Man vienmēr ir paticis optimisms attiecībā uz sievietēm. Viens no pirmajiem optimistiem, manuprāt, bija Sokrats. Ksenofonts stāsta šādu epizodi:

"Te ierunājās Antistens:"Ja tāds ir tavs uzskats, tad kāpēc neaudzini savu Ksantipi, bet dzīvo ar sievieti, kas ir spītīgāka par visām, kas vien ir pasaulē, nē, domāju, kas jelkad bijušas un būs pasaulē?"
"Tāpēc, ka redzu," atbildēja Sokrats, "ka cilvēki, kas grib kļūt par prasmīgiem jātniekiem, ņem nevis mierīgākos zirgus, bet karstasinīgus, jo tic, ka viņi, ja spēs savaldīt šos, tiks galā arī ar pārējiem. Tā arī es, gribēdams satikt un saieties ar cilvēkiem, paņēmu šo sievu, būdams pārliecināts, ka, ja spēšu viņu panest, viegli tikšu galā ar visiem pārējiem cilvēkiem." Un šie vārdi šķita sacīti visai trāpīgi." (Ksenofonts Dzīres . II 10.)

Tiesa, zinātnes un kultūras attīstība ir darījusi savu. Piem., XVII gadsimtā Sokrata vārdi dažiem vairs nešķiet tik trāpīgi; ir iespējams redzēt ilustrētu 'jāšanas' meatforu, bet attēlotu reālistiski.





Pēc Anrī Gaskāra. (1681-1688)