No rītiem man dažkārt patīk - dzerot kafiju un smēķējot rīta cigareti - lasīt neobligātu literatūru. Mīļākais rīta žanrs ir t.s. apokaliptisko intelektuāļu darbi. Proti, tādu, kas gaužas par vērtību un kultūras pagrimumu, tikumu pazušanu vēstures mēslainē u.tml. Šorīt bija viens no tādiem tekstiem iz 1928.g. No brīnumiem brīžiem gandrīz vai no rokām ārā krita kafijas krūze. Nemaz ne tik bieži var sastapt nepastarpinātu idiotismu, ko nespēj slāpēt pat citāti. Varēja lasīt, piem, šādas domas:

"Vienreiz palaistu, šo familiāro disciplīnu atjaunot nākas jau daudz grūtāki un tā kara laikā iesāktā "mātesmeitas" emancipācija turpinās vēl šodien: "baltā zostiņa" mūsu laikos ir kļuvusi par vairs neeksistējošu tipu.
Saprotams - modernā jaunava: bez korsetes un īsā kleitiņā, nogriestiem matiem, ar cigareti un tango - tres a la page, trēs vingtiēme siēcle - var būt vēl arvien tikumīga; bet viņai trūkst kautrības, tās vārda klasiskā nozīmē (pudor)."

Vai arī:

"Šī kara laika sievietes arvien pieaugošā baudaskāre - atduroties pret relatīvo vīriešu trūkumu - rada savukārt, kā ievērības cienīgu Lielā kara blakus produktu (pēc izcelšanās kārtības... ne pēc apjoma!), ļoti lielu lesbiešu skaita pieaugumu starp sievietēm.
Tā kā - karam izbeidzoties - desmit miljonu vīriešu paliek tomēr vēl uz kara lauka - krituši, un arī starp pārnācējiem laba daļa kļuvuši dzimumdzīvei nederīgi, tad šī mīlas surogāta piekopšana ir nedomā izbeigties līdz ar to: turpinās vēl arvien ... un pat pieaug - jo ir kļuvusi sava ziņā par "modes lietu" - tāpat kā citas kara laiku ierašas un netikumi, par ko jau minējām.
Sevišķi draudošus apmērus lesbianisms pieņēmis starp abiem sieviešu ekstrēmiem: rupja darba strādniecēm un intellektuālām - "vīriētēm" - kam tas ir kļuvis arī savā ziņā par "goda lietu", jo viņu princips taču ir: kļūt visur līdzīgai un pat pārākai pār vīrieti, absolūti neatkarīgai no kādreiz t. s. "stiprā dzimuma" ... pat baudā nē."

Taču teksts ir citējams pilnībā. Nepaslinkoju un ieskanēju (vārdu atveide tekstā ir nedaudz dīvaina, to nelaboju. Ceru, ka nav daudz ocr kļūdas).

Dāmas un kungi:



Melnalksnis, Sigurds. Modernā mīla // Burtnieks. - [b.v.]: Paju Sab. "Latvis", 1928. Nr. 8

Sigurds Melnalksnis.

Modernā mīla

Kalendāros var 20. g. simteni skaitīt no deviņpadsmitā beigām; faktiski tas mums sākās tikai pēc Lielā kara. Ja nebūtu šīs, pašu cilvēku radītās, grandiozās zemestrīces, pasaule vēl labu laiku nodzīvotu vienkārši tikai iepriekšējā gadusimteņa turpinājumā. Mūslaiku dzīvē un parādībās - viss iztek galvenā kārtā tieši no tā, ka "ir bijis karš". Kad mēs sakām: "moderns", vai - "20. g. simteņa", mēs ar to arvien domājam:"pēckara”.
Tāpēc arī, lai saprastu moderno mīlu - pēckara abu dzimumu savstarpējās attiecības, mums vispirms jāiepazīstas ar Lielā kara radīto principu un tikumu maiņu.
Mēģināsim tā tad savilkt kopā tos jaunos apstākļus un pārmaiņas, ko šis karš mums atnesis un atstājis - kā mantojumu - līdz ar mieru.
* * *
Vispirms mums jākonstatē vīrieša dzimuma pārākums pār sievietes dzimumu, vai - pareizāki apzīmējot: vīrieša dzimuma vērtības pieaugums (plus - value), attiecībā pret sievietes dzimumu.
Karš ir iznīcinājis visā pasaulē desmit miljonu laulības dzīvei nobriedušu vīriešu (pēc visjaunākās, angļu ģenerālštāba statistikas - 10.135.000), sakropļotos nemaz neieskaitot, un tādu - ģimenes dzīvei nederīgu padarītu - ir drausmīgs vairums. Bet jau pirms kara, izņemot Grieķiju, sieviešu visur bija daudz vairāk nekā vīriešu. Tagad -sevišķi Eiropā un, galvenā kārtā, no kara visvairāk piemeklētās zemēs - tās palikušas vēl lielākā, pavisam jau pārspīlētā pārsvarā. Tā, piem., izrēķināts, ka Francijā, kam karš laupījis vai galīgi sakropļojis tuvu pie pusotra miljona nobriedušu vīriešu, uz katru neprecētu laulībspējīgu vīrieti iznāk četras "līgavas": četras kandidātes, no kā tikai viena var izvilkt "lielo lozi" ... Vācijā, kura zaudējusi vēl vairāk - divi miljoni kritušu vien, sakropļotos neskaitot, stāvoklis nevar būt labāks. Francijā, Vācijā ... visā Eiropā .... visā pasaulē - Lielais karš ir galīgi izjaucis abu dzimumu skaitlisko līdzsvaru un vēl daudzkārt pastiprinājis jau tā lielo sieviešu pārprodukciju.
Šī abu dzimumu skaitliskā nesamēra sekas ir tās, ka sieviešu pieprasījums (demande) - pasaules tirgū - pārsniedz ļoti tālu vīriešu piedāvājumu (offre). Politiskās oikonomijas pamatlikums, ka cenas mainās tiešā proporcijā ar pieprasījumu, un apgrieztā proporcijā ar piedāvājumu, paliek spēkā arī še - kur produkts ir vīrietis: tēviņš, līgavainis, vīrs; vīrieši ir "cēlušies cenā". Un cēlušies pārmērīgi, jo, kā mēs to redzam katastrofiskā Francijas piemērā, bieži vien "par vienu vīrieti var dabūt veselas četras sievietes!" un vēl vairāk...
Šo savu pārākumu pār sievieti vīrieši tad arī izmanto gluži tikpat ciniski, cik kalpi nekaunīgi izmanto savu saimnieku vājās puses. Profesionālie dejotāji, "bar-kungi", gigolos, maquereaux u. c. parazīti, kas dzīvo no sievietēm, nav bijuši vēl nekad tik lielā skaitā un tik nekautrīgi tās izsūkuši, kā mūsu, pēckara laikos, -
Vīriešu trūkumam pievienojas, un tā iespaidu uz abu dzimumu savstarpējām attiecībām vēl pastiprina, - pēckara dzīves dārdzība.
