Tā nav nekāda paralēlā pasaule. Man aiz sienas 'cilvēki' mitinās. Un šķūnītī arī. Ik pa brīdim, kāds nosalst beigts. Bet no denaturāta gan neviens nav nomiris. Es nezinu, vai man jāredz tas kino. Varbūt tikai, kā režisora viedoklis, bet ne kā sociālais manifests. Tādā gadījumā es esmu mūžīga kino varonis, bez tiesībām atteikties no lomas.
Par starta pozīcijām varu piekrist, tikai no kura brīža jāsāk tikšķināt hronometrs? Ilggadējais šķūņa iemītnieks Margonis(līdz atsalušajās kājās gangrēna iemetās) bija mana tēva kursabiedrs, cienījamas Lejasciema vidusskolas cienīta direktora dēls, skolu beidza ar Zelta Medaļu, tika ūberprestižajos ķīmiķos 60-to beigās. No unuškas abus ar manu tēvu izmeta reizē.. Vai no šī brīža sākās ceļa izvēle? Jeb jau dažus gadus agrāk, kad kojās kopā zolīti rambāja un aliņus trieca?
Un man ir kauns, ka man jāpacieš izgāztuve savās mājās. Kauns, ka nevaru saņemties pamest to vidi. Kauns, ka brāļa dēla pirmie saprātīgie iespaidi par pasauli būs smirdīgi. Kauns, ka cilvēki, ar kuriem viņš sastapsies trepēs, būs pārdzērušies jau vairs ne cilvēki. Man ir pretīgi. Nevaru un nedrīkstu just nekādu līdzcietību. Neviens un nekas cits, kā viņi paši nav vainojami pie bomžu (ne)dzīves veida. Nav likteņa, ir tikai apzināts ceļš.