Izrādās, ka Latvijā ir "Latvijas Skeptiķu Biedrība". (http://blog.lsb.lv/)(Tiesa, man ir aizdomas, ka runa ir nevis par skepticismu, bet gan noteiktu apgaismības paveidu. Bet šajā kontekstā tas nav īsti svarīgi.) Viss jau ir jauki un, protams, jaunas iniciatīvas ir atbalstāmas. Skatos, ka aktivitātes, šķiet, ir sākušās salīdzinoši nesen un tāpēc vēl nekas daudz nav sadarīts. Taču traucē nopietni uztvert tas, ka no vienas puses šie man anonīmie cilvēki proponē scientismu, stingru zinātnisku metodi, vērīgumu pret nepamatotību etc., bet no otras puses - tekstos uzrādās acīmredzamas kļūdas vai nepārdomātība.

Piem., palasīju šīs biedrības skepticisma definīciju: "Kas ir skepticisms? Skepticisms [...] ir pieeja informācijai.." (http://blog.lsb.lv/archives/51)

Vienas rindkopas ietvaros ir pretruna, i.e., ja pieņemam, ka 'nepārtraukti' un 'vienmēr' šajā kontekstā apzīmē aptuveni vienu un to pašu: "Kas ir skeptiķis? Skeptiķis ir kāds, kurš nepārtraukti apšauba un, izmantojot zinātnisko metodi, analizē informāciju, lai nonāktu līdz slēdzienam par tās patiesumu. Skeptiķis nav kāds, kurš vienmēr apšauba (tas ir ciniķis), ne arī kāds, kurš vienkārši noliedz (angļu valodā denialist; bieži gan šie “noliedzēji” sevi sauc par skeptiķiem), kā arī ne kāds, kurš vienmēr ieņem pretējo pozīciju (tas ir, atkal angliski, latviešu ekvivalenta trūkuma dēļ, contrarian).

Un, protams, sajūsmināja ticība zinātniskai metodei un, piem., šāds izteikums "Manipulēt ar to, kam cilvēks tic, ir ļoti izdevīgi, un bieži nemaz nav grūti; nevajadzētu paļauties uz sajūtām, komentāriem un informāciju, kas pasniegta bez zinātniska pamatojuma." Lūk, šeit es gluži apstulbu, jo pietiekami liela dzīves daļa ir balstīta uz priekšstatiem, kuru ticībai nav obligāti vajadzīgs 'zinātnisks pamatojums'..

Bet secinot. Neieņemšu noliedzošu pozīciju un pats palikšu nedaudz skeptisks, jo, iespējams, tik tiešām Latvijā pietrūkst radikālu scientistu kustība, lai kas mainītos uz labo pusi.

Domāju, ka Žižeks (kaut kādā mērā arī Badjū) par šo būtu sajūsmā: « Ļeņina idejas virmo virs Latvijas . Esam nonākuši līdz sociālismam. Ja esi nabags, tad tev tiks visi sociālie labumi. Ja esi atzīts par trūcīgo, tad saņemsi pabalstu. Tagad palīdzēs pat ar elektrību. Cilvēks vairs nav ieinteresēts izkļūt no šīs nabadzības,» teica politoloģe. Apollo

Nu, ziniet, Liepnieks (tagad jau lepni dēvēts par politologu) atkal izpildās, ka aicina vērtēt iespēju samazināt kultūras objektu skaitu. Tikai tāpēc, ka dažs labs nav laikā nodevis papīrus (un nevis fondam ir radušās jaunas prioritātes, principā neatbalsta projektu kā tas bija, piem., Karogam v.tml.), ir teju vai jāizsludina kultūras krīze vislatvijas mērogā un, kā melš Liepnieks: "šī situācija pati runā par nepieciešamību veikt strukturālas reformas."

