Deivids Hjūms raksta: “1775. gada pavasarī mani ķēra zarnu kaite, kas sākumā mani neuztrauca, bet kopš tā laika, es baidos, ir kļuvusi nāvējoša un neārstējama.” (Hjūms D. Mana dzīve. – grāmatā: Hjūms Deivids. Traktāts par cilvēka dabu - Liepnieks&Rītups, 2008. 522-523.lpp.)

Pie šī izteikuma ir komentārs: “Hjūma ārsti nevarēja vienoties par šās slimības diagnozi. Vispirms tā tika uzskatīta par vienkāršu hemoroīdu, pēc tam – par taisnās zarnas augoni, vēl vēlāk – par žultspūšļa iekaisumu. Viens no slavenākajiem 18. gadsimta ķirurgiem Džons Hanters (1728-1793) aptaustīja Hjūma aknas un konstatēja, ka tās ir palielinātas. Vēlāk Hjūms pats spēja sataustīt olas lieluma augoni savās aknās.”

Dž. Hantera biogrāfe aplūko Hjūma slimības diagnozi (aknu vēzis) nedaudz izvērstāk:

( The Knife Man )

Apskatījos saiti: http://www.pietiek.com/raksti/nacionalas_identitates_petisanai_iztereti_desmiti_tukstosu,_rezultati_sabiedribai_nav_atrodami

Es patiešām gribētu, lai žurnālisti šito bodi tagad kārtīgi izkratītu.

Jūras ceļojums bija lielisks, mēs tiešām baudījām braucienu. Bet īstenībā spēcīgāko iespaidu uz mani atstāja pēdējais rīts agri ap četriem; tvaikonis iebrauca Rīgas jūras līcī uz dienvidiem, zemi vēl nevarēja redzēt - tad austrumos lēnām ausa rīts un izpletās pār tagad nedaudz nemierīgāko jūru - pati daba atklājas šādos acumirkļos.

(Martins Heidegers vēstulē Elizabetei Blohmanei (17.X.1928))
cit. pēc Heidegera Rīgas rudens. Heidegera lasījumi I . - LUFSI, 2010. 351.lpp.

Manuprāt, dīvaina un interesanta grāmata. Romāna sākumā šķiet, ka tas būs tikai vēl viens kafkiāniska procesa uzlējums. Proti, partijas darbonis tiek arestēts un vests un pārrunām. Fizisks un psiholoģisks diskomforts. Beigu beigās izrādās, ka darbs ir nebanāls dialogs par vardarbību, vēstures determināciju, identitātes jautājumiem u.tml. (Manuprāt, darbs ir pārdomas ne tikai par Staļina tiesas prāvām, bet vispārīgāk - Karla Šmita politiskās teoloģijas jauka ilustrācija) Katrā ziņā - viens no pēdējā laika jaukākajiem atklājumiem.

Man šķiet interesanti, ka mūsu valstī, kur šad un tad aktualizē jautājumus par aizgājušo laiku diktatūru, komunismu u.tml., kur joprojām pārdzīvo nez kādas vēsturiskās traumas, šis darbs ir maz zināms (varbūt tomēr es kļūdos šajā jautājumā).

No rītiem man dažkārt patīk - dzerot kafiju un smēķējot rīta cigareti - lasīt neobligātu literatūru. Mīļākais rīta žanrs ir t.s. apokaliptisko intelektuāļu darbi. Proti, tādu, kas gaužas par vērtību un kultūras pagrimumu, tikumu pazušanu vēstures mēslainē u.tml. Šorīt bija viens no tādiem tekstiem iz 1928.g. No brīnumiem brīžiem gandrīz vai no rokām ārā krita kafijas krūze. Nemaz ne tik bieži var sastapt nepastarpinātu idiotismu, ko nespēj slāpēt pat citāti. Varēja lasīt, piem, šādas domas:

"Vienreiz palaistu, šo familiāro disciplīnu atjaunot nākas jau daudz grūtāki un tā kara laikā iesāktā "mātesmeitas" emancipācija turpinās vēl šodien: "baltā zostiņa" mūsu laikos ir kļuvusi par vairs neeksistējošu tipu.
Saprotams - modernā jaunava: bez korsetes un īsā kleitiņā, nogriestiem matiem, ar cigareti un tango - tres a la page, trēs vingtiēme siēcle - var būt vēl arvien tikumīga; bet viņai trūkst kautrības, tās vārda klasiskā nozīmē (pudor)."

