Nu tad beidzot var atrast rakstu ar šādiem keywords: Merab Mamardashvili, Rihards Kulis, culture . Man ir sajūta, ka tā ir zīme, ka īstā latvju filozofija ir uz starptautiskas atzinības sliekšņa.

Nesen beidzot izlasīju Nervāla darbu 'Silvija'. Godīgi sakot, nebiju gaidījis (galu galā - viņa vājprātīgā reputācija iet viņam pa priekšu), ka būs tik labs darbs gan formas ziņā, gan arī saturiski. Tāpēc nebrīnījos, ka Prusts par viņu raksta vispārākajos toņos un vēlas viņu norobežot no tā laika sentimentālā romāna tradīcijām. Nebrīnos arī, ka viņš skaitās kā viens no būtiskākajiem Prusta priekšstečiem, jo pastāvīgi apspēlē atmiņas lomu. Kontrastā visnotaļ precīzajiem Prusta raksturojumiem man lielu vilšanos izraisīja Eko rakstītais par Nervāla darbu "The Mists of the Valois". Eko pretendē atklāt formālos aspektus, kas varētu izskaidrot Prusta izteikumus par darba burvību. Taču eseja sastāv tikai no virspusīgām spekulācijām i.e., lasītājam tiek uzzīmēta shēma, kas varētu izskaidrot notikumu un atmiņu attiecības (lai gan - ne vienmēr tā ir precīza un citā vietā tiek runāts par interpretācijām, kas norāda, ka principā laika sekvence nav nosakāma), spekulācijas par vietām, lai arī tās nespēlē nekādu būtisku lomu interpretācijā u.tml. Projicē savu teoriju par 'stāstītāja balsīm', lai arī pats atzīst, ka tā neizskaidro problemātiskās teksta vietas. Šādi gadījumi ir daudz. Nemaz nerunājot par to, ka brīžiem ir arī kļūdas, kas vienkārši kaitina. Piem., ir runa par angļu tulkojuma pirmo teikumu "I came out of a theatre where I used to spend money every evening" un Eko komentārs "and we have no idea where that mention of spending money comes from." Lai arī Vāgnera tulkojumā pirmais teikums ir "I came out of theatre where I used to spend every evening..." Kaitināja arī Eko spekulācijas, ka ar Aurēliju galvenais varonis ir iesaistījies fiziskās attiecībās, bet ar Silviju gan nē. Lai arī tekstuālas evidences ir tik nenoteiktas, ka varētu pamatot gan to, ka ne ar vienu, gan arī to, ka ar abām. utt. Īsāk sakot, kļūstot nedaudz vecāks, kārtējo reizi pārliecinos, ka Eko intelektuālā popsa ir intelektuāla popsa un daudzos gadījumos bez īpašas pievienotas vērtības. Tajā pat laikā romānā ir pietiekami daudz interesanti aspekti, kurus Eko savā formālajā analīze neatklāj un pat nepiemin.

Prusts norāda, ka Nervāls Silvijā brīžiem ir pat pārāk intelektuāls un viņam vajadzēja palikt tikai pie subjektīvo iespaidu aprakstīšanas. Taču tieši Nervāla 'intelektuālisms' man šķita interesants. Piem., kā vienu no galvenajām varonēm maina Ruso "Jaunā Eloīza" lasīšana, kas, šķiet, ir visnotaļ izplatīts motīvs tā laika romānos. utt.