Manuprāt, lielisks A. Šopenhauera 19. gs nedienu cēloņu apraksts. Protams, vērā ņemams ir arī filozofijas un medicīnas mērķu uzrādījums, kuru īstenošana padarīs mūsu dzīvi atkal 'rāmu un vienkāršu kā dzīves rītausmu':

Esmu plaši izteicies par bruņiniecisko godu, taču, laba nodoma vadīts, un tāpēc, ka vienīgais Herkuless pasaulē pret šo morālo un intelektuālo briesmoni ir filosofija. Tās galvenokārt ir divas lietas, kas neizdevīgi atšķir jauno laiku sabiedrisko stāvokli no senatnes, piešķirot pirmajam nopietnu, drūmu, postīgu nokrāsu, no kuras brīvā senatne šķiet rāma un vienkārša kā dzīves rītausma. Šīs divas lietas ir bruņinieciskais goda princips un veneriskā slimība - par nobile fratrum ! Kopā tās saindē dzīves neikos kai philiā . Veneriskās slimības ietekme ir daudz lielāka, nekā tas var šķist pirmajā acumirklī, jo tās ietekme ir ne tikai fiziska, bet arī morāla. Kopš Amora bultu makā ir saindētas bultas, attiecībās starp dzimumiem ir ieviesies svešs, naidīgs, pat velnišķīgs elements, cauraužot tās ar drūmu un baiļpilnu neuzticēšanos; un šādas visas cilvēku kopības pārmaiņas tiešā ietekme vairāk vai mazāk attiecas uz visām pārējām sabiedriskām attiecībām, taču to aplūkojums mani aizvestu pārāk tālu. - Līdzīga, kaut gan pilnīgi cita veida, ir bruņinieciskā goda principa, šī nopietnā farsa ietekme, kas senajiem nebija pazīstams, turpretim moderno sabiedrību padara stīvu, nopietnu un bailīgu, jo jebkura nejauša piezīme tiek izvētīta un izmantota. [...] Lai beidzot abi jaunāko laiku monstri 19. gadsimtā rod galu! Mēs negribam zaudēt cerību, ka, izmantojot profilaksi, ārstiem tomēr izdosies tikt galā ar pirmo. Tomēr nobeigt ķēmu var filosofs, izlabojot jēdzienus, jo valdībām ar likumiem tas nav izdevies, turklāt tikai šādā ceļā arī var tikt klāt ļaunuma saknei.

Arturs Šopenhauers: Aforismi dzīves gudrībai. - Rīga, Zvaigzne ABC, 77.lpp.

Te nu gan ir jāpiebilst, ka STS neizkaušana (medicīnas uzdevums) netraucēja t.s. 'mīlas pavasarim'. Vienīgi varētu piekrist, ka duelēšanas izskaušana (filozofijas viens no uzdevumiem) dzīvi varbūt ir padarījusi nedaudz rāmāku.

Dž. Loka filozofiju dažkārt mēdz dēvēt par pieklājīgo jeb džentelmeņu filozofiju (to pretstatot intelektuālam negodprātīgumam, kas, viņaprāt, var novest pat pie morālas netikumības). Daudzi viņa laikabiedri pašu Loku raksturoja kā pieklājīgu un izglītotu džentelmeni, kas iemiesoja savas filozofijas uzstādījumus. Savukārt viņa "Eseju par cilvēka sapratni" Loka skolnieks Šaftsberijs uzskatīja par teju vai rokasgrāmatu tirgotājiem un citiem džentelmeņiem. Tādējādi Loka filozofija tiek pretstatīta nejēdzīgām intelektuālām izpausmēm, kuras īsti nevajadzētu pielaist godīgu cilvēku kompānijā un sarunās. Pats Loks par to raksta Esejas par cilvēka sapratni vēstulē lasītājiem :

But yet if any one thinks fit to be angry and rail at it, he may do it securely, for I shall find some better way of spending my time than in such kind of conversation. I shall always have the satisfaction to have aimed sincerely at truth and usefulness, though in one of the meanest ways. [...] Philosophy, which is nothing but the true knowledge of things, was thought unfit or incapable to be brought into well-bred company and polite conversation. (Locke: Essay Concerning Human Understanding. Epistle to the Reader)

Šajā kontekstā man īpaši jauka šķiet kāda Loka vēstule savam tēvam. To jaunais Loks raksta pēc ceļojuma uz Londonu.