Pēc angļu ģenerālštāba pēdējiem aprēķiniem Lielais karš izmaksājis pasaulei 1812 miljardu zelta franku - fantastisku summu, ko labāk apjēdzam tikai tad, ja iedomājamies, ka visu 19. g.s. divdesmitpiecu galveno karu kopējie izdevumi, pēc Lielbritānijas "Peace Society" datiem, sasniedz tikai 96,7 miljardi zelta franku!.. Tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka dzīve ir palikusi daudz dārgāka nekā tā bija pirms kara: mums tagad ne tikai kā jāuzceļ no jauna tas, ko paši esam savstarpīgi sagrāvuši, bet arī vēl -jāatmaksā laba daļa no šiem izsviestiem miljardiem, ko esam aizņēmušies, lai varētu to sagraut . . . Karā dziļāki un plašāki ierautās zemēs šis dzīves dārdzības pieaugums sasniedz jau gluži reibinošus apmērus.
Kopš miera noslēgšanas tad arī, mūslaiku jaunatne, jau agrā bērnībā, dzird savu vecāko paaudzi sūrojamies par šo, bieži vien pat vēl pieaugošo, dzīves dārdzību, Mājās - visapkārt runa grozās vairs tikai ap naudu un ar to sakarā stāvošām problēmām. Laikraksti - visi pilni ar rakstiem - gan traģiskiem, gan rūgti ironiskiem, gan rezignētiem - par grūtu dzīvi, smagiem, pārmērīgiem nodokļiem, saimniecisku krīzi... Romānos, lugās, filmās - temats - tas pats: nauda ... Mēs daudz negrēkosim, ja teiksim, ka viens no 20.g. simteņa leitmotīviem ir katrā ziņā: "Nauda"
"Viņš neiesaucās vis vairs: cik tas skaisti, pateicoties sarkanai krāsai, bet pie katras manas gleznas noteica apaļu skaitli: - Desmit tūkstoš franku biļetes!."(Andrē Gybal, Ma Femme et son Amant": gleznotājs Wlamsch, runājot par savu 15 g. veco dēlēnu.)
Visu to vērā ņemot, nav arī nemaz jābrīnās, ja vidēji egoistisks jauneklis - sevišķi pilsētnieks - stomās savienoties ar jaunavu, kam nav naudas, proti pat ar tādu, kam nav daudz naudas. (Pie zemniekiem, pa lielākai daļai, tas ir drusku citādi, jo te - sieva un bērni ir un turpina palikt vēl arvien vairāk viens no galveniem ienākuma avotiem paši par sevi: tie daudz strādā, un maz prasa: aiztaupa svešu - dārgi algotu darba spēku.)
"Laulības aiz mīlestības vien ir palikušas par pasaciņu ... grūto laiku apstākļi ir realizējuši brīnumu- samierināt naudu un mīlestību -ar naudas mīlestību." (Jane de Magny, "L'Amant legitime pour la Femme mariēe".)
Vīriešu ir tā tad jau tā nesamērīgi mazāk par sievietēm; un tie paši pārpalikušie vēl nav tik viegli sasniedzami. Lai varētu apprecēt savu "ideālu", no četrām izredzētai kandidātei vēl vajaga iepriekš apbruņoties ar pievilcīgu pūru. Bet tā kā tādu jaunavu -ar daudz naudas pūrā - ir ļoti maz, tad līgavainis ir palicis mūsu laikos par retumu. Un, ja tas vēl arvien tāpat turpināsies arī uz priekšu, tad nopietni vien jābažījas, ka tāds nepaliktu arī par antīkvitāti - līdz ar važoņiem, korseti un zirgu tramvaju.
Šo pēckara stāvokli ļoti labi raksturo 1923.g. 17. jūlija "Excelsior'a" iespiestais Ambroise Got raksts "La Crise allemande vue a travers Ies Petites annonces," kur tas min veselu vairumu Berlīnes laikrakstos iespiestu sīko sludinājumu: tajos jaunas vācietes piesola jauniem vāciešiem ne tikai "sirdi un roku" vien, bet arī apžilbinošus pūrus ,., un dzīvokli - līdz ar to! Kas gan lai vēl izteiksmīgāki norāda uz laulību krīzi Vācijā - kuras pamatos stāv pēckara dzīves dārdzība un tās veicinātais līgavaiņu trūkums?...
Bet mums nav nemaz jāmeklē tik tālu piemēra: atvērsim kādu vietēju precību sludinājumu lapu un mēs redzēsim, ka šādu "savas iekārtas", "kapitāla" un "iztikšanas" piedāvājumu no līgavas puses netrūkst arī pie mums - Latvijā. Intereses pēc minu
vienu - ļoti raksturīgu un savā ziņā pārējos rezimējošu - laikmetīgu: "Jaunava meklē nopietnā precības nolūkā dzīves draugu, līdz 35. g. v, Dzīvoju savā mājā, ar labu pūru..." (1928. g. 7. jūnija "Jaunākās Ziņas".)
Tas, kas agrāk bija tikai izņēmums, kauču arī prāvs, tagad paliek par vispārīgu. Modernās, pēckara laulības atgādina arvien vairāk... seno sievas pirkšanu. Starpība tikai tā, ka senāk vīrietis pirka sev sievu, un tēvs pārdeva savu meitu, bet tagad vīrietis pārdodas - pēc iespējas dārgāki - sievietei, un tēvs pērk sev meitas vīru.
Bez tam - vīrieša kārtas jaunatnei no Lielā kara laikiem nākusi klāt jauna baudas koncepcija.
Frontes dēku pilnā dzīve un bēgļu gaitas - mūžīgā pārvietošanās - pa inercijai turpinājās arī vēl pēc kara. Tikai citā - miera laikam piemērotā veidā: modernais jauneklis bauda ko līdzīgu "dzīvei - ceļojumam," kur lielu lomu spēlē deja, bet kur auto un labs galds - "A mil car - Sport" un neparasts koktēlis - tiek stādīti katrā ziņā pārāki par veco, sentimentālo "Mīlestības augsto dziesmu." Marcel Prēvost šo jauno virzienu izteiksmīgi nosauc: "la chasse: - la poursuite, le mouvement, la vie errante -la vie!"
Pēckara vīrieša kārtas jaunatnei, dzīve tā tad kļuvusi par ko ļoti līdzīgu šiem starptautiskiem "sleeping-cars," kas - bez apstājas - klejo no viena Eiropas stūra uz otru ... un kur kungi šķirti no dāmām: ar tām sastopas tikai restorānā vai salonvāģī. Bet, kā mēs to zinām, šādi ceļojumi izmaksā stipri dārgi; sevišķi, ja kungam jāmaksā par savu dāmu...
Pateicoties visiem šiem jauniem apstākļiem, starp pēckara vīrieti un sievieti -tiklab laulībā kā t. s. "brīvā" mīlestībā - nostājas naudas problēma jaunā veidā.
Tanīs sociālās aprindās, kur jauneklis un jaunava nopelna katrs pats savu dzīvi, šis problēms atrisinās samērā vēl diezgan viegli - saliekot kopā peļņu kopējai izpriecai-,, dzīvei ceļojumam." Tas rada - bez cita kā - ļoti brīvas draudzības, kuras dažreiz nobeidzas arī ar laulībām. Bet aprindās, kur jaunava nestrādā un tā tad arī nepelna, ja tikai tās vecākiem nav pievilcīga - samērā liela kapitāla, ko piesolīt pūrā, viņai neatliekas nekas cits kā izvēlēties ... starp vaidelotes garlaicīgo tvīkšanu un noziedēšanu, un dēkas risku.
Tālāk - mums jākonstatē tas, ko varētu atzīmēt par: kautrības krizi pēckara sievietē.
