Internets pēdējā laikā acīmredzami bija ieguvis apgarotāku auru un īpašu starojumu. Lūk, klausījos savu rīta dziesmu Frantic un beidzot tam atradu arī cēloni:
http://lv.wikipedia.org/wiki/K%C5%ABlis

Jāņu sausais atlikums: zila acs. Taču esmu ieguvis arī jaunas iemaņas. Daungreidoju savas cigarešu tīšanas prasmes, esmu atteicies no mašīnas un tagad tās tinu ar savām rociņām. Ar roku tītās patīk je ne sais quoi.

Izdevās izlasīt P. Ostera "Invisible". Kādu laiku nebiju pievērsies viņa darbiem, lai arī kā autors man viņš šķiet vinotaļ cienījams. Jāatzīst, ka minētais darbs nelika vilties. Protams, tas ir klasisks Osters, kas tekstā ieliek neskaitāmus kultūrcitātus, spēles ar formu, jau zināmi tropi un motīvi utt. Turklāt to visu dara tā, ka, manuprāt, nezaudē neko no lasāmības. Taču lielā mērā patika viņa ironija par dzīvi kā literatūru. Proti, kā galvenie varoņi rakstot versijas par notikumiem, mēģina no savām stāstu versijām, kas risinās paralēli notikumiem "īstajā pasaulē", izslēgt sevi traumatiskos vai diskreditējošos notikumus. Tādējādi radot neiespējamību iegūt neieinteresētu un objektīvu skatījumu uz tiem atslēgas notikumiem, kas varētu definēt varoņa personības īpatnības. Līdz ar to varoņi spēj parādīties tikai kā versijas citu stāstījumos, kurus, savukārt, viņi daļēji noliedz. utt. Kopumā tiešām jauks darbs. Tiesa, joprojām visaugstāk vērtēju viņa "The New York Trilogy" un "In the Country of Last Things".

R. Kūlis ir "uzvarējis" un "Latvijas Universitātes (LU) strīdā par darba attiecību izbeigšanu panākts izlīgums." Godīgi sakot, ir nedaudz pretīgi, ka LU principā nevarēja šo vienu lietu tiesā noverst līdz galam. Lai arī kāds šis gals būtu.

Daudzi ir norādījuši, ka Kūļa t.s. tulkojumā ir aizdomīgi daudz līdzības ar Rolava paveikto (teksts faktiski ir nedaudz pierediģēts Rolava tulkojums.). Aizstāvji bieži vien atzīmēja, ka filozofiski teksti nav daiļliteratūra un tāpēc tulkotājam ir sasaistītas rokas. Taču filozofiski teksti latviski ir daudzas reizes tulkoti pa vairākiem lāgiem. Var aiz neko darīt ieskatīties tulkojumos no dažādām valodām. Daži neliela apjoma tulkojumu fragmenti.

( ... tālāk ... )

Džeziņš īpaši antons_v: Pain Killer

Dīvaina intervija.

Dažkārt es apbrīnoju žurnālistu imunitāti pret, piem., šādiem neveikliem heidegerismiem:
"Katram jēdzienam ir sava vēsture un apstākļi, kādos tas veidojies, attīstījies. Vārds "ideoloģija", manuprāt, pats ir ļoti labs. Tam ir sengrieķu izcelsme, bet mūsdienās tiek uzskatīts, ka tas, kas nācis no senajiem grieķiem, labi atbilst Eiropas civilizācijas būtībai un sūtībai. Ieklausieties šajā vārdā! Tas sastāv no divām daļām – idea un logos. Idea ir vērtību kopums, noteikta mērķtiecība, lai izteiktu un realizētu būtību. Un to vajag darīt ar logos palīdzību, kas nozīmē prātu, mācību. Tātad jābūt kādam mērķim un ideju kopībai, bez kura vispār nekas nevar notikt."

