Vakar manās mājās ienācās Mickey Spillane grāmatiņa 'One lonely night'. Tagad manā grāmatplauktā tā ieņems goda vietu blakus R. Čandlera un D. Hameta grāmatām. Interese par šo literatūras virzienu man radās pateicoties noir filmām, kas pārņēma daudzus sižetiskus risinājumus no šiem autoriem. Tas ir banāls apgalvojums, ka Noir , kurām pirms tam bija B filmu statuss, ieguva prominenci pateicoties franču jaunā viļņa režisoriem. Tādējādi tagad mēģinājumi vērtēt, vai šīs grāmatas un filmas ir skatāmas kā augstā/zemā kultūra, būtu, manuprāt, diezgan neveiksmīgi. Kāpēc šāds ievads? - vnk. ilgāku laiku es nespēju saprast zatleriešu pamatojumu (es nedomāju ekonomiskos aspektus) mēģinājumiem virzīt pazemināto PVN atcelšanai arī grāmatām. Proti, kādi būtu kritēriji un kas būtu eksperti, lai izvērtētu kuras grāmatas ir jāatbalsta? Kaut kur medijos bija viedoklis, ka valstij nav jāatbalsta 'Krēsla', bet ir jādod nauda, piemēram, Prusta izdošanai. Jauki, ja kādam ir tik strikts viedoklis par labu vai sliktu literatūru. Ko darīt ar robežgadījumiem? - piem., ir Eko 'Rozes vārds' komercliteratūra? Čandlers - ir vai nav? Konans Doils? Tolkins? Ir jāatbalsta bērnu un jauniešu literatūra? - nebūtu labākais risinājums jaunietim dot lasīt., piem., Džoisa 'Ulisu.' (pēc paša pieredzes - bērnībā manu patiku uz literatūru raisīja Ž. Verns, bet nedaudz vēlāk - zinātniskā fantastika.). Tādā gadījumā 'Krēsla' taču varētu tikt kategorizēta kā jauniešu literatūra? Šādas iebildes varētu saukt bezgalīgi.

Zatlerpartijas atbilde, manuprāt, ir infantila:

“Mēs izmantosim lielu daļu no lielākiem budžeta ieņēmumiem (no samazinātās PVN likmes atcelšanas), lai piešķirtu grantus latviešu valodā rakstošiem autoriem un nozīmīgu tulkojumu veicējiem – caur īpašu Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammu. (..) Tāpat ar Kultūrkapitāla fonda projektu konkursu starpniecību grantu veidā piešķirsim daudz lielāku atbalstu tiem izdevējiem, kas izdod kultūras procesu veicinošu literatūru.”

Ko viņi saprot ar kultūras procesu veicinošu literatūru? Par kādu kultūru vispār ir runa? Kas ir 'nozīmīgs' un kas ir 'mazāk nozīmīgs' tulkojums? Attiecībā pret ko šī nozīme tiktu mērīta? Piem., jau pieminēto jaunā vilņa filmu režisoru darbus var labāk izprast pateicoties tieši tādiem darbiem, kas šo darboņu galvās, iespējams, nav 'kultūru veicinoši'. Labi, ka pret šo zatleriešu ierosinājumu iebilst gan grāmatnieku ģilde, gan arī esošais kultūras ministrs. Labi arī tas, ka tikai ZRP galvās ir ienākusi šāda doma.

Pirms aptuveni gada es izlasīju Ljosas "Zaļā māja". Atminos, ka iesākumā man patiesi patika šī darba forma - sapludināt vairākus laikus vienā stāstījumā. Taču kaut kādu iemeslu dēļ šis darbs īsti neuzrunāja un to pabeidzu lasīt ar vieglu garlaicības sajūtu.

Ne īpaši sen es vazājos gar saviem grāmatu plauktiem. Domāju pirms gulētiešanas palasīt pārdesmit lapaspuses. Līdzīgi kā ar mūziku, kad dažkārt vēl nezinu, ko vēlos un tad sāku klausīties dažādu skaņdarbu pirmās sekundes, tāpat tad bija arī ar grāmatām. Atvēru grāmatas un lasīju pirmās rindkopas. Tad paņēmu Ljosas The War of the End of the World. Godīgi sakot, pēc "Zaļā māja" izlasīšanas, nebiju domājis, ka vēl kaut ko lasīšu no šī autora. Taču sāku lasīt un lasīju gandrīz visu nakti. Šai grāmatai var dot tikai visaugstāko vērtējumu - ne tikai labi uzrakstīta, bet ir arī aizraujoša pat tādā kā holivudiskā nozīmē. Stāsta centrā ir kāds mūsu galā varbūt mazāk zināms notikums i.e., pilsoņu karš Kanudosā. Palasot vēlāk informāciju par šo darbu, man neradās izbrīns, ka šī ir mīļākā grāmata pašam Ljosam, nedz arī tas, ka H. Blūms to ir ielicis t.s. Rietumu kanonā

Vakardienas sarunā ar zebiext un kādu kultūras darbinieku sanāca pieskaties mēmu tematikai. Nācās piedāvāt mēmu apakškategoriju, kuru varētu dēvēt par vēmiem, i.e., mēmi, bet ar negatīvām konotācijām un nozīmēm. Ilustrācija šādiem vēmiem būtu, piem., 'sorosīdi' vai 'jenotība' u.tml.

