1)Skatos, ka Vatikānā ir atraduši Spinozas 'Ētikas' manuskriptu:

The Vatican codex, which contains the complete text of Spinoza’s Ethics, is the only surviving manuscript of this work and constitutes a document of great importance. On 23 September 1677, it was handed over to the Roman Holy Office by Spinoza’s former friend Niels Stensen who had converted to Catholicism in 1667. Thus, it predates the publication of the Opera Posthuma, which is dated 1677, but which did not in fact appear until the first months of 1678. Recent research and fresh documentation allow us to determine the several stages of the manuscript’s life before it reached Rome, where it was kept in the Archive of the Holy Office, and subsequently, transferred to the Vatican Apostolic Library, in 1922. (Brill)

Tā kā šis darbs, manuprāt, nešaubīgi ir viens no ievērojamākajiem filozofijas darbiem, tad tas ir salīdzinoši interesants jaunums. Noteikti jauns 'Ētikas' izdevums radīs nelielu akadēmisko industriju.

2) Dž. Bergers (kura slavenākā grāmata ir, šķiet, Ways of Seeing) ir publicējis grāmatu 'Bento's Sketchbook', kas ir iedvesmojusies no Spinozas filozofijas. (Verso). Varētu būt interesanti.

Tikko pabeidzu D.M. Tomasa 'Baudod Pavlovu'. Jāatzīst, ka pārvarot pirmās pārdesmit lapaspuses (kurās burtiski ir aprakstīti murgojumi), romāns pat sāka aizraut. Pat neņemot vērā to, ka visa romāna gaitā stāstījums ir fragmentēts, stāstītājs (Z. Freids pēdējās pirmsnāves dienās) ir 'neuzticams' utt.
Īsāk sakot, šis romāns lika atcerēties citus darbus, kur galvenais varonis ir Z. Freids. Mans tops ir šāds:

1. Ž.P. Sartrs: Freids.
Manās acīs šī ir neapšaubāma klasika.

2. D.M. Tomass: Baudot Pavlovu
Freida murgi. Brīžiem labā nozīmē.

3. Ē.D. Jaloms: Kāpēc Nīče raudāja?
Šis darbs man nepatika. Lasīju tad, kad mani bija ieinteresējuši Nīčes darbi. Gan Freids, gan arī Nīče šķita pārāk jau virspusīgi.

4. Dž. Rubenfelds: Slepkavības skaidrojums.
Šis, manuprāt, ir ļoti vājš darbs. Prasta lubene, kurā Freids tiek attēlots Amerikā kā detektīva palīgs. Pilns ar banalitātēm. Turklāt viss t.s. intelektuālisms un vēsturiskie apraksti, Amerikas raksturojums XX gs sākumā šķita paņemts no daudz lieliskākas grāmatas - Doktorova 'Ragtime' (Kurā arī epizodiski tiek aprakstīta Freida un Junga ierašanās NY ).

Par šīsdienas balsojumu - bļeģ. Vismaz prieks, ka izrādīju savu attieksmi pie Saeimas un biju līdz pirmā balsojuma rezultātiem (tiesa, no rīta nespēju nokļūt pie Saeimas un par to atvainojos komrādem antons_v ). Pats pasākums nebija nedz labāks, nedz arī sliktāks par visiem pārējiem uz kuriem esmu bijis. Delnas aktīvisti sporādiski kļūst aktīvi ar dažiem izsaucieniem, informācijas nodošanu tālāk utml. Deputāti un tiem pietuvinātie ik pēc brīža izgāja ārā. 'Labajiem' tika ovācijas un viņi arī nekautrējās pastaigāties un parunāties ar cilvēkiem. 'Sliktie' tika ūjināti un izsvilpti. Ilgu laiku tās bija vienīgās izklaides.

Dabūjām sarkanās kartītes. Uz tām bija jāraksta vēlējums deputātiem. Komrāde unbeliever uzrakstīja kategorisko imperatīvu. Savukārt man sanāca uzrakstīt utilitārisma maksimu.

Vienmuļo gaidīšanas noskaņu nedaudz kliedēja kāds labi ģērbts un kopts vīrietis labākajos gados. Viņš ap sevi sapulcināja policistus un skaļā balsī pie Saiemas ēkas klāstīja kaut kādu nacionālo dadaismu, rādīja kartes un savu pasi. Ap viņu sapulcējās žurnālisti un interesenti - viņu fotogrāfēja u.tml. Kamēr šim vīram bija pievērsta visu uzmanība, uz Saeimas trepēm stāvēja Kursīte. Vairākas minūtes pagaidījusi un nesagaidījusi tautas mīlestības apliecinājumus, Kursīte lēnām iečāpoja atpakaļ Saeimā. Taču šā vīra izpausmes man lika iedomāties, ka arī Latvijā situacionisms nevaid miris.