Es pēdējā laikā esmu nedaudz apjucis jautājumā par dažu kultūras darbinieku un atsevišķu mediju vēlmi pieprasīt kultūras ministres atkāpšanos no amata. Iemesls apjukumam ir vienkāršs. Es neesmu ministres pusē, jo neesmu sekojis līdzi viņas lēmumiem. Taču kultūristu apgalvojumi mani arī nepārliecina. Uzreiz miskastē gribas izmest literātu apgalvojumus par latviešu valodas un literatūras saglabāšanu. Tādi izteikumi man šķiet pārāk patētiski un, iespējams, arī maldīgi, jo ir grūti identificēt literatūru vai mākslu tikai ar 'augsto' galu. Vai arī pieņemt, ka tikai literatūra veido valodu vai mistisku identitāti.

Diemžēl bieži vien, kad tiek runāts par kultūras nedienām, tad ignorē vienkāršo 'culture from below' nojēgumu. Pret pieļāvumu, ka ar kultūru netiek identificētas augstās mākslas, vēršas mūsu aristokrāti un elitisti, jo tas liktu viņiem atteikties no institucionalizētām 'pareizajām rīcībām', kas ir viņu statusa pamatā. Tāpēc es uzskatu, ka nav vajadzīgs tendenciozi salīdzināt U. Bērziņa tulkojumus un K. Apšukrūmu, jo viņu darbiem ir dažādi uzdevumi (šādu salīdzinājumu veic P. Bankovskis). Tādējādi es neuzskatu arī, ka kultūras ministrijai būtu jārūpējas tikai par aristokrātiskajām mākslām. Manuprāt, tās uzdevums ir daudz plašāks un sevī iekļauj arī pašdarbniecības līmeņa nodrošināšanu. Katrā ziņā - no augstās mākslas nav atkarīga mūsu "nacionālā identitāte" vai latvju valodas liktenis.

Ja par tiešu naudas došanu kādam māksliniekam, tad vajadzētu arī pašiem kultūristiem izdomāt godīgus līdzekļu sadales kritērijus. Pieļauju, ka objektīvākais kritērijs būtu starptautiska atzinība. (Valsts maksā par savu tēlu ārzemēs). Šajā gadījumā, varētu runāt par dažiem mūsu mūziķiem, teātra darbiniekiem utt. Literātus diemžēl es pagaidām vēl neredzu šajā kategorijā. Lai uzlabotu stāvokli, valstij varbūt vajadzētu izvēlēties dažus labākos darbus un mēģināt palīdzēt tos publicēt citās valodās, lai redzētu vai konkrētie literāti vispār ir interesanti citiem. Ja nav, tad ir jāgaida citi darbi. Pretējā gadījumā man šķiet nedaudz absurdi, ka tikai lokāli zināmi 20 autori sev sadalīs radošās stipendijas uz gadu (turklāt - vai tiešām literātiem nav pieejama neviena rezidence ārvalstīs?), bet ieguvums nav zināms.

Un pēdējais iebildums, ko šad un tad lasu kultūristu aprindās, ir pieņēmums, ka ministrei nav sapratnes par kultūru (Kā teiktu Ikstena - viņa ir stulba!). Šo aspektu es arī īsti neizprotu, jo ir grūti runāt par vienu monolītu kultūras sfēru, ko nu īstie zinātu, nedz arī es ticu, ka ir iespējami visu pārzinoši renesanses cilvēki. Visticamāk, katrs zina atsevišķas jomas un par citur notiekošo viņam ir visnotaļ miglaina bilde. Turklāt man ir intuīcija, ka kultūrai tieši pietrūkst cilvēki, kas ir no citas vides, i.e., spēj normāli to vadīt un menedžēt un nevis savu subjektīvo gaumi (vai draugu bīdīšanu) padarīt par valsts kultūrpolitikas postulātiem. Piemēram, varbūt tieši ekonomiski domājošs ministrs varētu ieraudzīt, ka Venēcijas biennālei faktiski nav nopietnas atdeves, bet ir noteikta draugu loka plezīrs ārzemēs.