Locke to John Locke, sen., Westminster, 25 October 1656

The next morning after I sent home Tom: Watts [1] I tooke coach at Bathe, which brought to London three persons besides my self of the English size and one woman of the race of the Anakime [2], soe that in all I may count six in our company, for that mountaine of flesh that cald herself a merchants wife, by her tongue and her body may well be taken for two, shee was soe grosse that shee turnd my stomack and made me sick the two first mornings and the third [3] I was like to be buried, for had the coach (as it might) overturnd and shee fell upon me I should have been dead and buried at a time, but I thank god after that and a thousand squeeses which my place some time alotted me to I came safe to London and tooke up my quarters at Mr Knights [4].

[1] Perhaps a servant of the Lockes
[2] Old Testament giants: Numbers 13:33
[3] Bath is 110 mls. from London
[4] Unidentified

John Locke. Selected Correspondence. - ed. by Mark Goldie, Oxford: 2002. p.5.

Jāatzīst, ka Loka vēstules brīžiem ir nebeidzama prieka avots.

Manā mājā vairāk kā 10.g. nav bijusi Kūļu filozofija. Nekad to neesmu pircis, vien sensenos laikos dažkārt aizlienējis. Šodien man to ienesa mājās. Tagad to atvēru un intereses pēc pašķirstīju. Sevišķi tāpēc, ka šī grāmata ir teju vai ieteicamā literatūra latvju nabaga skolniekiem un studentiem. Es sapratu, ja manā mājā šī grāmata būs ilgāku laiku, tad teksts tajā nevis tiks pasvītrots, bet gan izsvītrots pilnībā. Turklāt skolniekus un studentus šai grāmatai nevajadzētu laist tuvumā. Lūk, ko es tur izlasīju:

Benedikts (Baruhs) Spinoza (1632-1677) dzīvo Holandē. Viņš strādā vienkāršu fizisku darbu - slīpē stiklus, neinteresējas par mantu un naudu, bet par saviem brīvdomīgajiem uzskatiem izpelnās reliģisku nosodījumu. Būdams ebrejs, viņš ātri vien zaudē savu tautiešu atbalstu. Viņu nepieņem arī kristieši. Tāpēc Spinoza uz laikmeta fona šķiet it kā malā stāvošs, savdabīgs un grūti interpetējams filosofs, pie kura uzskatu analīzes dažādu laikmetu pārstāvji atgriežas arvien no jauna.
Spinoza, tāpat kā viņa laikabiedri, nodarbojas ar jautājumu par substancēm. Viņš atzīst vienas substances pastāvēšanu, kura ir cēlonis pat sev. Tas ir Dievs, kas ir mūžīgs, bezgalīgs, vienots. Šai substancei ir daudzi atribūti (neatņemamas īpašības), taču cilvēka prātam atklājas tikai divi: domāšana un izplatība.
Kā redzams, Spinoza atšķiras no Dekarta ar to, ka viņš nepretstata izplatību domāšanai, bet tuvina caur Dievu. Visām lietām ir dvēsele, tikai dažādās pakāpēs. Līdz ar to arī domāšana tiek izprasta citādi nekā Dekarta mācībā. Domāšana piemīt dabai, jo Dievs caur sevi savieno dabu un domāšanu. Kā redzams, Dievs tiek ļoti satuvināts ar dabu. Šādus uzskatus sauc par panteismu (sengrieķu val. pan - viss, theos - dievs).
Spinoza ir pārliecināts, ka viss pasaulē notiek saskaņā ar dzelžainu likumsakarību. Tieši tā, kā ir noticis, tam arī bija jānotiek. Daudzi cilvēki, savā ikdienišķajā pieredzē atkārtojot tēzi – tā tas bija lemts, pat neapzinās, ka viņi ir Spinozas sekotāji.

(M. Kūle, R. Kūlis: Filosofija. – Rīga, Zvaigzne ABC, 1996. 291-292.lpp.)

