es gribu, lai Ričards Holijs maigi dzied man visu dienu un mierina mani.
Nekas slikts nav noticis, es tikai esmu noguris justies nedrošs un mūžam satraucies, ka sabojāju visu, kas man svarīgs. Es gribu ierauties savā eža kažociņā, kur ir tikai ritenis un vīns, kur nav nekā, kas man ir svarīgs, līdz ar to es neko nevaru sabojāt. Lai ko es arī savā dzīvē nemainītu, šī bezcerības, neieinteresētības un baiļu sajūta visu laiku ir klātesoša.
Bļa, es pat eju pie terapeita, what the fuck is wrong with me, kāpēc es nevaru izlabot šo sajūtu, huļi es netieku no tā vaļā.
mincīt, pai, pai.
saprotu un empatizēju. bet, perspektīvai: es eju pie terapeita, like, trīsreiz ilgāk, nekā Tu, un tāpat joprojām gana lielu daļu laika pavadu absolūtā baiļu bezdibenī, ka es esmu tik slikts, ka zāle zem manām kājām novīst un cilvēku man apkārt dzīves kvalitāte nokrītas uz pusi, man ienākot telpā; ka visi, kurus es mīlu, vai nu mani jau pelnīti ienīst vai tūliņ, tūliņ sāks ienīst, no šī vienkārši tik ātri nevar tikt vaļā. solīti pa solītim gadiem ilgi, man šķiet. bet tas, protams, nemazina to frustrāciju. bužibuži.