Esmu nedaudz iepazinies ar "Game of Thrones" seriālu. Protams, uzmanību pievērsa globālās industrijas reklāmas kampaņa. Ieskatījos arī grāmatā. Ja par grāmatu, tad to ļoti ātri atmetu, jo nespēju paciest literārās kvalitātes un daudzās banalitātes. Tāpēc kaitina, ka Martinu dažkārt apraksta kā amerikāņu Tolkīnu. Tolkīnam vismaz valoda ir lieliska. Tieši tāpat arī par formu - skatījums uz notikumiem no dažādām perspektīvām nav nekas jauns un pārsteidzošs (īpaši nepiepūlot atmiņu, var norādīt uz popliteratūru: Faulza grāmatām, piem., " A Maggot" vai Bārnsa "Runājot atklāti"). Tieši tāpat ir arī ar realitātes brutāliem attēlojumiem.

Lūk, kroņu spēles īpašības var izbaudīt daudz augstākā kvalitātē Mantelas darbos. Tikko ir nācis klajā viņas Wolf Hall turpinājums "Bring Up the Bodies". M. Atvudas atsauksme. Pieļauju, ka gan brutalitāte, gan varoņu nāves, gan politiskās intrigas un vēsturiskais fons ir daudz interesantāks nekā "Game of Thrones." Protams, nebūs pūķi vai tamlīdzīgi mošķi, bet tie mani tāpat neinteresē. Vienīgi ir jāpagaida, kad grāmatu izdos mīkstajos vākos.

Neatklāšu nekādu jaunu pasauli, ja teikšu, ka Maiks Patons ir vienkārši lielisks vokālists. Tāpat arī var apbrīnot viņa izpausmju daudzveidību. Taču pēdējās dienās salīdzinoši bieži klausos divas viņa klasisku dziesmu versijas: The Ballad of Hank McCain un Ballad of a thin man. Tāda, lūk, ir pēdējo dienu gaume.

Pārdomas izlasot komentārus pie raksta MARTA KRIVADE: BAJADĒRA. NOZAGTĀ PASAKA(http://satori.lv/4288/komentari)

Es esmu salīdzinoši liberāls un uzskatu, ka jebkuram ir iespējams paust savu viedokli (ja vien tas nepārkāpj noteiktas robežas). Taču. Tagad gribas runāt par tiem, kas savus uzskatus un vērtējumus pauž publiski. Skaidrs, ka mums te ir maza zeme un bieži vien ļaudis izsakās par jomām, kas nav viņu tiešā kompetencē. Ir tādi rakstītāji, kas pat labi nepārzinot jomu, tomēr spēj sniegt interesantu skatījumu un vērtējumu, bet dažkārt to arī pamatot. Tomēr medijos ir rakstītāju šlaka, kas mani nedaudz atgrūž. Proti, tādi, kuru vienīgais saturs ir vispārīgi novērojumi, sajūtas un bezgalīga atsaukšanās uz savu iekšējo dvēseles dzīvi un tam visam vajadzētu apslēpt vai kompensēt zināšanu trūkumu. Ja diletantam ir pozitīvs viedoklis, tad to nav vērts ievērot, jo nenodara nekādu kaitējumu (piem., Kivičs vai Krivade publiski izsaka savu sajūsmu par Kanta "Tīro prāta kritiku"). Sarežģītāk ir tad, ja diletanta viedoklis nav pozitīvs vai ir ar dīvainiem vērtējumiem; jo pat nepamatos viedoklis var radīt kādam darbam negatīvu fonu.