L. Bernsteins par teodiceju (via Voltērs): http://www.youtube.com/watch?v=zPClzIsYxvA

Maija Kūle uzsver: „Latvijai būtu jāpiesargājas no tiem subjektiem un kopienām, kas aizraujas ar nomelnojošu nihilismu, nelietīgu uzbrukumu klasiskajam, kultūrnacionālajam, tradicionālajam.” Taču tieši šādi uzbrukumi pastiprinās, dzīvojot „uz virsmas”. Manuprāt, šādi uzbrukumi kļūst aizvien biežāki un nelietīgāki, t.i., tiek izreklamēti par pozitīviem, politiku, kultūru un zinātni veicinošiem pasākumiem. (Šuvajeva blogs)

Ja nopietni - kas tie tādi par nelietīgiem uzbrukumiem, kuri vēlāk tiek reklamēti kā pozitīvi etc. pasākumi? Politikā vēl varētu iedomāties, ka tas varētu attiekties uz, piem., cīņu par viendzimumu laulībām, kas, tipa, ir pretējs tradicionālajiem priekšstatiem. Zinātnē (atteikšanās no flogistona?)? Kultūrā (pieņemt, ka pastāv dažādas mākslas etc. izpausmes?)?

Cik noprotu, tad tagad filozofu akadēmiskajā vidē norisinās savs skandāls. Skandāla būtība ir vienkārša. Viens sholārs ir uzrakstījis diezgan prominentam akadēmiskajam žurnālam "Synthese" rakstu pret vienu no dizaina jeb iekārtojuma argumenta aizstāvjiem. Šis raksts ir licis dažiem kristīgiem filozofiem (Alvins Plantiga ir zināmākais) izdarīt spiedienu uz žurnāla redaktoriem, lai viņi, šķiet, atvainotos par rakstu un tās toni. To arī viņi ir izdarījuši un jaunais "Synthese" žurnāls ir publicēts ar šādu redaktoru atvainošanās ievadrakstu. (Par šo skandālu - NyTimes; 'Skandalozā' raksta kopsavilkums - The non-epistemology of intelligent design: its implications for public policy). Sausais atlikums - vieni aizstāv redaktorus, bet citi - aicina boikotēt šo žurnālu.

Man ir lielas aizdomas, ka šovakar Barselonā būs ieradušies snaiperi.

http://www.youtube.com/watch?v=S0d9V7wdocA

Jau dažus gadu desmitus dzīvnieku tiesību aizstāvji cīnās par dzīvnieku morālo statusu un labklājību. Tādējādi dzīvniekiem tiek piedēvētas tiesības un tie vairs netiek uzlūkoti kā mehānismi v.tml. būtnes ar kurām varētu izrīkoties pēc savām vēlmēm vai iegribām. Kaut kādā mērā šī cīņa par dzīvnieku tiesībām nedaudz atgādina arī citu apspiesto grupu atbrīvošanās cīņas. Taču mani nedaudz izbrīna, ka cīņa par dzīvnieku tiesībām ir pārgājusi arī uz cīņu par valodas lietojumu. Mēs varam pieņemt, ka vārds 'nēģeris' ir jāaizvieto ar vārdu 'melnais', jo tas ir apvainojošs noteiktas komūnas pārstāvim. Ok. Taču izrādās, ka daži dzīvnieku tiesību aizstāvji iz akadēmiskās vides ir izveidojuši sarakstu ar valodas vārdiem , kurus nenāktos lietot kārtīgam dzīvnieku aizstāvim un mīļotājam (pat ja pašiem dzīvniekiem tas nešķiet aizvainojoši). OUT: Vermin, Pests, Pets, Wild, Owners; IN: Free living, Free ranging, Free roaming.
Ja šī akadēmiķu pozīcija iegūs atzinību, tad arī latvju valodas lietotājiem vajadzētu jau laikus izdomāt alternatīvas ētiskai dzīvnieku apzīmēšanai.

