Cilvēcība pret cilvēciskumu
Māmiņa lūdza izdarīt pakalpojumu, no kura es drīkstot atteikties – lai es novedot Ligitu uz kapiem. Tā būšot vērtīga dāvana viņai vārdadienā, kādus pāris gadus viņai nav bijis iespējas tur nokļūt. Tēvam (par milzīgu atvieglojumu) tai laikā citi šoferēšanas pienākumi citā Latvijas galā. Māmiņa joprojām jūt savādas jūtas pret Ligitu – pateicību parādā mūža garumā, ka pirms 20 gadiem iekārtoja esošajā darbavietā; līdzcietību par viņas svaru, kas ir cēlonis un sekas veselības problēmām, par personīgo dzīvi. Raksturs un saskarsme Ligitai ir citiem tikpat nepanesams, cik viņas svars kājām. Tie kompleksi ir no pamatotiem kompleksiem, kas ir radījuši komplikācijas. Bet kas man, vai man grūti izvizināties, noziedot vienu dienu svētai lietai? Ka tikai pusass izturētu. Pie tam, kapos man nebūšot nekas jādara, priekš tam līdzi būšot Margonis.

Drausmas. Tiešām man diena būs jāpavada kopā ar deģenerātu!? Un vēl noslēgtā telpā automašīnā? Viņš taču noteikti smird tā, ka vēmiens nāk uz līdzenas vietas; viņš taču ir tik nodzēris smadzenes, ka droši vien pat vispār nesaprot, ko viņam saka, par strādāšanu nemaz nerunājot... Un tiešām māmiņa ir gatava viņu laist uz jaunā smalkā autiņa beņķiem?? To dvingu takš ne ar ko nevarēs vēl ilgi dabūt laukā!

Redzot manu reakciju, māmiņa teica, ka viņš būšot sagodīts. Nu jau divus gadus viņš mītot zem pajumtes. Pēc daudzpadsmit gadiem, ar denaturāta ļergu pavadītiem uz ielas pie miskastēm. Kad toreiz slimnīcā izglāba viņa dzīvību no apsaldējuma gangrēnas kājā, sociālie dienesti caur tiesu izšķetināja viņa tiesības uz daļu dzīvojamās platības pie bijušās sievas, kur vēl spēkā padomjlaika pieraksts. (Jums nebūs nogrēkojušos partnerus no dzīvokļa izlikt: ne varmākas, ne alkoholiķus, ne sānsoļotājus) Ligitai nācās pieņemt viņu. Bet uz zināmiem uzvedības un dzīvesveida noteikumiem. Tā nu Margonis pamazām atkopās.

Sēžot korķī pie Juglas, visu ceļu uz Rāmuļiem nespēju vien brīnīties par Margoņa aktīvo un saprātīgo reakciju uz caur logu redzamo, jēdzīgajiem komentāriem, pārsteidzošo spēju orientēties Maseratti ritošās daļas uzbūves īpatnību atšķirībām no Qashqai pilnpiedziņas tehnoloģijām. Tāpat klausoties par Patrika Sulberga braukšanas stila atšķirībām no Markusa Gronholma, līkumojot pa augstienes lauku ceļiem. Tomēr atceroties, ka toreiz laiku šķūnī starp atkritumu tvertņu apstaigāšanu viņš pavadīja risinot krustvārdu mīklas un lasot salasītās avīzes, visam radās izskaidrojums. Tikai ne tam, kā viņam izdevās tos krosvordus kost kā riekstus – bez tukšām rūtiņām. Fenomenāla atmiņa uz faktiem. Pat ģeniāla. Par spīti VISAM.

Kapiņos tiešām bija daudz darāmā. Margonis, par spīti savam gaiļa svaram, amputētai puspēdai, elpu neatvilcis, norukāja piecas stundas, kamēr Ligita blakus no soliņa deva rīkojumus, bet es gulšņāju ēniņā. Atceļā piestājām ceļmalas ēstūzī nopelnītās glauni pildītas karbonādes ēst. Margonis kopš Latvijas neatkarības atgūšanas krogus ēdienu bija dabūjis tikai maisiņos, aizkostu un pa sētas durvīm. Esot pie tā galda, man brīžiem uznāca tādi jokaini saviļņojuma viļņi. Centos nedomāt par to, kā kaut ko īpašu. Tas ir tikai normāli, bijušais cilvēks var atkal kļūt par cilvēku. It īpaši bailēs no mājāža un nāves.

Pēc nedēļas pa Palmām darbodamies izdzirdēju dziedāšanu no šķūņu puses. „Vecpiebalgas ūdensrozes”. Šito es atpazinu, no laika, kad naktīs, īpaši uz rīta pusi, nevarēju pagulēt, jo pie kaimiņiem aiz sienas ritēja kārtējā dzeršana ar visiem rajona bezpajumtniekiem. Margonis bija atgriezies. Māmiņa arī teica, ka Ligita darbā teikusi, ka pēc tā izbrauciena viņš esot izgājis uz veikalu, un vakarā nav bijis mājās. Pēc kā arī izrubīts no dzīvokļa.

No tā laika ir pagājuši divi mēneši. Palmās reti iznāk iegriezties, tās ir tikpat kā pamestas. Pagalms ir aizaudzis papeļu atvasēm pāri galvai, šķūņi pat pa otrā stāva logu nav redzami. Bet dzirdēt gan visu var. Pēc vairāku gadu pārtraukuma tur atkal ir skvots. Nu jau daudzgalvains. Neredzams, bet pastāvīgi klāt esošs. Būvēm ir jābūt par mājām. Vismaz tiem, kuriem tās nevar būt par noteiktu deklarēto dzīves vietu. Cik cilvēcīgi ..