Pa kara laiku familiālā disciplīna atslābst. Gandrīz vai visa uzmanība piegriežas frontē esošiem vīriem, brāļiem, dēliem: vecākiem nav vairs ne laika, ne ari prātā uzraudzīt savus mājās palikušos bērnus, Tā, kā pirms kara. Pat visstingrāki pilsonisko aprindu jaunavas un meitenes iegūst brīvību iziet vienām pašām. Ļoti daudzas kļūst par žēlsirdīgām māsām : nāk ikdienišķā satiksmē ar ievainotiem - vīriešiem; pierod pie to sabiedrības; iepazīstas ar senāk slēptiem sīkumiem: bieži vien, vieglāki ievainotiem sniedz atbalstam savu plecu... un lūpas...
"Nāca karš un pat visuzraudzītākā jaunava iestājās kādā žēlsirdīgo māsu korpusā, Pretējā dzimuma noslēpums, ko viņai bija stingri noliegts izdibināt, tai tika piepēži atklāts uz sāpju cisām, kur kungstēja ievainotie kareivji. Sveša, bieži vien zemāku aprindu, vīrieša kontakts, no kura viņai tika tā pamācīts izsargāties, kļuva tai par parastu. Plašāki morāliskie piedzīvojumi pārveidoja tās spriedumu. Konvencionālās idejas pamazam izgaisa ... "Dr. Toulouse, "La Question sexuelle et la Femme").
Vienreiz palaistu, šo familiāro disciplīnu atjaunot nākas jau daudz grūtāki un tā kara laikā iesāktā "mātesmeitas" emancipācija turpinās vēl šodien: "baltā zostiņa" mūsu laikos ir kļuvusi par vairs neeksistējošu tipu.
Saprotams - modernā jaunava: bez korsetes un īsā kleitiņā, nogriestiem matiem, ar cigareti un tango - tres a la page, trēs vingtiēme siēcle - var būt vēl arvien tikumīga; bet viņai trūkst kautrības, tās vārda klasiskā nozīmē (pudor).
"Reimonda nav pārāk kautrīga: tikko tai kāda skrambiņa uz gūžas vai zoda, tā to rāda visai pasaulei..." (Moderns fokstrots).
Bet kad atslābst individuālā kautrība, tad neizbēgami jāatslābst arī kollektīvai kautrībai.
Gandrīz kailu rēviju "girls" - sieviešu - uzstāšanās muzikālos (kas gan, starp citu, paliek vēl tālu pakaļ tam, ko rādījuši viduslaikos) agrāk būtu likusies kas šausmīgs. Tāpat bieži pārdrošās lugas un operetes, kā, piem,, "Maya", "Prisorriere", "Jonny spielt auf, kino filmas; romāni; žurnālu illustrācijas...
Mūsu - pēckara laikos mēs sievieti - kailu vai puskailu publikas priekšā -redzam (vai vismaz - varam redzēt) gandrīz vai tikpat bieži kā apģērbtu. Un ne tikai muzikālos, rēvijās vai naktslokālos vien ...
Tādā kārtā, jau agrā bērnībā, zēnu un meiteņu acis pierod pie sievietes kailuma, kas viņiem zaudē visu savu agrāko noslēpuma plīvuri.
Tāpat - līdz ar to - arī ciešs sievietes ķermeņa kontakts: kleitiņā, kas vairs ir tikai krekliņš, ir kļuvis par ikdienišķu vai, vismaz, viegli sasniedzamu ikkuram vīrietim -pateicoties modernai dejai.... šiem fokstrotiem, bostoniem, tango, kur:
"To spiežot pie manas krūts, man likās, ka mūsu drēbes palika arvien plānākas, ka mēs bijām izģērbusies. Es viņu piespiedu ciešāk ... Viņa padevās ..." (Paul Reboux, Te Trio".)
Bet, ja ir taisnība, ka "sapnis ir katra laime, ko roka netver", tad - arī otrādi: mēs nemēdzam parasti sapņot par to, kas mums allaž sasniedzams - pa rokai; sievietes kailums un tās miesas kontakts mūslaiku vīriešiem ir kļuvis par ko tik vulgāri, vienkārši sasniedzamu, ka sāk atstāt tos vienaldzīgus.
Agrāk - katra jaunava un dāma sarktu un bālētu, ja kāds vīrietis netīši būtu to pārsteidzis sakārtojam zeķu saiti ... Bet toties atkal - vīrietis, saskatījis pat kurpju galiņu zem puspieceltas kleitas, zaudēja jau vai galvu; un jutās septītās debesīs, ja varēja noskūpstīt savas izredzētās roku.
Mūslaiku sieviete - pat vislabākās aprindās - nekautrējas parādīties publikas priekšā puskaila: kailām rokām, kailu kaklu, kailiem pleciem, kailu muguru • . . šaīs caurspīdīgās miesas krāsas zīda zeķēs, kas kāju padara vēl kailāku - pateicoties tam atspīdumam, ko zīds vēl piešķir klāt epidermai; tā nekautrīgi, turpat visu priekšā, nopūderējas, uzkrāso lūpas, sakārto zeķu saiti; pārrunā par savām - sievietes apslēptākām miesas daļām ar tādu atklātību, kas agrāk liktu nosarkt pat vecam jūrniekam; dejojot, piekļaujas cieši klāt savam partneram, ļaudama (un likdama) tam sajust zem plānas drānas vēl pārpalikušo miesas daļu kontaktu un formas... Un atstāj moderno vīrieti stipri vienaldzīgu ... pat ar skūpstu: tos mūsu dienās izdala pa labi un pa kreisi - tikpat viegli kā sveicienus...
** *
Lielais karš, kā redzējām, tā tad jau ir radījis, starp citu: 1) relatīvu vīriešu trūkumu; 2) dzīves dārdzības pieaugumu un 3) kautrības krīzi pēckara sievietē.
Šīs trīs maiņas un viņu sekas abu dzimumu savstarpējās attiecībās, savukārt citai ar citu iedarbojoties un vienai otru sekmējot, radījušas klāt vēl divas citas ... par nožēlošanu atkal par sliktu pēckara sievietei. -
Vispirms - modernai sievietei ir nācis klāt jauns aistētisks princips.
Esot, piem, četrām sievietēm uz vienu pašu vīrieti, katras kandidātes dabīgā vēlēšanas (mēs varam pat, nepārspīlējot, teikt: nepieciešamība) ir kļūt par vienīgo izredzēto: patikt vīrietim no visām četrām visvairāk - to savaldzināt.
Un te nu, sievietes ir stipri pārrēķinājušās - meklēdamas vīriešus iekārdināt ar pārāku savu apslēpto krāšņumu izstādīšanu.
Saprotams - var piekrist, ka mūsdienu sieviete ar savu izaicinošo "dēstabillē" sagādā neapšaubāmu baudu vīrieša acīm ... un dažreiz panāk arī savu iedomāto mērķi: rada mūsos vēlēšanos iepazīties tuvāk ar to, ko mūsu acīs skatījušas jau līdz apnikumam. Bet visparastāk gan:
"Acu bauda samazina mīlas vērtību. Mēs skaram katrreiz ar mazāku ziņkārību to, ko esam jau ļoti labi apskatījuši." (Pierre Bonardi, "Le Rituel de la Voluptē"),
Pretēji dzejnieku apgalvojumiem, jāsaka, ka ar acīm mīlam vismazāk: mēs mīlam vairāk ar prātu - mūsu iedomā. Īsta bauda - teiksim ar prātnieku vārdiem: - ir un paliek galvenā kārtā smadzeņu bauda (volupte cerebrale.)
