Deividam Haselhofam ir jauns mūzikas video. There are no words, just, none.

Sirdssāpe ne bez sekām — zinu visu Teilores Sviftas pēdējo albumu no galvas. Oh boy.

Pēdējās naktis staigāju pa dzintaru noklātām pludmalēm, nevaru pabeigt vidusskolu, jo neeju uz fizikas un bioloģijas stundām (wtf, zemapziņa), netieku ārā no puspamestiem pagrabiem un, pati savu smilkstu pamodināta, vairākkārtīgi mostos no murgiem, kuros neesmu spējīga pakliegt. (Šis gan visdrīzāk tamdēļ, ka cītīgi maratonēju The Blacklist; pēc White Collar beigām manā seriālu pasaulē bija uzradies akūts FIB konsultējošu cepuroti dirsīgu noziedznieku iztrūkums, kuru tagad jūtos laimīgi aizpildījusi. The little things, vai ne.)

Bet toties brīnišķīgajā šmāķu pasaulē — vakar prasījās teju vai gaismas staru no debesīm un eņģeļu kori fonā, jo izraku no vannasistabas skapīša dzīlēm gandrīz aizmirsto Missha M Perfect Cover, un omg, you guys, it is so. GOOD. (Labāks pat par Laneige spilvenu, true story.)
So sorry for ever abandoning you, bby, I promise to never stray again.

Nezinu, protams, bija tur depresija vai kas cits, bet — pēc sazvanīšanās ar tēti mazliet apstulbu no tā, cik otrādi to uztveru; viņš, skatīdamies ziņas, spļaudās par to pilotu, kāds tas kretīns bijis, uz ko kas man kā pirmā reakcija? To cilvēku kaut kā mēģināt attaisnot un aizstāvēt.

Laughed harder than I probably should have.

Also, ik pa laikam uzpeld kaut kādas bērnības atmiņas, kuru rezultātā vairs pati nesaprotu, kāpēc man par sevi tik priekšzīmīgs iespaids radies. (Visdrīzāk visu teicamniecisko skolas un ekstrakurikulāro aktivitāšu dēļ, bet tas, protams, nemaina faktu, ka I was a smart-assed little shit right from the get-go.)

Noskatījāmies vakar Exodus: Gods and Kings, un, pirmkārt, why would anyone do that (gan to filmu skatīties, gan vispār tādu taisīt), un, otrkārt, pilnīgai laimei pietrūka vien divu diskleimeru pašās beigās:
"No Hebrews were harmed in the making of this movie"
un
"Don't let your head injuries go unchecked; untreated head trauma often leads to religion".

Bet nu vispār ugh.

Mīļotais vīra kungs ne tikai šorīt noklausījās, kas man galvā skan, bet vakar vēl arī tulpes atnesa, kā zinādams, ka pirms dažām dienām pie sevis prātoju, ka, vot, tulpītes gribētos, vai. Miniatūrā telepātija ftw, vienvārdsakot.

Sure, why not — mūzika kaķiem.

Dear social anxiety,
please fuck off and die.
Kthxbai.

- Mēs gribētu ar tevi iepazīties!
- Nu, sāksim ar to, ka esmu precējusies.

Pirmkārt, "mēs"? Jūs divi, es viena, how would that work, exactly? Nēnu, es saprotu, how that would work, but still, how would that work?
Otrkārt, nākamreiz tādus mazus puisīšus ar savu vecumu patraumēšu.

Akšausmas, cik šodiena bija viena liela milzu nojāšanās pa guļamistabu (and no, not of the fun kind). Vecās tapetes nost dabūjamas tikai vairākos piegājienos, jo jāmērcē katrs slānis atsevišķi, bet nu vismaz jaunās neplānoti veiksmīgi nopirkušās — jau ar rūpnieciski uzklātu līmes kārtiņu, āāā, dudes, до чего дошел прогресс!!

Also, breakfast wine Tuesday!

Also also, pagājšnedēļ nomontēju pieaudzētos matus un rīt eju apcirpties; jāsaka, ka nepilna pusotra gada laikā var ļoti pieklājīgu garumu atlaist. Gribēšu gan redzēt, ko internetos izslavētā frizētavā no tā visa var dabūt gatavu.

Medicīniskās komisijas rindā zirgojos ar diviem turpat satiktiem skuķiem, kad viena izdomā man uzjautāt, vai arī tiesības likšu. Atbildu, ka nē, manējām jau termiņš beidzies, jāatjauno. Kā, bet vai tad uz desmit gadiem nedod? Nuja, dod. Klusums. Tad — bet cik tad Jums gadu??
Beigās vēl dabūju dzirdēt, ka labi saglabājusies esmu. Tā, it kā man uz piecdesmit jau būtu, vai, khh.

Kā saka, I'm not always rude and sarcastic, sometimes I'm asleep (viens no manu jauno irōnisko tēkreklu četrpakas, starp citu), bet nu tiešām, ja solīds, globāls iestādījums pirmdienas rītā atļaujas man meilā vēlreiz iemest jau piektdien atsūtītos rēķinus ar viena vārda pavadījumu — ATGĀDINĀJUMS! (jā, kapslokā) —, tad ir tikai loģiski, ka atbildē viņi saņems manu Paldies par ATGĀDINĀJUMU, bet rēķinu apmaksu veicu jau piektdien. Pielikumā bankas maksājuma izraksts. Ar cieņu, bla bla bla.
Really.

Noskatījāmies vakar The Imitation Game.

- What about us, are we normal?
- Kā kuru dienu.