta pusi gan ielien pie vecākiem pagulēt pēdējo stundiņu. Bet to pagaidām ļaujam.

Par citiem konfliktiem - skeptiski pavēroju kā sieva runājas ar bērnu, jo viņai konfliktu bija vairāk kā man. Ja bērns dara, ko aizliegtu, sieva parasti teikumu sāka - Nē, nedari, neņem, nedrīkst utt. Bērns uzreiz aiziet uz konfliktu nevis risinājumu (bieži arī pieaugušais, kad ir izbesījies).
Paldies dievam ar sievu izdevās parunāt bez emocijām, tagad lietojam metodi ar intereses maiņu un parunāšanu. Ja bērns sapsihojas, jo nedabū banānu, suliņu vai tml, novēršam uzmanību uz ko citu. It kā liekas, ka tās uzmanības novēršanai patērētās minūtes ir daudz, bet patiesībā to ir daudz mazāk nekā psihopātisks bērns.

Un atkal ķēdes reakcija - jo retāk bērns pa dienu dabū iečīkstēties, jo retāk pats cenšas nedabūtu lietu pārvērst konfliktā un spiedzienos. Un es teiktu, ka mūsējam ir pietiekoši daudz ierobežojumu, un nekādas visatļautības nav. Ja viņam šķietami izskaidro, kāpēc nedrīkst, viņš ir mierīgs.

Pūrā nāca bērns, kam tagad ir 11 gadi - absolūti bez iniciatīvas, bez mugurkaula, bet idejām kā spēlēties (mam, man garlaicīgi) utt, jo bērnībā bija lauzts un pataisīts par paklausīgu robotiņu. Tagad pilda tikai pavēles, pats neredz un nedara neko, jo pieradis, ka visu pasaka priekšā kā rīkoties, kā darīt, kā dzīvot, kā elpot.

Cenšos mazajā degsmi uz iniciatīvu un pašdarbību nelauzt (protams, ne jau vienmēr sanāk), tāpat cenšos kur vien var piedāvāt dažādību, lai redzesloks paplašinās. Ja pašiem pietiek prāta, interesantas lietas ar bērnu var atrast jebkur, kaut vai ziedošā jasmīna ziedā, lidojošā putnā vai zilā automašīnā.

honeybee

Ar to kaut kā dabūšanu/nedabūšanu es esmu konstatējusi, ka bērnam nenormāli daudz dod vienkārši fakts, ka pieaugušais ir pamanījis, ka viņam to lietu vajag. T.i., pie pirmā pieprasījuma ir vērts pārjautāt, vai bērns to vēlas, un pēc tam jau aiziet dialogā par to, ko vēl var dabūt.

Ar uzmanības novirzīšanas tehniku es savulaik baigi uzrāvos, ibo dēls, ar kuru es to piekopu, iemanījās pēc katrām blēņām aizrautīgā balsī teikt "Mammu, paskaties, kāda krāsaina mašīnīte!", nu tipa lai stulbajai mammai novērstu uzmanību; un, protams, man tā nāca smiekli, ka tas bija diezgan efektīvi.

sramgni

Laukos arī vecākus uzrunā ar "jūs".

losthighway

bērns ir ģimenes miera uzturētājs. pirms bērna vīrs ar sievu klapē viens otru, pēc bērna var abi klapēt bērnu.

bet vispār tā kā man 4 tie sīkie, teikšu īsi, ja nodarbojies ar viņiem ir viss kārtībā, bet ja nevari atrast laiku tad tā jau ir tava problēma. par franciju nezinu, jāpaskatās cik sīko savus vecākus vēlāk ieliek pansionātos. Ar teikumu: Ejiet ka Jūs pansionātā, nehuj te vijobivatsa, tā Jums būs labāk.

degeneralis

Nu, mana mamma tieši saka, ka ja viņai ar prātu aiziet viss grīstē, lai liekam pansionātā un par to neraizējamies, lai paši nemokamies un tā.