Kaitina, ka apšaubot šo personāžu izpaudumus, var saskarties ar viedokli, ka "tas ir tikai viedoklis", "sajūtas" u.tml., un tāpēc ir "subjektīvs skatījums", kas nepakļaujas ārējam izvērtējumam. Fani pieslienas šim rakstītājam, bet nelabvēļiem pasaka, lai viņi dodas fanot pie kāda cita rakstiem. (Nav tagad vēlmes aplūkot diezgan bieži lasāmos absurdus pieņēmumus par to, ka "ir zināšanas un ir sajūtas". Un tad sekojošām spēlēm ar maldīgo dilemmu variācijām "Vai nu jūt vai zina" "Zināšanas, kas kritķim ir aizmiglojušas jutekļu kanālus" u.tml.) Manuprāt, pamatā jutekļu aizstāvji pieļauj vismaz divas kļūdas. Pirmā, subjektīvs viedoklis nenozīmē, ka to nav iespējams izvērtēt kā patiesu vai maldīgu. Otrkārt, šādus gaisīgos viedokļu paudējus var (un vajag) kritizēt, jo "subjektīvisms" neparedz, ka izteikumus nevar izvētīt racionāliem apsvērumiem.

Mana pieredze uzrāda, ka liela filozofu daļa izpausmēs ir pilnīgs Camp vai arī pieder tā loģiskam atzaram - pižonismam. Lūk, tāpēc mani itin nemaz nepārsteidza šāds apraksts:

In Oxford the Ayers took a small first-floor flat in the centre of the city (58 High Street) and acquired two Siamese cats. The menagerie was completed by a donkey which Renee had bought after discovering it being abused by its owner, and which they kept in a field on the edge of the city. Renee herself had rather Siamese features and bow legs, and further cultivated an oriental look by wearing her hair in a long pig-tail and walking round town with the donkey, laden with groceries, behind her. She and Freddie furnished their flat with second-hand Second Emiper couches, and placed a large reproduction of Tintoretto's Susannah and the Elders over their bed. Isaiah Berlin found it terribly gaudy: "It was like Violetta's appartment in La Traviata - there wasn't a natural colour in it." But Freddie and Renee liked the effect."

Rogers Ben (1999) A.J. Ayer. A Life. - Catto&Windus, p. 98.

Cik noprotu, attiecībā uz H.P. Lavkraftu literatūras izvērtētāji ir divās nometnēs. Vieni apgalvo, ka tā ir teju vai ģeniālākā 20.gsa. literatūras parādība. Savukārt otri norāda, ka Lavkrafts ir rakstījis lubenes un viņa stāsti ir diezgan amatieriski, daudzus paņēmienus un sižeta līnijas ir vienkārši aizguvis no priekštečiem, tā laika popkultūras utt. Ja man prastītu izšķirties, tad es laikam pieslietos otrai nometnei, jo, ar nelieliem izņēmumiem (piem., The Call of Cthulhu), manuprāt, viņa stāsti ir lubenes.

Salīdzinoši nesen pilnīgi nejauši iepazinos ar lavkrafta stāstu radiolugām. Simpātisks likās viņu uzstādījums: "The H.P. Lovecraft Historical Society presents Dark Adventure Radio Theatre : classic weird tales by H.P. Lovecraft presented as they might have been on the radio during Lovecraft's own lifetime." Šīs radiolugas gandrīz pilnībā atbilda manam priekšstatam par to, kādā kontekstā vajadzētu baudīt Lavkrafta garadarbus. Ja būtu vecāks, tad noteikti parautu nostaļģija līdzīgi kā Vudija "Radio days." Bet tā - pilnīgi normāla kārtējā camp pieredze. Pat nedaudz žēl, ka producējuši tikai četrus Lavkrafta stāstus.

