- par bērnu audzināšanu
- 2014.07.15, 13:09
- "jūsu meitiņa ir tik ļoti mīlēta" - tas tikai virpusēji skan kā kompliments. otra medaļas puse ir [nākotnē potenciāli] izlaists bērns.
bija ciemos atbraukuši ģimenes draugi, viņiem 6 gadi meitiņai. arī ļoti mīlēts bērns. bet nu kaprīza un nepaklausīga, un ar "raksturu". diezgan nejauks bērns vienu vārdu sakot.
man pēc tam radās sajūta, ka bērnu vajag lauzt. lai ir paklausīgs un no vecākiem lai baidās. lai kā Francijā - vecākus uz "jūs" uzrunā, ciena un mīl. (bērns jau mīl neatkarīgi no nekā, un īstenībā jau jo skarbāk izturies, jo vairāk mīlēs.)
"be cruel to be kind" ir zināma loģika. piemēram ar sleep training tas lieliski strādāja - likām gulēt bez žēlastības, lai bļauj stundām, un tā mazā arī iemācījās viegli aizmigt, naktī necelties. gulēt labi. un labs miegs ir vislielākā dāvana bērnam. (ja salīdzina kādu "mīlētu" bērnu kam ir "ļauts" mosties 3-4os naktī un stundu bļaut, līdz šis skolas vecumā varbūt pats sāks apjēgt ka no tā nav jēgas. aha, un vēl dēļ hroniskas neizgulēšanās būtu sliktas sekmes, hiperaktivitāte, ADD kautkādi)
tā jau šīs kaprīzes un bļaušanas/vārtīšanās ir tikai bērna kliedziens pēc mīlestības un vecāku uzmanības. ja es samīļoju un pajautāju "kāpēc tā uzvedies", mazā tikai apmierināti "taisa actiņas". bet šausmīgi jau nekonstruktīvi tas ir.
tagad mēnesi aizfīrēs uz laukiem pie vecmāmiņas, bet pēc tam laikam jālauž būs. 2 gadi un 11 mēneši. - 19 rakstair doma
- 16.7.14 12:20 #
-
jautājums - ko Tu audzini? ērtu bērnu? vai laimīgu/patstāvīgu/harmonisku personību?
un viens man ir skaidrs. NAV iespējams izaudzināt harmonisku personību to bērnībā salaužot. es bērnībā esmu lauzta. un veiksmīgi salauzta. jā, es rezultātā biju ērts un patīkams bērns. bet a sekām esmu spiesta saskarties joprojām. un zini. būt salauztam bērnībā NAV ērtības vērts.
un es šeit nemaz neaģitēju par visatļautību. vecākam ir jādot robežas, skaidras, nemainīgas robežas. un mīlestība šo robežu ietvaros. bet histērijas/bļaušanas nav vienmēr atkarīgas no audzināšanas. man ir tāds "nepatīkamais bērns". bet tagad, divu gadu un 2 mēnešu vecumā viņa sāk manī ieklausīties. ja es saku "nedari to, sāpēs", viņa klausa. ja saku "ātrāk, mēs steidzamies, mūs gaida", viņa klausa. un es saprotu - es lietas daru pareizi. jo mans nepaklausīgais, ekspresīvais, spītīgais divgadnieks sāk manī ieklausīties.
tādēļ šitādi teiksti - bērns ir jālauž - skan kā "zeme ir plakana" no viduslaiku iedzīvotājiem, goda vārds. - Atbildēt