Vakardienas sarunas ar antons_v kontekstā: pēdējās dienās mehāniski pārrakstot diezgan padaudz tekstu, fonā klausījos Sieben 'Ogham Inside The Night'. Piem., Ogham the Sun.

Turpinot tēmu par spēkratiem, kuru kaut kad aizsāka antons_v no sviesta cibas: kāds braucamais atbilstu attēlā redzamajam filozofam?

Nu tad arī Nīčes novērojums: 'Genuine teachers only take things seriously where their students are concerned – even themselves.' (Viņpus laba un ļauna, 4.63)

Rihards Kūlis mūs uzrunā 1. septembrī (pirms septiņpadsmit gadiem).
( Mūsu  )

Ievads ir tā grāmatas vieta, kur filozofi var izrādīt savu asprātību.

Finally, several readers have justly complained that my discussion of Mellisus' metaphysics is very hard to follow: it is difficult to remember, thirty pages on, what theorem (T6) of Mellisan metaphysics was; and the exposition cannot be understood without exasperatingly frequent back references. I hope that bookmark inserted in the present edition may remove that difficulty - and also the similar but minor difficulty in the case of Xenophanes' theology. (Jonathan Barnes, The Presocratic Philosophers . p.xxi.)

Šajā kontekstā mani priecē, ka, piem., Liepnieka un Rītupa izdevniecības grāmatām ir pat divas grāmatzīmes. Varbūt kādam palīdz.

Pavadot laiku savās darīšanās, vakar sanāca iepazīties arī ar grāmatu Call of the Wierd. Pievērst uzmanību šim autoram un grāmatai motivēja pasen redzētais BBC raidījums 'Weird Weekends', kas noteiktos noskaņojumos ir baudāms. Lūk, bet ne par pašu grāmatu.

Drīzāk par to, ka autors pievērsa manu uzmanību uzskatam, kas tagad ir kļuvusi par vienu no manām mīļākajām konspirācijas teorijām. Proti, ka Anglijas karaliene un citi nozīmīgi pie varas esošie cilvēki ir/bija reptiļi (skat., David Icke iekš www). Šī teorija ir pat iespaidīgāka un interesantāka nekā nu jau apnikušie minējumi par sorosa un globālā kapitāla ietekmi uz vietējām cīņām. Pirms vēlēšanām PR varētu pastrādāt ar materiāliem, kas uzrādītu, ka arī latvju politiskajā scēnā norisinās cīņa starp globālo varu pārstāvošajiem reptiļiem un vietējiem apiestajiem cilvēkiem, kas ir atklājuši reptiļu sazvērestību.

Šorīt pamodos ar šo dziesmu: http://www.youtube.com/watch?v=Mr7EBuz-2xI

Es nezinu, vai Norvēģijā notikušais (un pirms tam sarakstītais manifests) ir bijis vājprāta racionalizēšanas gadījums vai arī aplamas premisas, kas ir radījušas vājprātīgas sekas. Par to lai spriež profesionāli psihiatri.

Taču var noklausīties to, Kā par Norēģijas negadījumu spriež latvju 'filozofe' raidījumā Krustpunktā ( klausīties no 34:00 līdz 39:00)

Manuprāt, tiek izteikti fantastiski viedokļi, kas ietver demokrātijas kritiku, cilvēktiesību un cieņas jautājumiem; protams, mani sajūsmināja brīnišķīgais noslēgums ar retorisku jautājumu - ko darīt ar cilvēkiem, kuriem ir 'novirzes' (i.e. tiem, kurus aizstāv sasodītās cilvēktiesības un demokrātija)?

Vakar biju iegriezies šādā iestādījumā. Kas ir interesanti - atrodas teju vai pašā Rīgas centrā.

John Hospers (1918-2011). Rip

Nesen izlasīju Bolaño 'Nazi Literature in the Americas'. Man patika - fikcionālas nacistu literātu biogrāfijas, kas sarakstītas, šķiet, Borhesa tradīcijas ietvaros.

Interesanta detaļa, kas man kā mazas valsts pārstāvim šķita saistoša, ir arī Latvijas un Rīgas pieminēšana Nacistu literātu sakarā. Viens no tiem ir Jesus Fernandez-Gomez (b. Cartagena de Indias, 1910-d. Berlin, 1945), kas Rīgas militārajā slimnīcā sarakstīja 'The Fighting Years of an American Falangist in Europe, a a 180-page quasi-autobiographical novel, written in thirty days..'. Otra pieminēšana ir saistībā ar izdevniecību 'The Fourth Reich in Argentina', kura tika raksturota kā 'No doubt one of the most peculiar, outlandish and stubborn publishing ventures spawned by the Americas, ever fecund in enterprises verging on insanity, illegality and idiocity.' Lūk, un šīs izdevniecības žurnāls (90-tajos?) izdod savu devīto numuru "European Literature Today", kurā visa cita starpā ir arī Latvju dzejas pārskats. Žurnāls tiek aizliegts pēc šī izdevuma.