Nesen beidzot izlasīju Nervāla darbu 'Silvija'. Godīgi sakot, nebiju gaidījis (galu galā - viņa vājprātīgā reputācija iet viņam pa priekšu), ka būs tik labs darbs gan formas ziņā, gan arī saturiski. Tāpēc nebrīnījos, ka Prusts par viņu raksta vispārākajos toņos un vēlas viņu norobežot no tā laika sentimentālā romāna tradīcijām. Nebrīnos arī, ka viņš skaitās kā viens no būtiskākajiem Prusta priekšstečiem, jo pastāvīgi apspēlē atmiņas lomu. Kontrastā visnotaļ precīzajiem Prusta raksturojumiem man lielu vilšanos izraisīja Eko rakstītais par Nervāla darbu "The Mists of the Valois". Eko pretendē atklāt formālos aspektus, kas varētu izskaidrot Prusta izteikumus par darba burvību. Taču eseja sastāv tikai no virspusīgām spekulācijām i.e., lasītājam tiek uzzīmēta shēma, kas varētu izskaidrot notikumu un atmiņu attiecības (lai gan - ne vienmēr tā ir precīza un citā vietā tiek runāts par interpretācijām, kas norāda, ka principā laika sekvence nav nosakāma), spekulācijas par vietām, lai arī tās nespēlē nekādu būtisku lomu interpretācijā u.tml. Projicē savu teoriju par 'stāstītāja balsīm', lai arī pats atzīst, ka tā neizskaidro problemātiskās teksta vietas. Šādi gadījumi ir daudz. Nemaz nerunājot par to, ka brīžiem ir arī kļūdas, kas vienkārši kaitina. Piem., ir runa par angļu tulkojuma pirmo teikumu "I came out of a theatre where I used to spend money every evening" un Eko komentārs "and we have no idea where that mention of spending money comes from." Lai arī Vāgnera tulkojumā pirmais teikums ir "I came out of theatre where I used to spend every evening..." Kaitināja arī Eko spekulācijas, ka ar Aurēliju galvenais varonis ir iesaistījies fiziskās attiecībās, bet ar Silviju gan nē. Lai arī tekstuālas evidences ir tik nenoteiktas, ka varētu pamatot gan to, ka ne ar vienu, gan arī to, ka ar abām. utt. Īsāk sakot, kļūstot nedaudz vecāks, kārtējo reizi pārliecinos, ka Eko intelektuālā popsa ir intelektuāla popsa un daudzos gadījumos bez īpašas pievienotas vērtības. Tajā pat laikā romānā ir pietiekami daudz interesanti aspekti, kurus Eko savā formālajā analīze neatklāj un pat nepiemin.

Prusts norāda, ka Nervāls Silvijā brīžiem ir pat pārāk intelektuāls un viņam vajadzēja palikt tikai pie subjektīvo iespaidu aprakstīšanas. Taču tieši Nervāla 'intelektuālisms' man šķita interesants. Piem., kā vienu no galvenajām varonēm maina Ruso "Jaunā Eloīza" lasīšana, kas, šķiet, ir visnotaļ izplatīts motīvs tā laika romānos. utt.

Mjā.. šis notikums izskatās ļoti dīvaini: Guenter Grass barred from entering Israel. Dabūt persona non grata statusu tikai par to, ka dzejā uzrakstīja savu viedokli par politisko situāciju (nevis noliedza holokaustu v.tml.)? What Must Be Said Nezinu, ko domā Izraēla, sevišķi tāpēc, ka viņiem jau ir zināma vēsture, kad vēršas pret neērtus viedokļus paudošajiem intelektuāļiem, piem., pirms pāris gadiem Izraēlā netika ielaists lasīt lekcijas N. Čomskis, kas arī ir viņu politikas atklāts kritiķis.

Līdz ar pavasara atnākšanu pamazām nozūd splīna izjūta attiecībā uz notikumiem vai citu problēmām. Lūk, un parādās visnotaļ liels (gaidīts) izbrīns par to, cik daudz jauku darbu cilvēki ir sadarījuši mākslā visplašākajā nozīmē. Tagad klausos un šķiet visnotaļ piemērots pavasara baudīšanai:



http://www.youtube.com/watch?v=0gwBTrU_VUQ (Skaņdarba nosaukums gan ir "Way in" un nevis tā, kā to nosaucis nezināmais labdaris)

Vispār pēdējā laikā mana komunikācija ar cilvēkiem ir ne īpaši veiksmīga. Tā arī nespēju sasniegt brīnišķīgo elitistu līmeni, kurā cilvēki spēj stundām mierīgi runāt par būtisko. Šķiet, ka liekā daļa sarunu ir līdzīgas tam, kā tas ir attēlots šajā vecajā jokā: http://www.youtube.com/watch?v=nB_7kvjra5Y