"Mūsu modes ir jaukas... Bet ir skumjas rupja audekla drānas, kas padara sievieti vēl skaistāku. Ir nonnes, vēl daiļas, kas, lai gan ietērptas savās mūķeņu drēbēs, padarītu trakus beidzamos mūsdienu vīriešus, kas tikai vēl būtu spējīgi iedomāties. Un man zināmas dažas jaunas provinces atraitnes garās, smagās melnas vadmalas kleitās..." (Andrē Gybal, "Ma Fernrne et son Amant".)
Tāpat - vai būsat jau ievērojuši to raksturīgo sīkumu, ka gandrīz visās kinofilmās t. s. "liktenīgā" sieviete (femme fatale) tradicionāli ir apģērbta no galvas līdz pat papēžiem?..
Mūslaiku sieviete - tik ļoti pārspīlējot savu koķetēriju - "nošāvusi buku": vēlēšanās, ko viņa rada vīrietī, nesniedz viņas eleganci. Tādā kārtā, viņa pat to vēl samazina, Mūsu vēlēšanās, to ieraugot ir īsa: tā uzdzirkst kā dzirkstele un nodziest, pirms tā spējusi radīt sekas. -
Pēckara sievietei ir nācis klāt arī jauns modes princips,
Pa Lielā kara laiku lielākā daļa darba spējīgo vīriešu atrodas kaujas laukā. Visos amatos tā rodas ļoti daudzas vakances, kas tomēr nedrīkst palikt brīvā. Lai tās aizpildītu, tad vīriešu vietā pieņem sievietes. Un tā - mēs redzam tās vadam automobīļus un tramvajus, uzmanām darbnīcās mašīnas, izgatavojam ienaidnieku sieviešu vīriem un dēliem lemtus šāviņus...
Kritušie, saprotams, vairs nepārradās savās agrākās vietās, no frontes. Ari starp pārnācējiem liels vairums bija padarīti darba nespējīgi vai mazāk ražīgi. Bez tam -sievietes bija jau ļoti labi iestrādājušās savās pagaidu vietās... Un tā, pēckara pieaugošai dzīves dārdzībai, sekmējot radās jauna pārmaiņa: modernā sieviete strādā...
Ar to, mēs nebūt negribam teikt, ka sieviete agrāk būtu dzīvojusi pastāvīgā un laimīgā "far niente": slinkojusi. Bet - sieviete pēc kara ļoti bieži strādā - vīrieša darbu. Viņa pat jūtas lepna pierādīt, ka arī visgrūtākie var būt tai pa spēkam,
Pa vaļas brīžiem, lai rūdītos un stiprinātos, tā nodarbojas ar sportu. Bet, tikai, nevis vairs ar veciem - sievietei piemērotiem - mierīgas dabas sporta veidiem vien. Vai nu tie viņai tiešām palikuši par vājiem sakrātās enerģijas un fiziskā spēka pārpilnības izlādēšanai, vai arī tā ir vienkārša lepnība - "goda lieta", bet jāsaka, ka modernai sievietei ir pazīstami visi sporta veidi, un neviens tai neliekas par grūtu. Pat
visbīstamākie un brutālākie to neatbaida. Viņa: skrien, lēc, sviež šķēpu un disku; grūž lodi, ceļ svarus, laužas; boksē, pauko, šauj; spēlē futbolu; airē, peld, lec ūdenī no klintīm un tiltiem; vada auto, nododas aviācijai... piekopj parašita sportu ...
Lai viņu - darbā un akrobācijās - pēc iespējas nekas netraucētu, tad sieviete ir vienkāršojusi un samazinājusi līdz minimumam savu apģērbu; nogriezusi savus garos matus,..
"... Lai tās galvu nespiestu matu kaskas karstums, kad tā studē tieslietas vai medicīnu, izkrauj kuģus, raksta, vada auto, ved grāmatas - vai nedara neko." (Marcel Prevost, "Les Temps nouveaux" Journal'ā.)
Vēl vairāk - tā ir nonicinājusi savas agrākās - dabīgās - miesas formas ... šos "veselīgos apaļumus, kuri radīja vīriešos vēlēšanos tos skart tuvāki" (Dr, Jaff, "L'Art d'aimer")... Krūtis un pilnīgas gūžas- sievišķīgas formas,- saprotams, var būt tikai par kavēkli tam, kas gatavojas uz kādu sporta sacīksti - kur vajaga pēc iespējas vairāk spēka un viegluma.
Mūžīgi jaunu meklējošie drēbnieki to uzķēruši - kā vista miežu graudu: modernā sievietes kleitiņa atgādina novilktu zuša ādu.
Un tā kā sievietes galvenais garīgais vadonis ir un paliek viņu tualetes piederumu izgatavotājs - Mode, tad, visas kā viens - arī tās, kurām nebūtu ne mazākā dibināta (?) iemesla likvidēt savu sievišķību - ar zināmu atsacīšanos, kas var noiet pat līdz veselības upurēšanai, ir pieņēmušas jauno- "slaidas līnijas" reliģiju.
Šolaiku sieviete nav "a la page" - "dans le mouvement", ja tā nav plakana kā pletējāmais dēlis. Moderno jaunavu un dāmu starpā mēs gan sastapsim ļoti bieži lokanas akrobātes, atlētes ar spēcīgām rokām un muskuļotām kājām, bet jau stipri reti - sievieti ar veselīgi attīstītām - dabīgām krūtīm un gūžām,
Sievietes tā tad ir palikušas stipri vīrišķīgas. Vel vairāk: sievietes ir kļuvušas par vīrietēm. Un tas sievietei nāk pašai par sliktu: var pat to pazudināt... ja par pazudināšanu mēs uzskatītu to, ka vīrietis no tās novēršas - nemīl.
Ja pārāk izcelta un acīs krītoša sievietes paslēpto krāšņumu reklāma vīrieti padara pret tiem vienaldzīgāku, tad - arī otrādi: vīrieti parasti atbaida sieviete, kas, samazinot savu formu sievišķīgumu līdz neiespējamam, nonākusi jau tik tālu, ka pārvēršas efēbā - atgādina tam viņa paša dzimumu ... šo "cilvēku ģintes vienu daļu, kas man iedveš antipātiju" (Pierre Louijs "Les Aventures du Roi Pausole".) -
Būsim atklāti un izpaudīsim mazu noslēpumu: tas, ko vīrietis ciena visvairāk pie sievietes ir viņas nevarība: vīrietim tanī ir kas noslēpumains un reizē svēts ... un to arvien ir valdzinājušas kautrīgi paslēptas - bet iedomājamas - sievišķīgas formas.
Iepriekš - labāki būt apģērbtai.... (Ibidem) Tāpat:
"Bez šaubām, cauri laikmetiem, vīrietis ļoti bieži savu muskuļu pārākumu ir izlietojis nelietīgi: bet,-ja brutālais tēviņš lika savai biedrei pārāk sajust viņa spēku, viņš vismaz to mīlēja. Un vergs - bija viņš. Tanī dienā, kad sievietei būs tikpat stipras rokas, kā viņam, viņš nebūs vairs tālu no brīvlaista." (Andrē Gybal, "Ma Femme et son Amant".)
Tad vēl -jaunais - pēckara laikmets ir nenoteikts.
Neviens nezin, kas ar viņu notiks rīt. Lielā kara un krievu katastrofas biedinošais piemērs neiziet no prāta kautrīgākām smadzenēm. Un - katru baltu dienu - viena pilsoņu daļa otrai, viena valsts citām, draud ar līdzīgu katastrofu. Pēckara laikmeta cilvēce pārdzīvo ko loti līdzīgu Liejās franču revolūcijas laiku "Grande peur".