( Grāmatas fragments )

Vai kāds ir ievērojis, ka brīžiem A. Rītupa valodas akrobātija ir diezgan līdzīga Šuvajeva veikumiem? To es ievēroju tad, kad laiski šķirstīju jauno RL numuru. Tie, kas tajā brīdī bija man blakus, arī apstiprināja šo nelielo stila līdzību. Nu, piemēram, par 'prātu, kas turas neprātā' u.tml. Lūk, nedaudz plašāks izvilkums iz RL izdevēja slejas:

Rodas iespaids, ka neredzamajās dzīlēs nav prāta, tur mājo dīvains un baiss spēks (kā rakstīja Sofokls un mīlēja atkārtot Heidegers, “ir daudz kā baiga, bet nav nekā baigāka par cilvēku”1), tāpēc prātīgais dara visu, lai nekas no tām neizlauztos, tomēr, iespējams, tieši tur aizsākas poiētisks neprāts, aizgrābtība ar kādu cilvēku, lietu vai ideju, dievdvesti vārdi un velna paraušana. Nav zināms, no kurienes “prātā nāk visādas domas”, lai gan daži ir pieļāvuši, ka doma rodas tikai no domas. Taču spēks, kas nes domu, iespējams, nav domas spēks. Ja tā, tad iznāk, ka prāts turas neprātā, ka neprātam piemīt lielāks spēks nekā prātam, ka apziņas atklātā virspuse ir pati ārišķīgākā būšanas šķautne. Tomēr, ja šī šķautne tiek piemirsta, nav iespējams atšķirt dievrautā vārdus no velns viņu zina kur parautas plānprātības. Varbūt ir bijis kāds, no kā Dievs neko nav slēpis. Taču mums, kam slēpts ir daudz kas, tikai ieklausīšanās teiktajā ļauj atšķirt taisnību, kas vēlāk izrādīsies meli, no māņiem, kas vēlāk var izrādīties patiesības pieskāriens. (RL)

Bērziņš par valodas rašanos: Viņš arī minēja, ka valoda radusies cilšu laikā, kad ciltis, savā starpā karojot, varēja zināt, kurš ir ienaidnieks. (Diena)

Par godu Vitgenšteina 60. nāves gadadienai (kas bija 29. aprīlī) tiks atklāta foto izstāde. Žēl, ka netieku, jo šķiet interesanti: Wittgenstein was drawn to the descriptive nature of photography, as the other works in the exhibition show. Excerpts from his photo albums reveal a more relaxed and playful side to a man who is often portrayed as a tormented soul. In one photo, Wittgenstein has convinced his friend Gilbert Pattisson to pose in the style of an American gangster movie, a genre of which he was a huge fan, telling him, in the language of these films: “go and case the joint!” (iz šejienes )

Tikko pabeidzu lasīt Leklēzio pirmo darbu 'The Interrogation'. Darbs ir tiešām dīvains un murgains. (Btw antons_v pasenāk jautāja par 'maniakiem' literatūrā - lūk, šis varētu būt viens no darbiem. Tiesa, psihes darbība nav īpaši romantizēta vai estetizēta aļa Lektērs.). Viens neliels interesants moments - galvenais varonis savu 'pasaules skatījumu' eksplicīti veido uz Parmenida ideju pamata.

Turpinot vakardienas sarunu par seriāliem. Pēdējā gada laikā esmu noskatījies vai mēģinājis skatīties, šķiet, četrus seriālus.

1) Chelmsford 123. Manuprāt, pirmā sērija ir vienkārši ekselenta un ir obligātais skatāmais visiem klasiskās pasaules mīļotājiem. Chelmsford 123

2) I Claudius. Brīžiem saturiski tiešām interesanti. Taču vizuālais noformējums ir jau dated un nedaudz izskatās pēc "Donas Beižas".

3) Mad Men. Pēc dažām sērijām kļuva garlaicīgi.

4) Game of Thrones. Es neesmu fantāzijas žanra nedz mīļotājs, nedz arī noliedzējs. Šo seriālu man arī brīžiem bija interesanti skatīties. Protams, ir acīmredzamas tiešas vai netiešas Špenglera ietekmes (Piem., sauklis 'winter is coming' un uzglūnošās briesmas iz ziemeļiem diezgan precīzi atbilst Špenglera tēzei par 'civilizācijas ziemas' atnākšanu.). Taču nedaudz traucē banalitātes vai stereotipi. Piem., par mežonīgo, noslēpumaino austrumu civilizāciju, kas varētu pārņemt pagrimušo Rietumu pasauli (Btw arī Špenglers) - par šito mierīgi varētu izpildīties E. Saids ar orientālisma izpratnes kritiku.

Izlasīju Roberto Bolaño 'Amulet'. Stāstījuma centrā ir šis notikums. Varbūt nav visām gaumēm, bet man tiešām patika.