No vienas puses es varētu piekrist zināmam relatīvismam, ka ne vienmēr ir viegli izvērtēt teksta uztveres kontekstu. No otras, man tomēr dažkārt šķiet, ka šādi vērtību un morāles krīzes apoloģēti ir diezgan universāla parādība. Arī kritikas objekti ir līdzīgi. Mūsdienās arī var lasīt līdzīgus tekstus, piem., man ir ļoti mīļi tādi apokaliptiķi kā P. Bankovskis un R. Kūlis. Ilustrācijai tipisks mūsdienu apokaliptisks citāts:
Ja ir runa par rietumu racionalitāti, rietumu vērtībām, rietumu kultūru, es pieļauju iespēju, ka šādā aspektā „Dievs ir miris” - rietumu kultūra savās tradicionālajās intelektuālajās izpausmēs un vērtību orientācijās ir mirusi. Ja tas tā ir un eiropiešu [jeb rietumu cilvēku] lielākajai daļai pret šo vērtību zudumu nav nekādu iebildumu, tad arī es negribētu kategoriski iebilst, jo nekādā gadījumā nedomāju, ka bojā iet pasaule. Bojā iet klasiskā rietumu kultūra, kaut kādā mērā iet bojā rietumu civilizācija. Vieta nekādā ziņā tukša nepaliks. Jau šobrīd puse Briseles iedzīvotāju ir atnācēji no dažādiem pasaules reģioniem. Es negribētu vērtēt, vai tas ir labi, vai slikti. Es sevi uzskatu par kosmopolītu, bet īpašā izpratnē: kā cilvēku, kuram nozīmīgs, būtisks [un būtiska cilvēciska vērtība] ir citas kultūras, kurš gribētu realizēt dialogu ar jebkuru pasaules kultūru, bet tikai un vienīgi kā noteiktas kultūras pārstāvis, nevis kā cilvēks bez saknēm, bez kultūras.
Ja kaut kas rietumu kultūrā dārgs un nozīmīgs, tad protams šās kultūras bojāeju jeb rietumu vērtību zudumu var uztvert sāpīgi – kā personisku eksistenciālu zaudējumu [un tad ir ļoti grūti atrast savu personisko vietu šajā pasaulē]. (http://filozofija.lu.lv/rk_intervija.html)