Kaut kā baigi īsais periods starp raksta saņemšanu un pieņemšanu publicēšanai.

par to tikai vajadzētu priecāties.

Autoram — droši vien. :)

Jā, diezgan šizo lasāmgabals. Izskatās, ka angļu valodas versija tapusi ar google transleiteri. Sākuma ņemšanās ap to, ka, lūk, Mamardašvilli teksti visi ir lasītas lekcijas, tāpēc tas baigi diži visu izmaina. Nepārliecina. Tieši to pašu var teikt par Kripkes tekstiem (abas viņa klasiskās grāmatas ir lekciju transkripti). So what?
Bet nu tālāk jau vairs lasīt nebija jaudas.

tam varētu piekrist.

Tiesa, man vairāk iepatikās starptautiskās publikas iepazīstināšana ar Kūļa pārdomām: His paper “Cultural a priori: shackles or freedom?” that he presented during the readings unfortunately is not published, it remains just as an audio files in the private archives of enthusiasts. Rihards Kūlis structured his speech around Mamardashvili`s provocative statement, quoted by heart and paraphrased, and it sounded like this: “culture – it is an essence of fascism.” [...] In his speech Kūlis is not inviting to take philosopher`s statements literally, he points out that they beg for a question: “but what did he mean by this?” Kūlis believes that it is quite easy to find an answer to this question. Latvian philosopher explains it through the analogy with statement of French existentialist Jean Paul Sartre: “I would gladly burn Mona Lisa.” (Сартр, 1973) But what has Mona Lisa done to Sartre? If Mona Lisa becomes a shackle, if she confines our free active spirit, our creative aspirations, then we have to get rid of it. It is similar with Mamardashvili. If something in the human existence, in the world that is created by the man himself, becomes a bondage, then the culture in certain form of expression is totalitarianism, fascism. (p.111)

Kādu laiciņu pie kafijas krūzes mēģināju saprast to, kā var nokļūt pie kultūras kā fašisma izpausmes. Droši vien tagad neskaitāmi sholasti mēģinās atšifrēt šo mīklu.

Mamardašvili analoģija ar Srtru ir garām, bet, tā kā Kūlis ļoti 'mīl' Sartru, tad labprāt atradīs iemeslu, lai piedēvētu viņam fašismu:) Sartrs varēja jau gan likt mierā Mona Līzu, bet ko nu tur.
Mamardašvili izteikas sakarā nāk prātā Barta ievadlekcija "Pouvoir et contre-pouvoir" 1977. gadā, kad College de France bija viņam piešķīrusi literatūras semioloģijas katedru, proti, ka valoda ir fašistiska, jo piespiež/pavēl runāt/izteikties (oblige à dire). Varbūt MM kaut kur bija paguvis ar šo tekstu iepazīties un iedvesmoties.

lieliski - tagad stāvēsim uz sliekšņa