Bet par to nodarbošanos piekrītu. Man gan tikai viens, bet kad paliekam divatā, cenšos izkārtot lietas tā, lai man būtu iespēja bērnam pēc iespējas vairāk pievērsties, bērnā ieklausīties, un nedarīt aktivitātes, no kurām man bērns jāizslēdz pilnībā (vai ja tādas jādara, censties atrast kaut ko citu, kas bērnam patīk - piemēram, nodarbības pie virtuves izlietnes ar ūdeni un traukiem, kamēr es griežu gaļu un ko tur vēl daru(.

kihelkonna

tu, protams, uzprasies. ir diezgan daudz lietu, ko mazam bernam der maaciit, un pedeja gadaa man likaas diivaini, ka tu pret bernu izturies ka pret modinatajpulksteni, kam nav nekadas citas kvalitates, vajadzibas un naakotnes. kur radosums, intelekts, zinatkaare, vardu kraajums, logiskaa domasana, neatlaidiiba, socialas prasmes un ta talak. ja gribi, ieliec adresi, velak nodzes, piesutisu savu bernkopibas gramatu kraajumu :)

ripp

jautājums - ko Tu audzini? ērtu bērnu? vai laimīgu/patstāvīgu/harmonisku personību?

un viens man ir skaidrs. NAV iespējams izaudzināt harmonisku personību to bērnībā salaužot. es bērnībā esmu lauzta. un veiksmīgi salauzta. jā, es rezultātā biju ērts un patīkams bērns. bet a sekām esmu spiesta saskarties joprojām. un zini. būt salauztam bērnībā NAV ērtības vērts.

un es šeit nemaz neaģitēju par visatļautību. vecākam ir jādot robežas, skaidras, nemainīgas robežas. un mīlestība šo robežu ietvaros. bet histērijas/bļaušanas nav vienmēr atkarīgas no audzināšanas. man ir tāds "nepatīkamais bērns". bet tagad, divu gadu un 2 mēnešu vecumā viņa sāk manī ieklausīties. ja es saku "nedari to, sāpēs", viņa klausa. ja saku "ātrāk, mēs steidzamies, mūs gaida", viņa klausa. un es saprotu - es lietas daru pareizi. jo mans nepaklausīgais, ekspresīvais, spītīgais divgadnieks sāk manī ieklausīties.

tādēļ šitādi teiksti - bērns ir jālauž - skan kā "zeme ir plakana" no viduslaiku iedzīvotājiem, goda vārds.

kkkungs

"tādēļ šitādi teiksti - bērns ir jālauž - skan kā "zeme ir plakana" no viduslaiku iedzīvotājiem, goda vārds."

++

mmd

... par to pašu gulēšanu - vecākais bērns tika piespiests gulēt savā gultā, ar visu to laušanu un raudāšanu u.t.t. Jaunākajam atļāvām nākt, kad grib līdz sasniedza vecumu, kad var izrunāties un vienoties. Atšķirība uzvedībā ir milzīga, ne par labu vecākajam.

Katra situācija ir savādāka - iedzimtība, gēni, apstākļi... kļūdās visi ;)

toadbeauty

Ja bērnam viņa vietu ierāda laicīgi, tad nekas nav jālauž.
Bet, ja jau problēma ir ielaista, tad kaut kas ir jādara.
Pirmkārt jau - no bļaušanas neviens vēl nav nomiris. Cilvēkam ir normāli kādreiz justies slikti. Ja nevar putru sagaidīt, lai bļaurē, bet dabūs putru tad, kad dabūs.
Un par to nav nekas jārunā. Ne "uķi ķuķi napaciņš" , ne "aizveries, citādi dabūsi" . Vienkārši ignorēt un darīt to, kas jādara. Ar laiku viņi arī daudzas lietas sāk uztvert kā pašsaprotamas.

Kaut vai tā pati šausmīgā vakcinācija ar dzīvsudrabu (jā, esmu tik aptaurēta, ka vakcinēju bērnus). Mums ir tā, ka sīkais priecīgs un runājas ar daktertanti, vēro apkārtni, tad čiks un viss, oi, kaut kas bija, bet varbūt izlikās.
Bet ja sākas oi, mazais nabadziņ, kā nu tikai būs, tu tikai neraudi, tad lūpa jau sāk vilkties laicīgi.

Un tad par to "ērto bērnu" ka te daži komentēja. Ērtam bērnam ir lielākas izredzes vēlāk veiksmīgi iekļauties sabiedrībā. Tāds zinās, ka arī citiem var būt viedoklis un prasības. Ka nav viņš gluži tāds zelta gabaliņš, ko visi dievina un pielūdz. Zinām mēs šitādas pasaules nabas - māgsliniekus...