Bet nestabili un revolucionāri - nenormāli laikmeti arvien palaiž vaļīgāki - un bieži par pavisam vaļā -tās bremzes, kas stabilos un disciplinētos - normālos laikos satur un slāpē cilvēku zemākās dziņas, un, starp citu, arī pārmērīgas viena dzimuma tieksmes (ruee) uz otru...
"Bailes no neparedzamas un arvien draudošas nāves ir viens no galvenākiem tikumu maiņas cēloņiem." (Dr. Toulouse, " La Question sexuelle et la Femme".) Jau īsi pirms kara:
"... Slimīga epocha. 1913. gads. Karš, ar savām baismām, savu drudzi, savu maitas smaku, jau pildīja gaisu , .. Jauni cilvēki, it kā sajutuši jau, ka tiem vairs neatliksies ilgi dzīvot - lokālos, kas atvērti tikai pa naktīm, lai neredzētu viņu netīrību
- neizmeklēdami dzinās pēc nevērtīgas baudas..." (Andrē Gybal, "Ma Femme et son Amant".)
Tagad, - redzot, ka šis baigās pirmskara nojautas nebija pievīlušas, bet pat piepildījušās vēl lielākos apmēros nekā to paredzēja, nākot klāt jaunām bailēm un nenoteiktībai, iespaidojamākie pēckara cilvēki tad arī - vēl vairāk nekā 1913. gadā -spēlē savu pēdējo "va banque"!...
Savu paroksismu šī nenoteikto laiku radītā seksuālā brīvība (liberte sexuelle) sasniedz, saprotams, tanīs zemēs, kur dzīve ir visnedrošākā un rītdiena visnenoteiktākā. Tur tā pārvēršas jau par izvirtību vārda pilnā nozīmē.
Tā tas bija, piem,, Francijā, Lielās revolūcijas laikos - kad ikviens, ikkuru brīdi varēja zaudēt savu galvu -zem giljotīnas, vai uz pīķa. Tā tas ir, piem., pēckara Krievijā
- kur cilvēka dzīvība - var pilnīgi teikt:- karājas mata galā, un kur:
"... Ļaudīs ir palikuši vienaldzīgi pret visu: cietumu, sodu, vajāšanu, badu, postu, nāvi... un tos pievelk tiklab sektes vai dzimumizvirtibas, kā morfijs vai satanisms." (F. A.Ossendowzski, "L'Ombre du Sombre Orient".)
Bet ari citās - normālākās un mazāk nedrošās zemēs, šī nenoteiktā laikmeta iespaids uz abu dzimumu savstarpējām attiecībām nav no neievērojamiem.
Tā, piem., jau 1916. g. jūlija "Edinburghs Review" citē kāda pazīstama angļu rakstnieka vārdus, kas apgalvo, ka, pateicoties nenormāliem dzīves apstākļiem, dzimumsatiksme neprecētu ļaužu starpā drīz vien būšot palikusi par ko tikpat parastu un vienkāršu kā ... tennisa partija!
"Ja tikai labi uzmanās un tās nenoved nepatīkamā deviņu mēnešu stāvoklī, jaunavas un sievas jums atdodas tikpat viegli kā kad lieta grozītos - ap vienu valša tūri."
Tikumīgā Anglija ar savu anglosakšu temparamentu: kas nozīmē beztemparamentu... Ja jau tā var nonākt tik tālu, pateicoties tam, ka "vakars nezin kāds būs rīts", kas gan lai vēl nenotiek tur, kur stāvoklis ir nedrošāks, kur ļaudīm ir vairāk temparamenta, vai kur raksturs ir mežonīgāks ?...
Pēckara nenoteiktais laikmets, kā redzējām, tā tad ir radījis arvien vēl pieaugošu modernās sievietes seksuālo brīvību. Būdama neziņā par to, ko tai nesīs rītdiena, pēckara sieviete - kā jaunava, tā sieva - apņemšanās pilna jette son bonnet par dessus le moulin - atdodas pa labi un pa kreisi.
Bet ne tikai "lai" aizmirstos, vai "lai" pienācīgi vēl izmantotu - pirms to ķer neparedzama, un arvien draudoša nāve - tai no Radītāja dotās iespējas...
Lielā kara iespaidota, pavairojusies ir arī modernās sievietes seksuālā dziņa -pati par sevi.-
Neiesim varbūt gluži tik tālu kā Andrē Gubai, kas nopietni vien apgalvo, ka:
"Kara asinis atstājušas uz sievietēm kantarīdas iespaidu... Visā Eiropā, kara sakairinātas, sievietes domā vairs tikai par baudu." ("Luxure").
Tāpat grūti nākas piekrist pilnīgi arī Roland Dorgelēs drusku jau mīkstinātām domām, itkā:
"Noskatoties kara slepkavībās, sievietēm zem ādas ieperinājies kas drudzim līdzīgs" ("Les Croix en bois").
Vismaz - šo domu pirmo daļu mēs nevaram vispārināt: tādas sievietes, kā mums tās raksturo abi augstāk minētie autori - uz kurām karš būtu atstājis tik tiešu, seksuāli-pataloģisku iespaidu, ar savām asinīm un slepkavības skatiem vien pamudinādams tās uz baudu - var būt tikai izņēmums: varbūt arī stipri impozants, bet katrā ziņā ne pēckara sieviešu vairums.
Mēs varam tikai konstatēt šo abu domu otrās daļas pareizību: tas, ka "ir bijis karš" ir radījis pie sievietēm ko "miesastrīcei" līdzīgu - pavairodams tās seksuālo dziņu pēc vīrieša... Bet iemesli tai mums jāmeklē citur nekā Lielā kara asinsplūdu kairinošā (?) iespaidā.
Vispirms - ļoti daudzas precētas sievas, kā vīri atrodas tālumā - frontē, pa kara laiku, iedomājas par nepieciešamu, un daudz nestomās tos aizvietot ar acumirkļa mīļākiem. Tā rodas t.s. "kara sievas" un "kara vīri".
Šīm "kara sievām", ar diviem vai vairākiem vīriem, pie sievietes jau tā dabīgā laulības pārkāpšana (adultere) tad arī paliek -ja nav bijusi jau iepriekš - par parastu lietu. Un tā kā "paraša ir otra cilvēka daba", tad viņas turpina šo parašu vēl arī tad, kad karš jau izbeidzies, - kad lielākai daļai būtu izzuduši arī pamatoti (?) iemesli iegādāties sev blakus vīru (Varbūt gan arī daudz negrēkosim, ja teiksim, ka bieži vien vecā iemesla vietā radies jauns: pēckara dzīves dārdzība... kad mīļākai uzdāvināts kāds tualetes piederums vai rotas lieta nav nemaz zemē metami un dara ļoti lielu prieku sievai... un dažreiz arī tās vīram.).
Bet sievietes dabā taču ir nekur un nekad "nepalaisties", nepalikt pakaļ otrai sievietei - kauču vai netikumos (Vai arī - sevišķi netikumos, kā to domā Pierre Louijs, savās "Les Aventures du Roi Pausole" rakstīdams:" ...Tas palika par daudz skandalozs, seko pamazām arī pārējās... lai būtu "a la page".