( Dažas ātri pierakstītas studentiskas piezīmes )

Viss pārējais teksts ir tikpat neprecīzs vai pilns ar aplamībām. Piemēram, tā arī netiek noskaidrots, ko Kūļi saprot ar ‘dabu’ - tad tas ir Dievs, tad vēl kaut kas utml. Tādējādi visu laiku sanāk, ka ‘domāšana tuvinās dabai’. WTF? Nezin kāpēc lasītājam ir jāuzzina par izcilo Kūļu Spinozas kritiku, ka, piem., fašistiskās vai komunistiskās iekārtas upuriem būtu grūti pieņemt Spinozu. Viņi, redz, skumji jautātu: ‘Kur tad bija [Spinozas] Dievs?’ (293.lpp.). Pilnīgas blēņas: „Spinozas Dievs ir saistīts ar pasaulē notiekošajiem procesiem. Tas atšķiras no Dekarta koncepcijas, kurā Dievs bija tikai radītājs un tad it kā atgāja malā, ļaujot izpausties cilvēka prātam, gribai, rīcībai.” (293.lpp.) Vai izcils Spinozas filozofijas izvērtējums: „Kā redzams, Spinozas filozofijai ir raksturīgs diezgan aukstasinīgs un nosvērts dzīves stils. Šāda mācība bija nozīmīgs un vajadzīgs akcents Eiropas kultūras attīstībā.” (293.lpp.). Domāju, ka skolnieki, protams, no šāda Kūļu izvērtējuma daudz ko iemācīsies.

Es nekad neesmu sapratis, kāpēc ir nepieciešams jautāt viedokļus kaut kādiem reklāmistiem un tipa polittehnologiem utml. Vienīgā mana versija ir tā, ka tādējādi viņi ikdienas ziņu vienmuļībā ienes pamatīgu emociju devu (kā nu kuro reizi - jautrību vai dusmas). Šoreiz reklāmists man radīja jautrību. Lūk, Stendzenieka izteikums: "Sabiedrībai nav nekādu tiesību uzzināt Mārtiņa Freimaņa nāves iemeslu. Viņa nāvē taču nav tikusi izmantota Latvijas nodokļu maksātāju nauda , un tieši tādēļ sabiedrība var aizvērties par kaut kādām nebūt tiesībām šajā sakarā!" Mango

Aiz gara laika nolēmu apskatīties, kas ir sarakstīts latvju vikipēdijā. Godīgi sakot, mati cēlās stāvus. No vienas puses, būtu nepieciešams to uzlabot, lai kāds skolnieks nejauši nesalasās muļķības (ja nu angļu val. vēl nav apgūta). No otras - brīžiem tik traģiski, ka vienkāršāk būtu viņiem aizsūtīt vēstuli, lai deletē daudzus šķirkļus.

Piemēram. Ieskatījos šķirklī 'Spinoza'. Lūk, šāds izteikums:

"Spinozu pēc tam nepieņēma neviena reliģiskā draudze, un viņš bija spiests pamest pilsētu. Spinozam nācās atteicās gan no mantojuma, gan no Heidelbergas Universitātes profesora vietas, gan arī no Londonas Zinātniskās biedrības biedra nosaukuma"

Nobrīnījos, ka Spinoza ir bijis Royal Society biedrs (cik zināms, tad viņam nekad pat nav piedāvājuši tur iesaistīties). Ar šo biedrību, tiesa, viņam bija sakars, jo viens no korespondentiem - Oldenburgs, bija Royal Society sekretārs. Oldenburgs interesējās par Spinozas uzskatiem un, piemēram, vēl 1663.g. vēstulē viņš aicina Spinozam sūtīt savu pārdomu rezultātus.