Noir filmas ir žanrs, kas man kādreiz ļoti patika. Esmu tās savā laikā tik daudz skatījies, ka biju guvis mānīgu iespaidu, ka tās mani vairs īpaši nepārsteigs nedz saturiskā, nedz arī formas ziņā. Šā iemesla dēļ bija interesanti iepazīties ar kādu noir filmu 'Leave Her to Heaven', kura ir filmēta technicolor krāsās (pieļauju, ka tas savā ziņā ir oksimorons). Protams, krāsaina noir filma radīja nedaudz dīvainas izjūtas, bet šis pats fakts par sevi vēl neradīja īpašu sajūsmu. Taču kā pārsteigums bija pati filmas sižeta premisa - Femme fatale , kas pēc iepazīšanās ar galveno varoni burtiski kļūst vājprātīga. Šķiet, ka tam ir jābūt pirmajam vājprātīgas femme fatale attēlojumam noir filmās.

Manuprāt, nebūtu nemaz tik slikti, ja filozofija pārņemtu nišu, kas ir pārpildīta ar dīvainām pašpalīdzības grāmatām. Tagad, cik noprotu, tiks publicēta pašpalīdzību grāmatu sērija. Un viena no grāmatām būs, piemēram, šāda: "As of spring 2012 when the series is published, those hit by hard times will be offered comfort from Cambridge philosopher Simon Blackburn writing on How to Improve Your Self-Esteem." (guardian)
Labi vien ir, ka parādīsies kas jauns šajā žanrā, jo cik tad ilgi var pārlasīt Senekas vēstules?

Izlasīju Imres Kērtesa apjomā nelielo grāmatu 'Detective story'. Jāatzīst, ka darbs patiešām patika ne tikai stilistiski, bet arī tematiski - totalitārās valsts darbības apraksts no izpildītāju perspektīvas. Šis kafkiāniskās pasaules apraksts iz 'iekšienes' noskaņas ziņā man atgādināja kādu citu bijušās padomju satelītvalsts ražojumu - Politist, adjectiv .

Hmmm.... Lūk, dažs labs ir iedomājies, ka ētiku un "the application of Platonic and Hegelian ethics to business" var pasniegt ar striptīza palīdzību. (dailymail) Mēģinu saprast, kuru platoniskās vai hēgeliskās ētikas aspektu varētu šādi apgūt?

Pjērs Ado stāstot par savu literāro gaumi piemin tādus autorus kā Rilke, Gēte, Nīče u.tml. Un piepeši norāda uz Deividu Lodžu, kuru, kā viņš apgalvo: 'Ļoti mīlu par viņa patieso un humoristisko universitātes vides un arī katolicisma aprakstiem. Šī grāmata [? visticamāk - Mazā pasaule.] vienlaikus ir gan izklaidējoša, gan arī dziļa.' Patīkami to uzzināt, jo tieši patreiz lasu Lodža 'Nice Work'.

Liepnieks par filozofiem mūsu dievzemītē.

Vai Latvijā vispār ir kāds filozofs?

Vai Latvijā ir kāds filozofs... Tas gan ir ļoti labs jautājums. (Ilgi domā.) Teikšu atklāti, ātrumā nenāk neviens prātā. Bet te jāņem vērā viens cits aspekts: filozofs var būt arī cilvēks, kuru mēs ikdienā pazīstams, piemēram, kā kurinātāju. Un līdz ar to uz šo jautājumu nemaz nav iespējams atbildēt objektīvi.

Tas, ka Maija Kūle nav filozofe, vēl nenozīmē, ka mums viņi visi ir pārredzami. Tāpēc es vienmēr uzsveru, ka jābūt tekstiem. Būtībā, ja nav oriģināltekstu, es to cilvēku nesauktu par filozofu. Bet iespējams, ka kaut kur Madonā ir kāds kurinātājs, kurš ir visīstākais filozofs. Un tā tas noteikti var būt, jo būšanai par filozofu nav nekāda sakara ar akadēmisko piederību. (mango)

Sara Ruddick (1935-2011). RIP

Visnotaļ jēdzīga un veselā saprāta garā sarakstīta atklātā vēstule 'A Letter to a Graduate Student Considering the History of Philosophy', kuras autors Robert Pasnau. Viņš aicina studentus pievērsties filozofijas vēstures studēšanai un lielā mērā noliedz pastāvošo tendenci, kuru viņš dēvē par 'prezentismu' - priekšstats, ka 'īstā filozofija' notiek tikai mūsdienās. Šo vēstuli pieminu tikai tāpēc, ka šad un tad arī latvju platuma grādos nākas sastapt studentus, kas sevī reprezentē dažādus prezentisma paveidus..