Vispārēju statistiku par šo jautājumu - pats par sevi ļoti labi saprotams -neviens nav mēģinājis sastādīt... Tā būtu pārsteidzoša. Bet toties, 1923. g. 17. jūlija "Matin", Charles Eckle aprēķinājis, ka - Francijā - laulības pārkāpšana no vīra puses ir ierādīta tikai trīs laulību šķiršanu prāvās no astoņām: pārējās piecas astotdaļas palikušas uz pēckara sievas konta. Šī proporcija paliek vēl zīmīgāka, ja neaizmirstam, ka sieviete ir katrreiz veiklāka simulante ne kā vīrietis...
"Laulības pārkāpšana pildīja teātri, tamdēļ, kā tā pildīja īstenību - dzīvi; un kārš to tagad daudzkārt vēl pavairojis. "(Dr. Toulouse, "La Ouestion sexuelle et la Femme")"Un - beidzot, - tā kā precētas sievas vienmēr bijušas par priekšzīmi - atklātu vai slepenu - savām jaunākām māsām un meitām -jaunavām, tad viņas piellaiž šo kara laikā iegūto "drudzi" arī pēckara jaunavai. Longum iter est per praecepta, breve et efficax per exempla... Saprotams - laulību pārkāpt pēdējām nav iespējams... bet, toties - katrā laikā - pievilt savu nākamo vīru; tas, galu galā, ir gluži tas pats.
Moderno sievieti tā tad ir pārņēmusi sava veida baudaskāra "miesastrice" (tāpat kā ir zemestrīces...): lielu vairumu mūsdienu sievietes mēs varētu pilnīgi dibināti nosaukt par "pārmātītēm" (surfemelles). Tiklab pēckara jaunava kā sieva - šai ziņā, -ja nu ne gluži pārspēj vai līdzinās, tad - vismaz- nepaliek tālu pakaļ vīrietim; -
Gandrīz vai visos lielākos centros, jaunu sieviešu - draudzeņu vai līdzvainīgo -starpā pastāv pat - gandrīz vai tikpat kā atklāti - vesels vairums mazāku vai lielāku
kollektīvu "mīlas medību" klubu: še - mūslaiku atraitnes, šķirtenes, precētas sievas un jaunavas, mātes un meitas, bauda tādu pat brīvību kā vīrieši. Katrai no šādu klubu biedrenēm ir savs mīļākais - vai vairāki; un viņas palīdz cita citai tos sameklēt, laiciņu saistīt pie sevis un - pamest...
Tāpat - sevišķi daudz ir savairojušies t. s. "satikšanās nami" (maisons de rendez-vous) - kur profesionālo glāstu pārdevēju vietu aizpilda - mēs varētu tās nosaukt par "brīvprātīgām", vai "privātām" - labāko aprindu dāmas un jaunavas... Un...
"... Šīs jutekļu saviļņojums, šis sevišķais sadisms, šī tik ļoti atzīmētā tieksme uz poliandriju, ko karš radījis sievietēs, - es vēl neesmu drošs, ka tā nomierināsies un izzudīs tuvākā nākotnē. "(Henri d'Almeras," La Femme amoureuse") -
Šī kara laika sievietes arvien pieaugošā baudaskāre - atduroties pret relatīvo vīriešu trūkumu - rada savukārt, kā ievērības cienīgu Lielā kara blakus produktu (pēc izcelšanās kārtības... ne pēc apjoma!), ļoti lielu lesbiešu skaita pieaugumu starp sievietēm.
Tā kā - karam izbeidzoties - desmit miljonu vīriešu paliek tomēr vēl uz kara lauka - krituši, un arī starp pārnācējiem laba daļa kļuvuši dzimumdzīvei nederīgi, tad šī mīlas surogāta piekopšana ir nedomā izbeigties līdz ar to: turpinās vēl arvien ... un pat pieaug - jo ir kļuvusi sava ziņā par "modes lietu" - tāpat kā citas kara laiku ierašas un netikumi, par ko jau minējām.
Sevišķi draudošus apmērus lesbianisms pieņēmis starp abiem sieviešu ekstrēmiem: rupja darba strādniecēm un intellektuālām - "vīriētēm" - kam tas ir kļuvis arī savā ziņā par "goda lietu", jo viņu princips taču ir: kļūt visur līdzīgai un pat pārākai pār vīrieti, absolūti neatkarīgai no kādreiz t. s. "stiprā dzimuma" ... pat baudā nē.
"Lesbietes ir saviesušās vēl nekad nepiedzīvotā daudzumā!" izsaucas Qeorges-Anguetil savā "Satan conduit le Bal." Vissmagākais no Lielā kara atstātiem mantojumiem ir tomēr tas, ko modernie franču rakstnieki apzīmē tik izteiksmīgi par: "la guerre de la paix" - "miera karu", un par ko viens no viņiem raksta:
"Jauns laikmets ir piedzimis: daudz mežonīgāka rakstura un daudz cietsirdīgāks miers nekā mūsu veiktās kaujas." (Franču Carco, "La Vēnus moderne").
Karš ir radikāli pārveidojis mūsu dvēseli. (Vai nu arī - tikai pamodinājis tanī arvien snaudošo kustoni?...).
Un kā gan lai tanī nenotiktu lūzums, jau pašās pirmās kara dienās, redzot, piem. kā dažu denaturētu manijaku vadīta lielgabalu uguns aprij cilvēka gara varenības simbolu - plašo Luvēnas bibliotēku; sagrauj un noslauka no zemes virsus gadusimteņiem celto un izdaiļoto, tik rafinēta miera pilno Reimsas katedrāli; vai arī izārda un pārvērš mūžīgā tuksnesī pacietīga un neatlaidīga darba sviedros zaļojošos Verdenas laukus ?...
Šī rupjā spēka brutālā uzvara pār garu un lēnprātību mūs, vispirms, pārsteidz -tāpat kā vecākus pārsteigtu bērna sists pliķis; tad rada sašutumu; tad, pamazām, mēs sākam pie tās pierast, kā pie ikdienišķas parādības... un visbeidzot, tā kā no parašas redzēt nav nekad tālu līdz vēlēšanai imitēt tik bieži jau skatīto,- karš mums iepotējis-lielākā vai mazākā mērā - brutalitātes (violence) kultu.
Šī Lielā karā pielipušā (vai arī - es vēl reiz atkārtoju: - tikai pamodinātā... tāpat kā pamostas veci ļauni drudži, kas likās jau sen pārciesti...) laikmeta slimība - "mal du
siēcle" attīstās ļoti strauji pie karavīriem, viņas pirmie simptomi parādās jau neilgi pēc ieroču krustošanas; bet tad to vēl grūti izšķirt, jo tā saplūst ar uzdevumu. Uz kara beigām, tā paliek jau arvien noteiktāka. Un pirmajās miera dienās, viņa izsitās uz āru jau tik nepārprotami, ka Henri Barbusse, savā Goncourt Akadēmijas godalgotā "Le Feu Journal d'une Escouade" (ko ļoti daudzi - ne bez pamata - nosauc par Lielā kara psicholoģijas mācību), no kara atgriezies, var rakstīt:
"Es domāju, ka tas, kas nemīl mieru, ir zvērs; bet man tiešām žēl kara. Es to saku bez kāda kauna; jo es zinu cilvēces vecumu un to, ka pārējo radījumu vidū, cilvēks nav vēl nemaz tik vecs kustonis kā viņš to iedomājas..."
Karš tā tad vēl tikko beidzies, bet bijušie karavīri jau sajūt pēc tā zināmas ilgas: ilgas pēc dēkainas un primitīvi brutālas dzīves, ar kuru tie par daudz jau apraduši, lai pārāk sajūsminātos par miera perspektīvām.