Vai arī:

"Šī kara laika sievietes arvien pieaugošā baudaskāre - atduroties pret relatīvo vīriešu trūkumu - rada savukārt, kā ievērības cienīgu Lielā kara blakus produktu (pēc izcelšanās kārtības... ne pēc apjoma!), ļoti lielu lesbiešu skaita pieaugumu starp sievietēm.
Tā kā - karam izbeidzoties - desmit miljonu vīriešu paliek tomēr vēl uz kara lauka - krituši, un arī starp pārnācējiem laba daļa kļuvuši dzimumdzīvei nederīgi, tad šī mīlas surogāta piekopšana ir nedomā izbeigties līdz ar to: turpinās vēl arvien ... un pat pieaug - jo ir kļuvusi sava ziņā par "modes lietu" - tāpat kā citas kara laiku ierašas un netikumi, par ko jau minējām.
Sevišķi draudošus apmērus lesbianisms pieņēmis starp abiem sieviešu ekstrēmiem: rupja darba strādniecēm un intellektuālām - "vīriētēm" - kam tas ir kļuvis arī savā ziņā par "goda lietu", jo viņu princips taču ir: kļūt visur līdzīgai un pat pārākai pār vīrieti, absolūti neatkarīgai no kādreiz t. s. "stiprā dzimuma" ... pat baudā nē."

Taču teksts ir citējams pilnībā. Nepaslinkoju un ieskanēju (vārdu atveide tekstā ir nedaudz dīvaina, to nelaboju. Ceru, ka nav daudz ocr kļūdas).

Dāmas un kungi:

( Sigurds Melnalksnis: Modernā mīla )

Visnotaļ jauka un izklaidējoša grāmata.

Taču ne par pašu grāmatu, bet gan par recenzijām. Parasti es ar tām iepazīstos tikai pēc grāmatas izlasīšanas, jo tad var salīdzināt darba izpratnes, intepretācijas u.tml. Tāpēc mani izbrīnīja šī darba apskats New Yorker THE FLOATING LIBRARY. Daudzos gadījumos New Yorker apskati ir jēdzīgi, bet šis ir gadījums, kad raksta autors ir pilnīgi sap**ies savā meistarībā. Nezinu, kas varētu būt iemesls - paģiras, nespēja savaldīt savu erudīciju v.tml. Proti, apskatnieks ļoti gribēja šo vēsturisko romānu ielikt kaut kādā postmodernisma plauktiņā, ka dažs labs secinājums mani samulsināja, piem., "although the book contains no literary games, it is itself a kind of long game."

Poll #18696 Kam bija grūtāka dzīve?
Open to: All, results viewable to: All

Dārgais Mori! Tev ir viegli runāt. Tu vari gulēt siltā gultā, nodarboties ar krievu agrarām attiecībām atsevišķi un ar zemes renti vispār, un nekas Tevi netraucē, - bet man jāsēž uz cieta sola un jātempj auksts vīns, pēkšņi viss atkal jāpārtrauc un jāķeras pie garlaicīgā Diringa. (Engelss Marksam. 1876.g. 28. maijā)

Marksa un Engelsa attiecības, manuprāt, ir vienas no aizkustinošākajām vīriešu draudzībām vēsturē. Dažkārt, palasot viņu vēstules pat cenzētos izdevumos, var manīt patiesas rūpes ne tikai par proletariātu, bet arī vienam par otru. Tādos gadījumos manā sirdī ielīst patiess prieks. Pāris piemēri:

Markss - Engelsam 1866.g. 20. jūnijā.

Dārgais Fred!
Nejaukais laiks sevišķi ļauni ietekmē manu veselību; lūk, kāpēc es Tev nepaziņoju par vīna saņemšanu un vispār nerakstīju. Braukt uz Mančesteru es nevaru, jo tagadējā stāvoklī es nevaru iziet no mājas [...]

