May 8th, 2019 (12:05 pm)
es gribu, lai Ričards Holijs maigi dzied man visu dienu un mierina mani.
Nekas slikts nav noticis, es tikai esmu noguris justies nedrošs un mūžam satraucies, ka sabojāju visu, kas man svarīgs. Es gribu ierauties savā eža kažociņā, kur ir tikai ritenis un vīns, kur nav nekā, kas man ir svarīgs, līdz ar to es neko nevaru sabojāt. Lai ko es arī savā dzīvē nemainītu, šī bezcerības, neieinteresētības un baiļu sajūta visu laiku ir klātesoša.
Bļa, es pat eju pie terapeita, what the fuck is wrong with me, kāpēc es nevaru izlabot šo sajūtu, huļi es netieku no tā vaļā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pai, pai.
Darbs terapijā paņem ilgu laiku, un tas ir grūti un sāpīgi. Un es nedomāju, ka tādas sajūtas ir kaut kā "jāsalabo" in terms of fixing something, which has gone wrong with you, there is nothing wrong with you. Bet ar laiku, iespējams, varētu kļūt vieglāk un saudzīgāk.