degeneralis

"man pēc tam radās sajūta, ka bērnu vajag lauzt."

Galīgi nepiekrītu. Tas var ļoti negatīvi atspēlēties uz bērna psīhi pieaugušā vecumā (man zināmi ir tādi piemēri).

Manuprāt, ar bērnu vajag runāt, sarunāt, pārrunāt un vēlreiz sarunāt. Un īpaši nesargāt no krišanas, sasišanos u.tml. lietām, lai tik krīt un raud, bet lai ceļas kājās un nāk pie manis pēc mierinājuma, nevis pie katras mazākās sāpītes prasās opā.

kakjis

Man šobrīd meitai gads un 9 mēneši - lai nebūtu problēmu un histērijas ar tādiem niekiem kā nagu griešana, gulēt iešana utt, tika radīts mistiskais tēls LAPSA!

Tagad, ja nagi ir gari, tiek pateikts: "Tev nagi kā lapsai!" un bērns paklausīgi paciešas, kamēr tie nagi tiek nogriezti.
Gultā: "Ja nebūsi mierīga, tūlīt atnāks lapsa!!!" Ja vēl ar kāju izdara kādu skaņu, tad efekts ir garantēts. :)
Vēl googlē parādīju lapsas bildes, lapsas nagus, uzliku uz desktopa lapsas bildīti, lai ir ko parādīt, ja bērnam iet ciet. :) Sanācis ir tā, ka no lapsas pat nav radīts baigais bubulis, no kuras paniski jābaidās, drīzāk tāds kā mistiskais tēls.

Gulēt iešana - vakaros, kad jau visi gultā, parasti sākās stundu gari murgi - dziedāšana, vāvuļošana, ņemšanās pa gultu utt. Es parasti biju turpat tuvumā, vienu aci planšetē uz grāmatu, otra acs uz bērnu, lai nekāpj no gultas laukā... tagad jaunā metode - nekāda planšete, visa uzmanība bērnam, uzlieku roku virsū, samīļoju un bērns aizmieg nepilnu 10 min laikā. Noguļ visu nakti bez raudāšanas kā bija agrāk... uz rīta pusi gan ielien pie vecākiem pagulēt pēdējo stundiņu. Bet to pagaidām ļaujam.

Par citiem konfliktiem - skeptiski pavēroju kā sieva runājas ar bērnu, jo viņai konfliktu bija vairāk kā man. Ja bērns dara, ko aizliegtu, sieva parasti teikumu sāka - Nē, nedari, neņem, nedrīkst utt. Bērns uzreiz aiziet uz konfliktu nevis risinājumu (bieži arī pieaugušais, kad ir izbesījies).
Paldies dievam ar sievu izdevās parunāt bez emocijām, tagad lietojam metodi ar intereses maiņu un parunāšanu. Ja bērns sapsihojas, jo nedabū banānu, suliņu vai tml, novēršam uzmanību uz ko citu. It kā liekas, ka tās uzmanības novēršanai patērētās minūtes ir daudz, bet patiesībā to ir daudz mazāk nekā psihopātisks bērns.

Un atkal ķēdes reakcija - jo retāk bērns pa dienu dabū iečīkstēties, jo retāk pats cenšas nedabūtu lietu pārvērst konfliktā un spiedzienos. Un es teiktu, ka mūsējam ir pietiekoši daudz ierobežojumu, un nekādas visatļautības nav. Ja viņam šķietami izskaidro, kāpēc nedrīkst, viņš ir mierīgs.

Pūrā nāca bērns, kam tagad ir 11 gadi - absolūti bez iniciatīvas, bez mugurkaula, bet idejām kā spēlēties (mam, man garlaicīgi) utt, jo bērnībā bija lauzts un pataisīts par paklausīgu robotiņu. Tagad pilda tikai pavēles, pats neredz un nedara neko, jo pieradis, ka visu pasaka priekšā kā rīkoties, kā darīt, kā dzīvot, kā elpot.

Cenšos mazajā degsmi uz iniciatīvu un pašdarbību nelauzt (protams, ne jau vienmēr sanāk), tāpat cenšos kur vien var piedāvāt dažādību, lai redzesloks paplašinās. Ja pašiem pietiek prāta, interesantas lietas ar bērnu var atrast jebkur, kaut vai ziedošā jasmīna ziedā, lidojošā putnā vai zilā automašīnā.

honeybee

Ar to kaut kā dabūšanu/nedabūšanu es esmu konstatējusi, ka bērnam nenormāli daudz dod vienkārši fakts, ka pieaugušais ir pamanījis, ka viņam to lietu vajag. T.i., pie pirmā pieprasījuma ir vērts pārjautāt, vai bērns to vēlas, un pēc tam jau aiziet dialogā par to, ko vēl var dabūt.

Ar uzmanības novirzīšanas tehniku es savulaik baigi uzrāvos, ibo dēls, ar kuru es to piekopu, iemanījās pēc katrām blēņām aizrautīgā balsī teikt "Mammu, paskaties, kāda krāsaina mašīnīte!", nu tipa lai stulbajai mammai novērstu uzmanību; un, protams, man tā nāca smiekli, ka tas bija diezgan efektīvi.