Līdzīgā kārtā ar Heidelbergas Universitāti. 1673.g. februārī Fabricius viņu aicina strādāt Heidelbergā. Pēc mēneša Spinoza aizraksta atbildi, ka viņš atsakās no šīs vietas divu apsvērumu dēļ: baidījās, ka pasniegšanas darbs aizkavēs viņa filozofiskās refleksijas. Un -gribēja saglabāt filozofēšanas brīvību, jo Fabriciusa vēstulē bija mājieni nevērsties pret esošo reliģiju.

Tas pats attiecas uz mantojumu. Spinozas tēvs nomira 1654.g. (divus gadus pirms Spinozas ekskomunikācijas). Spinoza pārņēma tēva biznesu. Taču mantoja arī viņa parādus. Tāpēc 1656.g. viņš nolēma, ka atteiksies no tēva mantojuma un tādējādi arī no viņa parādiem. (To viņš varēja izdarīt, jo nebija vēl 25.g. vecs un tāpēc juridiski varēja skaitīties mazgadīgs bārenis. Tas ir būtiski, jo Holandiešu likums aizsargāja mazgadīgos no kreditoriem.)

Ja skatās uz 'filozofisko' daļu, tad latvju vikipēdijā ir tikai viens izteikums: "Spinoza bija panteists, kas identificē dabu ar Dievu." Par šo aspektu sholāru vidē joprojām ir diskusijas.

( Vikipēdija: Spinoza )

M. Kūle par utilitārismu A. Milta kontekstā:

Utilitārisms ētikā Miltam ir par vienkāršu un naivu, lai to pieņemtu kā savu pozīciju. Utilitārisms jau principā nepiestāv latviešu kultūrai ar savu praktiskumu un aplaimošanas kāri. Rast lielāku labumu pēc iespējas lielākam ļaužu skaitam nozīmē izkalkulēt garīgi praktisku pozīciju. Šāda veida ētikā svarīgāks ir rezultāts, nevis motivācija. Taču humānisma ētikā, kurai piemīt romantisma pieskņa, garīgais nav izkalkulējami praktisks, tas ir iekšējas jutoņas, pašrefleksijas radīts, atbildībā un brīvā radošumā attīstīts fenomens. Izkopt iekšējo garīgumu, sirdsapziņu, veicināt godprātību un tikumu sevī nozīmē iet ētiskas attīstības ceļu. Ja to darīs vairākums, tad vairosies labums visiem.

(M. Kūle: Cilvēka izpratne Augusta Milta filosofiskās antropoloģijas kontekstā. - Augusts Milts: Patība un ētika. Raka, 2008. 202.lpp.)

M. Kūle pret noteiktu ētikas izpratni (i.e. ka ētika tiek iedalīta praktiskajā, teorētiskajā un dažādos apakšnovirzienos t.sk. bioētikā u.tml.):

Tas ir paradokss, ka mūsdienās un bieži arī Latvijā, ētika tiek pakļauta politiskam un saimnieciskam izdevīgumam. Ētikas piesaukšana sāk kalpot citiem mērķiem, līdz ar to pilnīgi degradējot savu būtību, jo ētikas būtība ir būt galīgai instancei, tas ir, būt sev un ideālu labā, nevis kaut kā cita - izdevīguma, varas un peļņas labā. Mūsdienās,un tas attiecas arī uz Latviju, ir radusies jauna problēma: nevis kā lietot ētisko diskursu, bet gan to pirmām kārtām aizsargāt no nelietīgas valkāšanas un nevajadzīgas pārformulēšanas.
(op.cit. 215.lpp.)

Nezinu, ko domāt par šādu pedagoģisku eksperimentu: Class Decides Whether To Donate Professor's Kidney. No vienas puses, šķiet ok tajā nozīmē, ka praktiskās ētikas apguvē ir iespējams pieredzēt lēmumu pieņemšanu, kas nebalstās tikai 'tīrā' argumentācijā, bet ietver arī blakus faktorus 'iz dzīves'. No otras puses - šķiet nedaudz infantili.

Jāatzīst, ka šad un tad mani ieinteresē citādās apziņas un viņu izpausmes. Šāds mods uznāca vakardienas vakarā. Diemžēl pie rokas nebija vīna glāze un paziņu loks tuvumā. Jo, manuprāt, "Повествование от Вадима" (kas apraksta otrā Jēzus, on že Visarions, dzīvi un mācību) ir radīta publiskai lasīšanai ar izteiksmi.

