Nesen pabeidzu lasīt Benvila The book of evidence. Lielā mērā šis darbs šķita baudāms. Man šķiet, ka tajā ir viens no pārliecinošākajiem stāstījumiem par psihopātu no pirmās personas perspektīvas. Viens no izstrādākajiem aspektiem tieši šķita paštēls (skaists, gudrs zinātnieks, holandiešu klasiskās mākislas zinātājs) vs apkārtējo uztvere. Šajā ziņā Benvils padara komiskus visādus romantizētu Hanibālu etc. aprakstus. Būs vien kādreiz jāapskatās arī citi darbi. Iespējams, ka nebūs mans mīļākais rakstnieks, tomēr stipri virs viduvējā.

Man vienmēr ir paticis optimisms attiecībā uz sievietēm. Viens no pirmajiem optimistiem, manuprāt, bija Sokrats. Ksenofonts stāsta šādu epizodi:

"Te ierunājās Antistens:"Ja tāds ir tavs uzskats, tad kāpēc neaudzini savu Ksantipi, bet dzīvo ar sievieti, kas ir spītīgāka par visām, kas vien ir pasaulē, nē, domāju, kas jelkad bijušas un būs pasaulē?"
"Tāpēc, ka redzu," atbildēja Sokrats, "ka cilvēki, kas grib kļūt par prasmīgiem jātniekiem, ņem nevis mierīgākos zirgus, bet karstasinīgus, jo tic, ka viņi, ja spēs savaldīt šos, tiks galā arī ar pārējiem. Tā arī es, gribēdams satikt un saieties ar cilvēkiem, paņēmu šo sievu, būdams pārliecināts, ka, ja spēšu viņu panest, viegli tikšu galā ar visiem pārējiem cilvēkiem." Un šie vārdi šķita sacīti visai trāpīgi." (Ksenofonts Dzīres . II 10.)

Tiesa, zinātnes un kultūras attīstība ir darījusi savu. Piem., XVII gadsimtā Sokrata vārdi dažiem vairs nešķiet tik trāpīgi; ir iespējams redzēt ilustrētu 'jāšanas' meatforu, bet attēlotu reālistiski.

( Sokrats un Ksantipe )

Bovuāra četrdesmit divu gadu vecumā. (Ja kailfoto kādam šodien šķiet īpaši aktuāla tēma)

Deivids Hjūms raksta: “1775. gada pavasarī mani ķēra zarnu kaite, kas sākumā mani neuztrauca, bet kopš tā laika, es baidos, ir kļuvusi nāvējoša un neārstējama.” (Hjūms D. Mana dzīve. – grāmatā: Hjūms Deivids. Traktāts par cilvēka dabu - Liepnieks&Rītups, 2008. 522-523.lpp.)

Pie šī izteikuma ir komentārs: “Hjūma ārsti nevarēja vienoties par šās slimības diagnozi. Vispirms tā tika uzskatīta par vienkāršu hemoroīdu, pēc tam – par taisnās zarnas augoni, vēl vēlāk – par žultspūšļa iekaisumu. Viens no slavenākajiem 18. gadsimta ķirurgiem Džons Hanters (1728-1793) aptaustīja Hjūma aknas un konstatēja, ka tās ir palielinātas. Vēlāk Hjūms pats spēja sataustīt olas lieluma augoni savās aknās.”

Dž. Hantera biogrāfe aplūko Hjūma slimības diagnozi (aknu vēzis) nedaudz izvērstāk:

( The Knife Man )

Izlasīju Imres Kērtesa apjomā nelielo grāmatu 'Detective story'. Jāatzīst, ka darbs patiešām patika ne tikai stilistiski, bet arī tematiski - totalitārās valsts darbības apraksts no izpildītāju perspektīvas. Šis kafkiāniskās pasaules apraksts iz 'iekšienes' noskaņas ziņā man atgādināja kādu citu bijušās padomju satelītvalsts ražojumu - Politist, adjectiv .