Engelss - Marksam 1866.g. 25. jūlijā.

Dārgais Mori!
Ceru, ka šoreiz Tu būsi saņēmis banknotes; acīm redzot aiz izklaidības esmu to vietā ielicis zīmīti, uz kuras es sev atzīmēju numurus, bet banknotes iegrūdis savā dokumentu somā, kur es tās arī atradu, kad atjēdzos no pārsteiguma, saņēmis Tavu telegrammu. Ceru, ka Tu tās saņēmi vēl laikus.

(K. Markss, F. Engelss: Vēstuļu izlase - LVI, 1952.g. 157&159.lpp.)

Iepazinos ar N. Mahfuza "Children of Gebelawi."



Jauks darbs par reliģijas dzimšanu no sociālisma gara un stāstnieku iztēles hašiša pīpētavās, kafejnīcās. No tagadnes perspektīvas liekas nedaudz dīvaini, ka šis darbs arābu zemēs ir bijis aizliegts un ekstrēmistu nosodīts līdz pat grāmatas autora nāvei; jo nekas ārkārtīgi nepiedienīgs tur nav - ja nu vienīgi šķiet nepieļaujami, ka reliģiju ciltstēvi tiek aprakstīti kā ikdienas cilvēki, kas cīnās par vienlīdzību un taisnību. Taču arābiem acīmredzot tas nepatika. Šajā ziņā šī darba nosodījums īpaši neatšķiras no, piem., Rušdi vai Pamuka gadījumiem (Mahfuzam gan ekstrēmisti reāli uzbruka). Lūk, taču šādas arābu pasaules rakstnieku nedienas man šķiet laime nelaimē. Proti, asā reakcija nozīmē, ka vismaz kāds no ekstrēmistiem palas grāmatas, lai varētu tās nosodīt. Attiecīgi - sekas ir popularitāte, plaša publicitāte u.tml.

Latvju kontekstā ir bēdīgāk. Pat neatminos, ka pēdējos gados kāda latvju literatūras grāmata būtu raisījusi publisku viļnošanos. Iemesli, manuprāt, ir divi. Gan tas, ka latvju ekstrēmisti nelasa (ko vien ir vērts kardināla Pujata nosodījums Harijam Poteram. Dzintara mūlis arī šķiet intelekta neapgrūtināts). Gan arī tas, ka latvju literāti neraksta neko saistošu plašākai publikai. Par to liecina, ka teju vai vienīgais pēdējo gadu skandāls literatūrā ir R. Bargā infantilie rakstnieku apraksti. Lūk, būtu interesanti, ja kāds drosmīgs un talantīgs latvju literāts piesēstos un saņemtos jēdzīgi tematizēt, piem., latvju nacionālismu. Ja noveiktos, tad latvju ekstrēmisti viņu nosodītu un varbūt pat uzliktu kaut kādu dievturu lāstu. Iespējams, tad arī varētu padomāt, vai mūsu gara izpausmes ir interesantas arī citiem un nevis tikai šauram literātu pašpalīdzības lokam.

Stīvs Džobss man ir interesants tieši ar to, ka pilnīgi neinteresē. Tāpēc globālā histērija pēc viņa nāves man šķiet pārspīlēta. Mēģināju saprast, kur tad ir viņa ģēnijs? Viens aspekts, kuru dzirdēju, bija viņa it kā pilnīgi jaunais piegājiens mārketingam. Nu, tipa, nevis pētīt tirgu un pircēju vēlmes, bet gan tās radīt un piedāvāt produktu pirms pats pircējs par to vispār ir iedomājies. Tie, kas ir ieskatījušies T. Pinčona 'Gravity's Rainbow', gan jau atminas vienu no literatūrā jaukākajām ironijām par pavlovismu. Proti, galvenais varonis bērnībā ir pakļauts mazbudžeta pavlovista eksperimentam, kura mērķis ir apmainīt vietām refleksa cēloņus un sekas. Līdz ar to 2.p.k. laikā viņš izjūt erekciju (sekas) pirms bumbas sprādziena (cēlonis). Tādējādi viņš kļūst ļoti izdevīgs kara industrijai, jo ir uzticams bumbu krišanas prognozētājs. Līdzīgā kārtā Džobs arī ir mēģinājis nodarboties ar pavlovismu. Tā radot jaunu gadžetu mīļotāju paaudzi, kas izjūt baudu pat pirms paša produkta piedāvājuma. Iespējams, ar to varētu skaidrot histēriskos (metaforiskā nozīmē - erektētus) pūļus pie apple veikalu durvīm. Tāpēc man Džobsa pieeja nešķiet inovatīva, bet gan komiska un jau apzelēta minētajā Pinčona grāmatā.

