Iepazinos ar N. Mahfuza "Children of Gebelawi."



Jauks darbs par reliģijas dzimšanu no sociālisma gara un stāstnieku iztēles hašiša pīpētavās, kafejnīcās. No tagadnes perspektīvas liekas nedaudz dīvaini, ka šis darbs arābu zemēs ir bijis aizliegts un ekstrēmistu nosodīts līdz pat grāmatas autora nāvei; jo nekas ārkārtīgi nepiedienīgs tur nav - ja nu vienīgi šķiet nepieļaujami, ka reliģiju ciltstēvi tiek aprakstīti kā ikdienas cilvēki, kas cīnās par vienlīdzību un taisnību. Taču arābiem acīmredzot tas nepatika. Šajā ziņā šī darba nosodījums īpaši neatšķiras no, piem., Rušdi vai Pamuka gadījumiem (Mahfuzam gan ekstrēmisti reāli uzbruka). Lūk, taču šādas arābu pasaules rakstnieku nedienas man šķiet laime nelaimē. Proti, asā reakcija nozīmē, ka vismaz kāds no ekstrēmistiem palas grāmatas, lai varētu tās nosodīt. Attiecīgi - sekas ir popularitāte, plaša publicitāte u.tml.

Latvju kontekstā ir bēdīgāk. Pat neatminos, ka pēdējos gados kāda latvju literatūras grāmata būtu raisījusi publisku viļnošanos. Iemesli, manuprāt, ir divi. Gan tas, ka latvju ekstrēmisti nelasa (ko vien ir vērts kardināla Pujata nosodījums Harijam Poteram. Dzintara mūlis arī šķiet intelekta neapgrūtināts). Gan arī tas, ka latvju literāti neraksta neko saistošu plašākai publikai. Par to liecina, ka teju vai vienīgais pēdējo gadu skandāls literatūrā ir R. Bargā infantilie rakstnieku apraksti. Lūk, būtu interesanti, ja kāds drosmīgs un talantīgs latvju literāts piesēstos un saņemtos jēdzīgi tematizēt, piem., latvju nacionālismu. Ja noveiktos, tad latvju ekstrēmisti viņu nosodītu un varbūt pat uzliktu kaut kādu dievturu lāstu. Iespējams, tad arī varētu padomāt, vai mūsu gara izpausmes ir interesantas arī citiem un nevis tikai šauram literātu pašpalīdzības lokam.