Jaunā I. Ņūtona paša pierakstītais grēku saraksts. Mans mīļākais I. Ņūtona grēks ir: 'Vsing Wilfords towel to spare my own.'

Man šķiet, ka jaunlaiki ir visnotaļ aizraujošs laikposms saistībā ar zinātnes rašanos un tās mērķiem. No šī aspekta diezgan interesants ir Roberts Boils (1627-1691) un viņa zinātnes projekti (Fols. 208-9 ). Protams, daži Boila risinājumi vēsturē ir palikuši kā kuriozi. Piemēram, mani sajūsmina viņa ieteikums ārstēt kataraktu ar kaltētu un sasmalcinātu cilvēku izkārnījumu pūšanu slimajā acī.

Taču Boila zinātnes projekti, kas visticamāk ir sarakstīti neilgi pirms viņa nāves, ir, piemēram: dzīves paildzināšana, jaunības atgūšana vai vismaz zobu un matu ataudzēšana (te būtu jāpiezīmē, ka jaunības atribūts nav saistīts ar lieko svaru un tā nomešanu. Pretēji mūsdienām.); lidošanas un zemūdens peldēšanas mākslas; slimību un ievainojumu ārstēšana 'no distances' (i.e., bez mehānistiskas iejaušanās) vai - transplantācija; dzīvnieku, minerālu, dārzeņu transmutācija; jaunu briļļu un vieglu, izturīgu bruņu radīšana, nenogremdējamu kuģu radīšana; uzticams veids, kā mērīt paralēles (viena Eko romāna priekšmets); 'perpetuall light'; cilvēka izturības paaugstināšana līdzīgi kā tas ir 'epileptiķiem un histēriskām personām'.

Interesanti ir projekti, kas ir saistīti ar 'gara dzīvi': 'Potent Druggs to alter or Exalt Imagination, Waking, Memory and other functions [...]' Boilam arī interesēja tas, kā ārstēt pārlieku ilgu gulēšanu. Viņaprāt, ir jāpēta tēja un tad mēs gulēsim mazāk, līdzīgi kā tas ir 'Mad men'. Ideju par 'pleasing dreams & physically' viņš ir ieguvis no kāda franču autora un viņa pieminētajām 'sēnēm'.

Man ir iracionāla patika pret Džona Obrija, Tomasa Hobsa drauga, darbiem. Piemēram, jau viņa darba 'The Natural History of Wiltshire' pirmais teikums atsauca atmiņā Pikvika kluba patosu: 'Till about the yeare 1649,* 'twas held a strange presumption for a man to attempt an innovation in learning; and not to be good manners to be more knowing than his neighbours and forefathers.'
* Experimentall Philosophy was then first cultivated by a club at Oxon.

Kopumā šis darbs ir jauka lasāmviela un aplūko tēmas, kas ir saistītas ar minēto Albionas apgabalu: sākot no ģeloģisku īpatnību apraksta, līdz pat dažādiem raganu un maģijas gadījumiem. Tādējāda lasītāja zināšanu horizonts paplašinās un kļūst lielāks nekā viņa senčiem.

Taču vislabāk viņš ir pazīstams pateicoties darbam, kas ir izdots pēc viņa nāves - "Brief Lives". Šis darbs ir jaunlaiku analogs Laērtas Diogēna sarakstītajam. Mani sajūsināja viņa ieraksts par Dekartu.

( John Aubrey: Descartes )

No šī ieraksta ir redzams, ka Dekarts ir bijis foršs čoms - gan smukas un labi noaugušas meitas spēja izmīlēt (tiesa, nobrīnījos, ka Obrijs neuzrāda vienu no Dekarta fetišiem - šķielaces), gan arī trikus spēja parādīt. Turklāt nevajag par maz novērtēt triku rādīšanu, jo tajā (un ne tikai) laikā tas, protams, bija labākais finansu piesaistīšanas veids. Diemžēl transubstantācijas jautājumus gan nespēja apmierinoši atrisināt. Iespējams, ka šī iemesla dēļ Dekarta popularitāte konservatīvās aprindās nebija tika liela, cik viņš būtu pelnījis pateicoties saviem trikiem ar instrumentiem.

Tātad. Seriāls turpinās: http://www.delfi.lv/news/national/politics/gulbenes-tiesa-skatis-lu-prasibu-pret-kuli-par-darba-tiesisko-attiecibu-izbeigsanu.d?id=37203229

(BTW runā, ka TPK jau tiek maketēta.)