Otrs aspekts, kuru apbrīnoja daži fani, ir saistāms ar viņa it kā izcilajām prezentēšanas spējām. Ieskatījos īsā video, kas ilgu laiku karājās diena.lv mājaslapas priekšpusē - Tehnoloģiju un mākslas krustpunktā Runa man šķita smieklīga. Džobs runāja ar auditoriju it kā tur būtu retardēti bērni - trīsreiz atkārto vienu un to pašu, izmanto primitīvas retoriskās figūras (ko vien ir vērta vieta par 'spēka, kuru tur rokās, izjušanu un nevēlēšanos to atlaist' v.tml.). Nemaz neņemot vērā, ka runā bija aplami momenti. Piemēram, norāde, ka Liberal arts ir ~ 1500 g. vecas, bet technology - 600. Pilnīgi piemirstot, ka ārpus hipsteru pasaules ainas patiesībā ir pilnīgi citādāk.

Universitāšu romāni ir mana neliela vājība. Līdzīgi kā V. Alena "Melinda un Melindn", jebkuru notikumu universitātēs var izstāstīt vai nu no komiskas vai traģiskas perspektīvas. Piemēram, pēc D. Lodža "Mazās pasaules" izlasīšanas vairs nevaru nopietni uztvert akadēmisko tūrismu. Savukārt Kucē "Negods" un "Elizabete Kostello" atklāj traģiskos/eksistenciālos universitātes dzīves aspektus.

Lūk, tagad beidzot iepazinos ar K. Emisa "Lucky Jim". Diezgan jauks izklaidējošs darbs - kaut kas pa vidu starp Vudhausa Blandingas pils sāgu un If...

Ja runā par Latviju, tad diemžēl vēl neesmu saskāries ar Universitātes tēlojumu latvju literatūrā. Protams, mums šeit nav Oksforda ar salīdzinoši stabilu sistēmu un tradīcijām. Tomēr mēs joprojām pasaules literatūrai varam piedāvāt ko unikālu. Sevišķi tāpēc, ka Rietumzemēm varētu būt diezgan eksotiski iepazīties ar mūsu histērisko universitātes haosu, vecu padomju profesoru izpausmēm utt.

Ja par "Melindas un Melindas" principu. No vienas puses, varētu rakstīt par kādu vecu padomju laikus pārdzīvojušu profesoru, kas ir saskāries ar dažādiem nepatiesiem (no viņa skatupunkta) apvainojumiem un pamazām norobežojas no apkārtējās pasaules, gūstot savu pēdējo piepildījumu darbojoties sakņu dārziņā. Par velti nodzīvotu akadēmisko dzīvi, pašapmānu utml. No otras, varētu tiešām rakstīt komēdiju, kas ietvertu dažādus akadēmiskā tūrisma galamērķus (jo smieklīgāk, jo runa ir par provinces darboņiem, kas vēlas ierakstīties plašajā pasaulē), par pieminētā profesora erotiskām fantāzijām, kas publiski tiek sublimētas stāstos par savu izcilāko skolnieci (arī nebūtu oriģināls temats, taču komēdijas elements atkal varētu tikt skatīts provinciālisma izgaismojumā) utt. Katrā ziņā ir skaidrs, ka potenciāls šim žanram Latvijā ir.