Nezināju, ka ir šāds likums: "Policisti skaidroja, ka aizturētais cilvēks vairākkārt brīdināts. Protestētājs aizturēts, jo bijis uzvilcis masku. Protesta akcijas rīkotāji iepriekš aicināja cilvēkus pasākuma laikā neizmantot maskas, jo to aizliedz likums." (http://www.diena.lv/latvija/zinas/pie-valdibas-ekas-aiztur-vienu-no-protestetajiem-pret-acta-13931187)

Taisnība jau ir - kā kontrolēs cilvēkus, ja viņi maskēsies un būs neatpazīstami? Tiesa, vajadzētu aizliegt sievietēm krāšļoties, jo tas arī diezgan maina viņu fizionomiju. Korsetes, parūkas, mākslīgās ūsas, brilles un augstpapēžu kurpes arī vajadzētu aizliegt. utt.

Man vienmēr ir paticis optimisms attiecībā uz sievietēm. Viens no pirmajiem optimistiem, manuprāt, bija Sokrats. Ksenofonts stāsta šādu epizodi:

"Te ierunājās Antistens:"Ja tāds ir tavs uzskats, tad kāpēc neaudzini savu Ksantipi, bet dzīvo ar sievieti, kas ir spītīgāka par visām, kas vien ir pasaulē, nē, domāju, kas jelkad bijušas un būs pasaulē?"
"Tāpēc, ka redzu," atbildēja Sokrats, "ka cilvēki, kas grib kļūt par prasmīgiem jātniekiem, ņem nevis mierīgākos zirgus, bet karstasinīgus, jo tic, ka viņi, ja spēs savaldīt šos, tiks galā arī ar pārējiem. Tā arī es, gribēdams satikt un saieties ar cilvēkiem, paņēmu šo sievu, būdams pārliecināts, ka, ja spēšu viņu panest, viegli tikšu galā ar visiem pārējiem cilvēkiem." Un šie vārdi šķita sacīti visai trāpīgi." (Ksenofonts Dzīres . II 10.)

Tiesa, zinātnes un kultūras attīstība ir darījusi savu. Piem., XVII gadsimtā Sokrata vārdi dažiem vairs nešķiet tik trāpīgi; ir iespējams redzēt ilustrētu 'jāšanas' meatforu, bet attēlotu reālistiski.

( Sokrats un Ksantipe )

Bovuāra četrdesmit divu gadu vecumā. (Ja kailfoto kādam šodien šķiet īpaši aktuāla tēma)

Mani nedaudz izbrīna, ka L. Lapsa jau kuro dienu publiski ņirgājas par I.Brikši, bet nav neviens oficiālas iestādes paziņojums. Acīmredzot daudzi darbi tiešām ir neizdarīti vai arī paveikti ne gluži akadēmiski pieņemamā līmenī. Piem., intereses pēc ieskatījos S. Lasmanes Komunikācijas ētika . Tās ir šausmas. Satura rādītājs neatbilst tekstam, daudzas idejas un domas ir nesaprastas, pats teksts ir pilnīga putra. Visa kronis ir noslēgumā meklējamā "Vārdnīca" (362.lpp.)

( Personu vārdnīca )

Es patiešām domāju, ka pēc šādu darbu iesniegšanas no trases ir jānoņem ne tikai I. Brikše, bet arī tie 'pētnieki', kas diemžēl neuzrāda pietiekamu kompetenci. Jebkurš interesents var aplūkot, piem., 110-111.lpp. par mākslas un morāles komunikāciju un mēģināt saprast, kāpēc tur ir nejaušs Delēza/Gvatari citāts, kāpēc B. Viljamsa morālās veiksmes aplūkojums ir jāliek pie mākslas/morāles analīzes (Gogēna piemēra vietā varētu būt arī kāds cits personāžs, kas nav saistīts ar mākslu), nepamatoti izteikumi utt.