( Tikai daži piemēri )

Denis Dutton (1944-2010) RIP

Manuprāt, vienkāršs un jauks Levi-Strosa tekstiņš par Ziemassvētkiem no antropologa skatupunkta: Christmas Father Executed. Gadījums, kas lika Levi-Strosam pievērsties svētku fenomenam notika 1951.g. francijā un bija aprakstīts šādi: "On Sunday at three o'clock in the afternoon, the unfortunate fellow with the white beard, scapegoated like so many innocents before him, was executed by his accusers. They set fire to his beard and he vanished into smoke."

Nesen izlasīju B. Šrēdera 'Māte un bērns'. Nav ģeniāls darbs, bet jauks nieciņš gan. Turklāt apjomā tā ir neliela grāmata.

Mīļa (ideosinkrātisku apsvērumu dēļ) epizode bija galvenā pusmūža varoņa pārdomas pēc izšķiršanās ar viņa mīļāko:

Piedevām viņš nopirks jaunu plauktu un atnesīs no pagraba kastes ar vecajām arhitektūras grāmatām. Un arī drēbju skapī atkal būs vieta un, lai nosvinētu jauniegūto, bet tikai tagad apjausto brīvību, viņš uzlika Kīta Džareta Ķelnes koncertu, ko Līza mēdza izraut no CD atskaņotāja, tiklīdz izdzirdēja pirmās taktis.

Sentimentāla plinkšķināšana nelabojami romantiskiem večukiem.
Nu un? Man patīk.
Tad klausies, kad manis nav.

Kā var neiegādāties grāmatu uz kuras aizmugurējā vāka ir rakstīts, ka šis literārais darbs attēlo 17.gs. līdzīgi tam, kā to izspēlētu Monty Pyton? Protams, tas bija iemesls, lai nopirktu un pie pirmās izdevības izlasītu. Nevīlos it nemazākajā mērā. Runa ir par G. Grasa "Tikšanās Telgtē". Darbs norisinās laikā, kad tiek slēgts Vestfālenes miera līgums. Vācijas izcilākie literāti šajā brīdī vienojas tikties un paralēli spriest par Vācijas literatūras un valodas nākotni, reliģiju; lasa viens otram savus darbus un par tiem diskutē. Nevarēja iztikt arī bez pāris literātiem, kas cepina uzsaukumu par mieru Eiropā utml. Taču tas viss notiek uz neiztrūkstoša dzeršanas un maukošanās fona (Visvairāk tiek reliģiozajam Angelusam Silēziusam, kas naktīs maukojas, bet pa dienu skrien nolūgties un padomu prasīt Svētās Marijas statujai). Īsāk sakot, jautrība man bija garantēta gandrīz visu lasīšanas laiku.

Tas, ka šis darbs ir aktuāls joprojām, man atgādināja P.B. blogs, kurā ir aprakstīts 'Eiropas rakstnieku parlaments' un citas literātu sanāksmes. Cik varēja noprast, tad diskusijas un attieksme bija visnotaļ līdzīgas Grasa darbā aprakstītajiem notikumiem. t.sk. pašu literātu šaubas par savu ietekmi uz politiku, bet šis gadījums vispār ir tipisks (gan darbības, gan arī šaubu ziņā): "Jā, starp citu - 2001. gadā, tikai dažas dienas pēc 11. septembra Latvijā notika Krievijas un Latvijas rakstnieku tikšanās pasākums Ventspilī. Tika nolemts sacerēt un parakstīt kopīgu deklarāciju, kurā tiktu nosodīts teroristu paveiktais. Nu, un?"