Vai nav mīļi saņemt no Ušakova šādu vēstuli? Uzreiz atgriežas ticība labajam, skaistajam un patriotisma jūtas arī ir vairojušās.

Atvaino junona, bet vēl neesmu apskatījies lēdijas gagas video, kuras iekš FB mani regulāri aicina noskatīties ar šādiem tekstiem "poor lady gaga lol.. nice video", "omg did you see this lady gaga video?".

Nedaudz palasīju Bankovska manuskriptu par Rolavu (http://rolavs.tumblr.com/). Izskatās, ka tad, kad šis darbs tiks publicēts grāmatas formātā, veltīšu kādu vakaru, lai ar to iepazītos tuvāk. Kā pirmo izlasīju nodaļu par Kūļa skandālu: tiem, kas sekoja līdzi šim skandālam, nav nekādi jauni pārsteidzoši fakti, bet ir jauki, ka kāds to ir sistematizējis. Taču mani nedaudz ieinteresēja jautājums par tiem, kas 'bīdīja' skandālu. No vienas puses, nav nekāda pamata apšaubīt, ka Bankovskim Leimaņa aktivitātes bija negaidītas. No otras, esmu dzirdējis baumas, ka Leimanim skandāla veidošanā ir piepalīdzējis Rolšteins. Vai tas ir tiesa? - ja jā, tad to grāmatā varbūt vajadzētu pieminēt. Ja nē, tad viss ir kārtībā.

+ izskatās, ka manuskriptā vajadzēs dažus updeitus saistībā ar Kūļa tulkojumiem: gan viņa nesenais rakstiņš 'Atpakaļ pie Kanta', gan arī, šķiet, Letonikas kongresā kāda jaunuve aizstāvēja Kūļa tulkojumu (varbūt būs Letonikas krājumā?).

+ piezīme par Teherānas konferenci, no kuras atteicās UNESCO, kas ir pieminēta grāmatas beigās. Kamēr MK un RK uzstājās oficiālajā pasākumā, Irānas disidenti taisīja paralēlu konferenci. Lieki piebilst, ka Kūle savas Latvijas uzstāšanās laikā viņus ķengāja, jo, tipa, nevajag nekādas revolūcijas, bet gan ir nepieciešams darboties institūciju ietvaros.

Rītdien būs konference, kurā piedalās arī latvju filozofi modernitātes veidošanās Latvijā .

Viens aspekts, kas mani ļoti mulsina (un ir saistīts ar ‘modernitātes veidošanos’), ir teju vai universāla vienošanās nerakstīt un vispār nepieminēt par tā laika intelektuāļu iesaistīšanos un flirtēšanu ar nacionālsociālismu. Uzskatāmākais piemērs ir saistīts ar grāmatu par T. Celmu (M.Kūle, L.Muižniece, U.Vēgners. Teodors Celms: fenomenoloģiskie meklējumi. Rīga: FSI, 2009). T. Celms Ostlandē kļuva par filozofijas un filoloģijas fakultātes dekānu. Pirms tam viņš no akadēmiskiem amatiem tika turēts nostāk. Grāmatas biogrāfiskā daļā ir pieminēts tikai paša T. Celma viedoklis, ka viņš šo nastu ir uzņēmies negribīgi. Ok. Taču reizē ir zināms, ka 1942.g. viņš no nacistiem ir pieņēmis Humbolta medaļu. Šis fakts grāmatā ir noklusēts (varbūt tas izskaidro, kāpēc T. Celms nepalika nedz Latvijā, nedz arī Vācijā, bet devās uz ASV zema līmeņa koledžu, kur, šķiet, viņam uzdotu mazāk jautājumu?). Tipa, Filozofijas institūts raksta par Latvijas intelektuālajiem izcilniekiem un nevajag nokļūt jelkādās kontraversijās, ko varētu izsaukt šis fakts? Kur nu vēl saistībā ar Latvijas centrālo fenomenologu (cik zināms, mūsu vecajie arī sevi pieskaita pie fenomenoloģijas).
Latvijas filozofu aprakstu projekts ietver grāmatu arī par K. Raudivi. Vai tiks komentētas viņa nacistiskās simpātijas? Lūk, K. Raudive raksta:

„Nacionālsociālistiskais pasaules uzskats atbilst visdziļākajai cilvēka dabai un cilvēkā izraisa viņā dusošus spēkus, kas ved pie augstākas tikumiskas un rakstura attīstības pakāpes. Tā nacionālsociālisms, cīnoties par augstākām nacionālām vērtībām, cīnās arī par atsevišķa cilvēka rakstura vērtībām. Jo atsevišķais tautas loceklis ir vērtīgāks, jo nacionālais gods neievainojamāks. To ievērojot, kļūst saprotama arī mācība par rases tīrību. Jo tīrāka rase, jo vērtīgāks tās atsevišķais loceklis. Dabas griba ir, lai cilvēks tiektos aizvienu pēc augstākas attīstības pakāpes. Nacionālsociālisms atbalsta un nostiprina šo pašā dabā dibināto dziņu. Nacionālsociālisma mācības uzvara izskaidrojama ar to, ka tā dziļāk un pareizāk nekā iepriekšējās sociālās mācības, izpratusi cilvēka dabu gan nacionālā, gan vispārīgā nozīmē.” (Konstantīvs Raudive. Dzīves kultūrai. Mūsdienu cilvēka problēmas. K. Rasiņa apgāds – 1942.g. 147.lpp. (Rakstīts 1938-1939.g.))

Lūk, šis ir gadījums, kas, manuprāt, no ētikas viedokļa varētu būt neviennozīmīgs: Club tests player DNA for injury. No vienas puses, sports var būt diezgan bīstams. Tāpēc tests ļautu rīkoties preventīvi, kas būtu pat atbalstāmi. No otras, "there are fears it may lead to weaker, higher-risk players being weeded out", tādējādi radot diskriminācijas iespējas uz gēnu pamata.

Runā, ka pavisam drīzumā grāmatnīcu plauktos nonāks pēdējo gadu skandalozākās filozofijas grāmatas tulkojums latviešu valodā. Runa, protams, ir par I. Kanta "Tīro prāta kritiku". Par šī tulkojuma saturu man ir aptuvena nojausma. Tāpēc mani vairāk interesē iespējamais tulkotāja pēcvārds. Es iedomājos par dažām visnotaļ ticamām (izņemot b) iespējām, kas varētu tematiski parādīties priekš(pēc-)vārdā.

a) tulkotājs mēģinās pierādīt, ka Rolavs nav bijis filozofs un tāpēc labi nesaprata Kantu. Tādējādi argumentēt a fortiori, ka viņa filozofiskā teksta tulkojums ir labāks.
b) pierādīs, ka ir īstais Kanta zinātājs atšķirībā no pārējiem amatieriem. Uzrakstīs apjomīgu un argumentētu apcerējumu par I. Kanta darbā aplūkotājām tēmām.
c) rakstīs par mūsdienu kultūru un dažādiem spēkiem, kas atbalsta relatīvismu u.tjpr. (i.e. viņaprāt, ir principā antikantiski) un nepieciešamo pret to cīņu.
d) dažādu iemeslu dēļ to nerakstīs.

Iedvesmai var ieskatīties noslēdzošajā rindkopā no I. kanta 'Prolegomenu' un 'Praktiskās prāta kritikas' 2006.g. pārizdevuma.

