- par bērnu audzināšanu
- 2014.07.15, 13:09
- "jūsu meitiņa ir tik ļoti mīlēta" - tas tikai virpusēji skan kā kompliments. otra medaļas puse ir [nākotnē potenciāli] izlaists bērns.
bija ciemos atbraukuši ģimenes draugi, viņiem 6 gadi meitiņai. arī ļoti mīlēts bērns. bet nu kaprīza un nepaklausīga, un ar "raksturu". diezgan nejauks bērns vienu vārdu sakot.
man pēc tam radās sajūta, ka bērnu vajag lauzt. lai ir paklausīgs un no vecākiem lai baidās. lai kā Francijā - vecākus uz "jūs" uzrunā, ciena un mīl. (bērns jau mīl neatkarīgi no nekā, un īstenībā jau jo skarbāk izturies, jo vairāk mīlēs.)
"be cruel to be kind" ir zināma loģika. piemēram ar sleep training tas lieliski strādāja - likām gulēt bez žēlastības, lai bļauj stundām, un tā mazā arī iemācījās viegli aizmigt, naktī necelties. gulēt labi. un labs miegs ir vislielākā dāvana bērnam. (ja salīdzina kādu "mīlētu" bērnu kam ir "ļauts" mosties 3-4os naktī un stundu bļaut, līdz šis skolas vecumā varbūt pats sāks apjēgt ka no tā nav jēgas. aha, un vēl dēļ hroniskas neizgulēšanās būtu sliktas sekmes, hiperaktivitāte, ADD kautkādi)
tā jau šīs kaprīzes un bļaušanas/vārtīšanās ir tikai bērna kliedziens pēc mīlestības un vecāku uzmanības. ja es samīļoju un pajautāju "kāpēc tā uzvedies", mazā tikai apmierināti "taisa actiņas". bet šausmīgi jau nekonstruktīvi tas ir.
tagad mēnesi aizfīrēs uz laukiem pie vecmāmiņas, bet pēc tam laikam jālauž būs. 2 gadi un 11 mēneši. - 19 rakstair doma
- 18.7.14 15:51 #
-
Ja bērnam viņa vietu ierāda laicīgi, tad nekas nav jālauž.
Bet, ja jau problēma ir ielaista, tad kaut kas ir jādara.
Pirmkārt jau - no bļaušanas neviens vēl nav nomiris. Cilvēkam ir normāli kādreiz justies slikti. Ja nevar putru sagaidīt, lai bļaurē, bet dabūs putru tad, kad dabūs.
Un par to nav nekas jārunā. Ne "uķi ķuķi napaciņš" , ne "aizveries, citādi dabūsi" . Vienkārši ignorēt un darīt to, kas jādara. Ar laiku viņi arī daudzas lietas sāk uztvert kā pašsaprotamas.
Kaut vai tā pati šausmīgā vakcinācija ar dzīvsudrabu (jā, esmu tik aptaurēta, ka vakcinēju bērnus). Mums ir tā, ka sīkais priecīgs un runājas ar daktertanti, vēro apkārtni, tad čiks un viss, oi, kaut kas bija, bet varbūt izlikās.
Bet ja sākas oi, mazais nabadziņ, kā nu tikai būs, tu tikai neraudi, tad lūpa jau sāk vilkties laicīgi.
Un tad par to "ērto bērnu" ka te daži komentēja. Ērtam bērnam ir lielākas izredzes vēlāk veiksmīgi iekļauties sabiedrībā. Tāds zinās, ka arī citiem var būt viedoklis un prasības. Ka nav viņš gluži tāds zelta gabaliņš, ko visi dievina un pielūdz. Zinām mēs šitādas pasaules nabas - māgsliniekus... - Atbildēt