īstenību, saprotams, nevar grozīt: miers ir noslēgts un tā aprastām kara gaitām ir pienācis reiz gals. Bet, toties, var ar vien radīt zināmu kara turpinājuma illūziju. Un, lai to radītu, tad, no frontes pārnākušie karavīri cenšas pārnest savā pēckara dzīvē pēc iespējas visas kara gaitu "jaukās puses".
"Viņš bija par daudz karojis, lai neturpinātu karu; ar dēku un brutalitāti." (Paul Bourget, "Le Danseur mon-dain").
Bijušo karavīru kara nostalģija ātri vien pielīp arī pārējiem viņu laika biedriem. Exempla docent. Un - bez tam - pat tie, kas labprāt negribētu tai padoties, tiek piespiesti to darīt... pašaizsargāšanās nolūkā: "kas atrodas vilku starpā, tam negribot jākauc tiem līdz"...
Grūto pēckara laiku "sruggle for life" to vēl tikai veicina: būdami piespiesti grūti cīnīties, lai iegūtu nabadzīgu atalgojumu un izpriecu, pēckara vīrietis un sieviete ir nocietinājušies: apspieduši savu juteklību un pārvērtušies rupjos un cietsirdīgos cīkstoņos.
"Tuvākmīlestība? ar labvakar! Šis ir spēka gadusimtenis... Viss iziet mūsdienās tikai uz pacietības un svētas lēnprātības slepkavošanu: ir bijis karš!" (Andrē Gubai, "Ma Femme et son Amant").
Mēs dzīvojam spēka... jeb sporta laikmetā; jo tāds, kādu to saprot mūsu dienās, sports nav vairs nekas cits, kā sacīkste - cīņa - maskēts un miera laikiem pielaikots Lielā kara kauju turpinājums: pēckara "sportā" viss pastāv tikai "matčos" ... Mūsu gadusimtenis ir barbarisku ritmu, brutālu gleznu (kas bieži tik ļoti atgādina pirmatnējā alu cilvēka skrāpējumus)... "kara deju" gadusimtenis.
Tamdēļ arī nav nekāds brīnums, ka arī pēckara abu dzimumu savstarpējās attiecībās - tāpat kā visā pārējā mūsu dzīvē - mēs tiecāmies pēc cīņas un uzvārām -brutalitātes un dēkas.
Tie laiki ir pagājuši, kad sievieti neviens vīrietis neiedrošinājās "sist - pat ar puķi"...
"Kādu dienu es redzēju, uz ielas, strīdamies jaunekli ar jaunavu: viņi nonāca līdz plūkšanai. Jaunais cilvēks uzbruka ar lielu sparu; jaunkundze aizstāvējās ar zināmu varonību.
"Kāds garāmskrejošs ielas puika vienkārši noteica:
"-Skaists matčs!..." (Ibidem).
Tāpat novecojies ir priekškara jaunavas tips: maiguma un lēnprātības iemiesojums... kas jau ieraugot vien divkaujai paceltas pistoles krita savā tradicionālā ģībonī:
"Palikušas vairs tikai karalaika sievietes; karš viņām iemācījis mīlēt brutalitāti. Bauda viņām ir palikusi par tādu pat sportu, kā bokss vai regbi; un viņas to atrod par
bezgaršīgu, ja beigās tās nav nosvīdušas un salauztas... Karš turpinās." (Paul Bourget, "Physiologie de l'amour moderne)
Tiešām - karš turpinās ... un pat ar asinsizliešanu! Atvērsim tikai dienas laikrakstus un mēs redzēsim, ka vēl nekad tik liels vairums mīļāko nav apkāvušas savas mīļākās, tik daudz vīru nonāvējuši savas sievas - un, saprotams, arī otrādi, - kā mūsu pēckara laikos... aiz romantiskiem motīviem... greizsirdības!!!
Jo šis kara ieaudzinātais brutalitātes kults rada apbrīnojamu paradoksu:
Vīrietis vienaldzīgi paziņo savai mīļākai, vai sievai:
- Es varu ziedot tev un mīlai tikai desmit minūtes dienā: pārējo laiku man aizņem mans darbs, mana kārtējā futbola sacīkste, mans auto, mana pokera partija un zirgu skriešanās.
Mīļākā, vai sieva, tādā pat veikalnieciskā tonī atbild:
- Ļoti labi. Esmu ne mazāk aizņemta par tevi. Bez tam - es neatlaidīšos no savas brīvības un neatkarības...
Un brīdi vēlāk... sieviete, pārsteigusi savu mīļāko ar citu sievieti, aplaista vienu, vai abus ar sērskābi; bet vīrietis uzzinājis, ka viņa otra puse to nekaunīgi pieviļ ar viņa paša labāko draugu, iesēdina nelaimīgam konkurentam krūtīs vai vēderā visu sava revolvera magazīnu...
Uz pirmo acu uzmetienu, mums varētu likties, ka abi tie vienkārši zaudējuši savu beidzamo sajēgu: tiklab vīrietis, kas mīlēdams vairs tikai ar lūpu galiem, atriebj apvainojumu, kas neaizķer vairs viņa sirdi - kā sieviete, kura ieguvusi un cieši turēdamies pie savas brīvības un, neatkarības, ir spējīga greizsirdībā pat nonāvēt otru... par šīs pašas brīvības izlietošanu...
Bet tā kā modernā dzīvē un eo ipso modernā mīlā mēs tagad alkstam pēc cīņas un uzvaras - bet par uzvarētu mēs turam katru, kas, saprazdams visus iemeslus, piedod visas vājības, - tad, ja kāds teiktu otram vienkārši: "Tu esi mani pievīlis; tā bija tava reize", tad to visi uzskatītu par gļēvuli: ir bijis karš! Tāpat kā kādas modernas franču filmas virsraksta vārdu spēlē - "un point d'honineur" ir pārvērties par "un poing d'honneur"...
"Senāk Venēras bērniņš bija bruņojies tikai ar bultām. Turklāt vēl, viņa bulšu soma bija izrotāta lentītēm. Šis grāciju dēls tagad atradis daudz nopietnāku ieroci, brauniņu. Viņš to labi izlieto... Mūsu dienās tās ir godīgās sievietes, kas rīkojas ar brauniņu kā ar pulverizātoru...", karātavhumoristiski konstatē Louis Forest, "Matin", pēc kādas, (n+1) ās, romantiskas slepkavības (drame passionnel).
Un kas zin - vai šī brutalitāte nepaliks uz priekšu vēl mežonīgāka ?..Jau tagad -izvarošanas - viņas visslimīgākā pakāpē, kuras pirms kara bija kas pavisam neparasts un uztrauca, ne tikai tuvāko apkārtni, bet apgabalu, un bieži vien pat visu valsti, nedēļām un mēnešiem ilgi, ir palikušas par ikdienišķu un plašu parādību, kam neviens vairs nepiegriež sevišķu vērību. Tāpat - neticami ir savairojušies slepeni flagellantu perēkļi.
Viss tas, ko mēs še īsumā konstatējām - kopā iedarbojoties - rada dīvainu krizi līdzšinējās abu dzimumu savstarpējās attiecībās: piešķir tām pavisam jaunu -"pēckara" aspektu, kas vienus tā skandalizē, un citus atkal tā sajūsmina.
No pēckara vīrieša puses - šo krizi var nosaukt - vispirms - par respekta trūkumu pret sievieti.