"Tomēr Kantam arī mūsdienās netrūkst pretinieku. Tiek norādīts uz neatrisinātām vai grūti risināmām problēmām. Bieži vien, tāpat kā Kanta dzīves laikā, pārmetumi saistīti ar neizpratni vai filosofa darbu paviršu lasījumu. Taču visgraujošākais pret Katna ētiku vērstais argument (tas gan nav teorētisks arguments, bet drīzāk ir situācijas konstatācija) ir ārkārtīgi vienkāršs un neprasa - arī nepieļauj - teorētisku atspēkojumu: mēs nepazīstam kategorisko imperatīvu, mēs nedzirdam tikumiskā likuma balsi, tas mūs neuzrunā, mēs nezinām, kas ir pienākums, mēs neko nezinām un negribam zināt par tādiem jēdzieniem kā Dievs, dvēsele, mūžība. Jāatzīst, ka daudziem mūsdienu cilvēkiem šī situācija ir neapšaubāma, tālāk nereflektējama realitāte. Par Dieva aizstājēju ir pasludināta Bauda, pienākuma vietā tiek piedāvāta principiāla bezatbildība, un brīvības ideju nomainījusi subjektīvas patvaļas apoloģētika. Tomēr diezin vai šī situācija iezīmē Kanta ētikas krahu, drīzāk tā ir mūsdienu Rietumu civilizācijas paguruma un slimības apliecinājums. Atgriešanās pie Kanta tikumības principiem varētu vēstīt par sabiedrības atveseļošanos, kā arī apliecināt Rietumu kultūras tūkstošgadīgās tradīcijas." (327.lpp.)

Mjā.. atminos, ka tad, kad tika piedāvāta Skrūdža kandidatūra MP postenim, man tas likās nelāgs joks. Sevišķi ņemot vērā viņa problēmas ar izglītības dokumentiem. Tomēr viņš solījās savu grādu iegūt nedaudz vēlāk un tas būs ļoti prestižs. Tagad izskatās, ka ar to prestižu būs tā kā būs, jo Velsas universitātes sadarbību izmanto dažādi krāpnieki un " The episode is likely to cause further embarrassment for the University of Wales, after an earlier BBC investigation revealed a college offering its courses in Malaysia was run by a pop star with two bogus degrees. On Monday, the University of Wales announced that it would stop validating degrees from other institutions." utt. (BBC).

Pēdējā laikā es esmu sācis mazāk smēķēt. Tas ir nevis apzināts lēmums, bet balstās prozaiskā iemeslā. Vnk. nesen mājās ienācās tinamā tabaka. Kamēr dzīvojos mājās, tikmēr uztinu tad, kad ir vēlme smēķēt. Uztaisīt krājumus iepriekš ir slinkums, jo vienmēr var atrast citu ko darīt. Savukārt ārpus mājas bieži vien nav vēlmes meklēt vietu, kur uztīt smēķi. Pēdējo stundu gan es nodarbojos ar cigarešu taisīšanu, kuras varētu utilizēt savos izgājienos. Cigarešu tīšanu mēģināju apvienot ar minimālu intelektuālu ieguvi; proti, fonā klausījos pāris BBC radio pārraides iz raidījuma In our time. Tiešām jaukas softcore diskusijas. Piem., vienkārši ir patīkami, ja par Spinozu diskutē tādi sholāri kā, piem., Jonathan Rée un Rīgā pabijušais John Cottingham. Vai arī - par brīvo gribu runā Simon Blackburn un Galen Strawson. Vienīgais negatīvais aspekts ir tas, ka šīs pārraides nav iespējams (nemāku?) lejupielādēt. Pretējā gadījumā tās klausītos arī pārvietojoties no punkta A uz punktu B.

Kopš 80-to beigām un 90-to sākumu latvju humanitāro zinātņu vidē ir savs bubulis. Un vārds šim bubulim ir postmodernisms. Ja vajadzēja vainot kādu par vērtību krīzi vai mākslas pagrimumu, patērētāju sabiedrības veidošanos, popkultūras izplešanos v.tml., tad vaina tika meklēta postmodernismā. Ir interesanti, ka vecākā paaudze vēl joprojām šad un tad diskusijās un runās no azotes izvelk šo bubuli.
Bet liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka arī citās zemēs 'postmodernisma stāvoklis' tiek izmantots, lai skaidrotu jebkuru idiotismu:

"In Modena's sun-baked Piazza Grande delegates at the annual Festival of Philosophy heard Derrida collaborator Prof Ferraris speak of about the moral pitfalls of the cultural trend -- and how Italy's prime minister was one of post-modernism’s most monstrous creations.
Truth in today’s less morally rigid environment, said Prof Ferraris, had become a flexible commodity; humour and self-interest now took precedence over ethics, making anything possible in Berlusconi's Italy." (Independent)