Arī šis PB citāts ir gluži kā no Grasa darba ņemts: "To visu klausoties, aizdomājos par literatūras iespējamās nākotnes aprisēm valstī, kur ir tikai 2,2 miljoni iedzīvotāju, turklāt, kā zināms, ievērojama daļa no šī niecīgā pulciņa nedz lasa, nedz prot lasīt valsts valodā, bet tie, kas lasa, lasīto bieži vien nemaz nesaprot. Skaidrs, ka tiem, kas šajā valodā kaut ko raksta, ir tiesības runāt pašiem un tādējādi radīt savus operae, taču jau pavisam drīz (ja vien tas jau nav noticis), tā var kļūt par sarunāšanos vienīgi pašiem ar sevi. Un tur jau līdz prāta zaudēšanai viens solis."

Rezumējot: šķiet, ka literāti nemainās savās attieksmēs un darbībās. Vienalga, vai ir runa par 1647.g., 1947.g. vai arī 2010.g.
P.B. atsaucās uz "mazo pasauli" kā vienu no darbiem, kas attēlo konferenču un profesionālo akadēmisko tūristu darbības biežo nejēdzīgumu. (Darbs, protams, ir ļoti labs, taču to labāk atstāt "akadēmiskajai pasaulei"). Literātu tikšanās bezjēdzību un jautrību labāk smelties iz pieminētā Grasa darba.

Pilnīgi palaidu garām kaut kādu diskusiju "Solidaritāte vai savrupība" (pasākums). Parasti šādi pasākumi mani īpaši neinteresē. Taču izlasīju zemāk citēto komentāru (autentiskums nav apstiprināts) un nojautu, ka esmu palaidis garām iespēju kļūt apgaismotam... Sasodīts!

Delfu komentārs: Maija.Kule, maya@lza.lv, 08.12.2010 15:38

Delfu komentētāji un pazīstamie studenti, beidziet izplatīt musinošus melus par LU Filozofijas fakultāti,profesoru Šuvajevu un citiem mācībspēkiem. Te neviens neko nav nozadzis, Jums būtu jānokaunās atkārtot preses
un necienīgu jaunekļu radītās intrigas gan par tulkojumiem, gan par projektu dalīšanu. Par projektiem filozofijas jomā patiesību skat. http://zinas.nra.lv/latvija/33101-knab-filozofu-...
Nāciet uz Eiromāju uz Šuvajeva pasākumu un tad paskatieties acīs, nevis tumsonībā blefojiet pa internetu

Man bieži vien uznāk apātija. Šādos gadījumos es mēģinu izmantot Confuse a cat terapiju.

Man pēdējās dienās ir palīdzējuši šādi pāris izteikumi:

Visiem šiem draugiem kolēģiem draud determinēšana, proti, likvidācija, jo viņi savulaik izrādījušies liecinieki kādai nelikumīgai CIP slaktiņoperācijai - ne īstajā laikā un ne īstajā vietā. (Normunds Naumanis.)

Un, cerams, par klasiku kļūs šāds izteikums: There is a view maintaining that as soon as the game is over, nobody will wish to remain on the surface because it will be totally empty. (Maija Kūle. skat. zemāk.)

Everyday Life: A Question about Cultural A Priori
Rihards Kulis
( Abstract )

Abstracts of the World Philosophy Day Congress
Life Form "On the Surface" as a Global
Phenomenon
Maija Kule
University of Latvia, Latvia
maija.kule@gmail.com

( Abstract )

Es zinu, ka kārtīgam bibliofilam manās mājās nebūtu īsti kam piesiet acis. Taču sentimentālu apsvērumu dēļ viena no jaukākajām grāmatām, kas ir atrodama manās mājās, ir šāds mazs kabatas formāta izdevums:

Sugu izcelšanās dabiskas izlasas ceļā no Tscharlsa Darwina. (1913.g.)

Man vērtību šai grāmatai nepiešķir tas, ka tas ir Darvina darbs vai līdzīgi apsvērumi. Drīzāk tas, cik piemēroti ir kareivjiem (4. Valmieras kājnieku pulkam ) piešķirt grāmatu par "dabisko izlasi". Manuprāt, šāda grāmata kaujas laukā var tikai paaugstināt kareivju morāli.