Un tā kā tā bauda, ko sieviete agrāk sniedza visiem vīrieša jutekļiem, zaudējusi, kā mēs to redzējām, ļoti daudz no savas vērtības un intereses, tad šim respekta trūkumam pievienojas vēl arī vienaldzība, kas ir vēl bīstamāki, jo no vienaldzības nav tālu līdz skumjām.
Kas attiecas uz moderno sievieti, tad - vispirms - teiksim ar Marcel Prēvost vārdiem: - "la femme est devenue plus facile" - sieviete ir palikusi daudz vieglāki pieejama un iegūstāma, nekā tā bija pirms Lielā kara.
Un - otrkārt - savās attiecībās ar vīrieša dzimumu - tā ir zaudējusi gandrīz vai pilnīgi savu agrāko sievišķību: šolaiku sieviete ir bieži gan pārmātīte (surfemelle), gan pārvīriete (surmāle), bet jau pavisam reti kad sieviete - vienkārši.
Bet vispār - kā no vīrieša, tā no sievietes puses - nevar būt divas domas, ka šī pēckara savstarpējo attiecību krize sauksies: brutalitāte un - neteiksim varbūt vēl gluži: izvirtība, jo viss ir tikai relatīvs šādos vārdos, bet - dēka...
Pēc visiem šiem konstatējumiem, pilnīgi dabīgi rodas jautājums: vai tiešām mīlestība ir pārdzīvojusi savu laiku un izzudīs ?
Saprotams - neviens nevar noliegt filozofiem un mediķiem domāt un apgalvot, ka mīla nav nekas cits kā tikai "divu epidermu kontakts" (Champfort.) vai - "ne divu siržu, bet divu gļotādiņu savstarpīga pievilkšanās" (Dr. Lallemand); ka tā ir vienkāršs asinsriņķošanas, padebešu krāsas un izdevīgu apstākļu, vai pikantu ēdienu un dzērienu produkts: ne sirds, bet vēdera slimība, u.t.t.... Un par viņu - ka tādu - šādu jautājumu mēs nemaz arī nevaram uzstādīt, ja vien tikai paļaujamies uz Dr. Raymond vārdiem, kā:
"Kamēr vien pastāv cilvēce, tas, kas mainās pie tās vismazāk ar laiku, ir bads un mīla..." ("Physiologie et Evolution de l'Amour sexuel").
Bet - bez visa tā un par spīti visiem šiem apgalvojumiem - ir arī vēl cita - maiga kā mīla, ko vislabāki izteic pēdējā laikā tik nonievātais (Vai arī tā būtu laika zīme?...) vecvārds "mīlestība", un kas pastāv arī tad, kad neesam baudījuši neko vairāk kā tīru ūdeni un maizes garozu -: kautrīga, kad tas vajadzīgs, pašaizliedzīga, neieinteresēta... spējīga pat pavisam neprasīt miesas samaksu. Un mūsu jautājumā mēs domājām tikai un tieši šo- pēdējo:
- Vai tiešām mūsu tēvu un tēvu-tēvu skaidrie un neviltotie prieki būtu novecojušies un lemti tikai pagātnei?...
Liela daļa no tiem, kas sev uzstādījuši šo jautājumu, atbild pesimistiski: kā -diemžēl -jā:
"Mīlestība mirst. Prieks - līdz ar viņu... Līdz ar mīlestību jāmirst arī mākslai; jo tās darbu pamatos var stāvēt tikai mīlestība un prieks... Nākošās dienas vēstas baigas ...",
izmisis konstatē Andre Gubai ("Ma Femme et son amant").
Daudzi no viņiem tūlīt pat mēģina arī atrast kādu korrektīvu šai jaunai parādībai - novēršot tās cēloņus. Un pa lielākai daļai, - laikam gan pamatodamies uz Jaunās Derības senseno pamācību:
"... Lai netiklība nenotiek, tad lai ikkatram ir sava sieva, un lai ikkatrai ir savs vīrs" (I. Kor., 7.), - kā tādu atrod poligāmijas ievešanu.
Tā, ppm. Maurice de Valeffe, savā vēstulē M-me Jane de Magny, raksta:
"Monogāmijai jākrīt tikko kā sieviešu bez vīra būs daudz vairāk nekā labi apgādātu sievu, kas var notikties ātrāki nekā to domā".
Tāpat Andre Gybal:
"Būtu pavisam nedroši turēties vēl pie veciem tikumiem, kad mīlas vārdi ir jau palikuši daudz mazāk pārliecinoši, un liekas, ka sirds vairs nepukst vecā ritmā. Senā laulību iekārta bija ļoti cienījama. Viņa var palikt tāda pati vēl arī uz priekšu - ja tikai
to pielaiko modernām idejām... Uzticība ir neiespējama pie mūsu moderniem tikumiem..." ("Ma Femme et son Amant")
Daži pat jau mēģinājusi arī panākt savu korrektīvu nekavējošu izvešanu praktikā. Tā, ppm., Georges-Anquetil un Jane de Magny griezušies pie franču tautas ar uzaicinājumu petīciju par oficiālu poligāmijas ievešanu Francijā (Cik man zināms -parakstu ir savākts jau impozants vairums).
Šī "korrektīva" vienīgā vaina, saprotams, ir tikai tā, ka viņš būtu drīzāk notikuša fakta legalizācija nekā tiešām korrektīvs - sava vārda īstā nozīmē... Un, ja arī "aizliegts auglis katrreiz tiek vairāk kārots un tverts nekā atļautais, arī tad - viņa no2īme būtu tikai tiktālu, cik tas samazinātu (?) pastāvošo seksuālo brīvību (lasi: izlaistību) - kas nebūt nav vienīgais modernās mīlas problēmas...
Bet - būsim labāk šoreiz drusku optimisti: cerēsim, ka viss še konstatētais ir tikai pārejoša parādība...
"Parasti visas paaudzes, kas sākušas dzīvot pēc lielām katastrofām, maz rūpējušās par morāli un tomēr bijušas lielas. Materiāli uzbūvēt, vai vismaz uzglabāt, tas viņām acumirklī ir tas svarīgākais... Turēt vēl pagaidām par galveno skraidīt puskailiem apkārt un sarunāties ar Ameriku. Cilvēka daba katrreiz pielāgojas jaunajiem techniskiem sasniegumiem. Tagadējiem viņa vēl nav piemērojusies, jo viss techniskais, ari ķermeņtechnika, viņu nodarbina vēl pārāk lielā mērā. Tikai vēlāk ļaudis apdomāsies, kas tad īsti cilvēcīgs ir sasniegts, un radīsies jauni morāliski fakti, kas piederēs šim jaunam laikmetam ... Tikai tad, kad gadusirntenis ir jau labi iekārtojies, viņš sāk domāt par morāli. Un pie morāles jāatgriežas vienmēr tāpat; kā pie mīlestības...", mums iedves cerības un mierina Heinrichs Manns, kādā no saviem jaunākiem rakstiem (Sk. atreferējumu š. g.'"Pēdējā Brīdī", Nr. 169).
Cerēsim, ka šis mierinājums mūs nepievils, ka visi šie Lielā kara radītie Jaunie drudži - tiklab abu dzimumu savstarpējās attiecībās, kā visa pārējā mūsu dzīve -pamazām nomierināsies, un arī - ka mēs paši - un galvenā kārtā sievietes pašas, kas var še spēlēt vislielāko lomu - nāksim tam pretīm: pūlēsimies izlabot mūsu kļūdas un savaldīt mūsu brutalitāti un pārmērīgo baudas un dēkas kāri.