The Optimism Bias
Vispār pirms dažiem mēnešiem žurnālā Time lasīju interesantu rakstiņu par to, ka optimisms cilvēkiem esot jau bioķīmiski ieprogrammēts, jo pretējā gadījumā viņi savā apziņā, ka "mēs visi mirsim", vienkārši nolaistu ķepiņas un zēģeli. Tā ieprogrammētā optimisma dēļ cilvēkīpatņiem esot tendence raudzīties uz daudziem nākotnes notikumiem ar gaišāku skatu, nekā objektīvi vajadzētu, piemēram, ar nepacietību gaidīt ceļojumus un tusiņus un sadomāties sazin ko, tādējādi ievērojami palēninot laika plūdumu līdz gaidītajam notikumam, kas pats par sevi bieži vien izrādās naturāla figņa. Ļauži ar vieglu depresiju savukārt uztverot nākotnes notikumus reālistiski un līdz ar to arī sagaidot apmēram to, ko gaidījuši ("citiem vārdiem sakot, ja nebūtu neirāla mehānisma, kas rada nepamatotu optimismu, visiem cilvēkiem, iespējams, būtu viegla depresija"), kamēr pavisam depresīvajiem esot raksturīgi sabiezināt nākotnes krāsas - tiem savukārt konstanti "paveicas", jo nākotnes notikumi izrādās galīgi ne tik ļauni, kā viņi prognozējuši.

Nu lūk, iepriekšējā ieraksta kontekstā kaut kā atcerējos to rakstu. Pagarš, bet tīri tā neko, varbūt kādam noder.