Ir elles loks, kurā telefoniski jākonsultē vecāki interneta lietošanas jautājumos. Mūžīgi.

Teorētiski, būtu tik daudz visa kā, ko stāstīt (kaut vai par to, ka, ja kādreiz mans pildījums sastāvēja galvenokārt no skumjām un brokastu maizītēm, tad tagad, nu, tagad ir pavisam citādi (tagad ir nepelnīta pārākuma sajūta un vesels ananass man vienai pašai, har har), vai arī par to, cik sasodīti forši ir ar paša reizēm tizlajām roķelēm vienu pēc otras tapināt skaistas lietas, par kurām citi elš un pūš (pie tā paša, beidzot mājsaimniecībā ieviesu manekenu; laba lieta vispār), vai arī par to, ka dažs labs vīrs izdomāja moci nopirkt (because why the hell not)), bet, kā saka, ko nu tur par sīkumiem.

Svētdien toties bija maratonu diena — gaišajās stundās negausīgi izrāvu cauri visu Alisi (un tas ir kaut kas tik ļoti vārdos neaprakstāmi līdz sāpēm skaists, like, omg, you guys), un nakti, savukārt, aš līdz pieciem pirmdienas rītā veltījām svaigākajam užasķiku hitam (also v. good).

Bet tikmēr ārišķīgāku lietu sadaļā:
pirms nedēļām divām saņēmu drosmi un pirmoreiz mūžā iepirkos asos.com (jo vienmēr pirmā reakcija, atverot viņu saitu, ir bijusi "I'm not nearly young and/or cool enough for all this hipster fashionista shit"), precīzāk, nopirku šos. Ierastajā UK 7 izmērā, kas man visām tupelēm vienmēr ir derējis un dažos gadījumos pat bijis par lielu (bet zābakiem tā nav liela bēda, vēl jo vairāk, ja aukstajā sezonā grib tajos arī kādu biezāku dekoratīvo zeķi ievilkt). Tiktāl viss labi. Un tad es tos saņēmu. Paskats ok, kvalitāte pieņemama, bet izmēra ziņā — knapi iespīlējos. Which begs the question — dafuq, asos? Pirmo reizi manā apavu pirkšanas vēsturē UK 7 izmērs bija par mazu, un tagad ikdienā dragājamu melnu augstpapēžnieku sadaļa, kuru uzskatīju par jau aizpildītu, manā garderobē atkal ir tukša. Un neko citu, kas man patiktu un vienlaikus arī nemaksātu vairāk par simtu, vairs nevaru atrast. Smags trieciens, vienvārdsakot.

Za to par šmāķiem runājot, šķidrās acu ēnas uz tām liktās cerības ir attaisnojušas ar tādu uzviju, ka nupatās iepirku jau trešās un tagad meklēju limited edition zaļos toņus. Also, pēdējoreiz dodoties jaunas skropstu tušas meklējumos, izdomāju uzmest aci, kas tad mūsdienās drogu dārgākā gala kosmētikās darās, un, zomg, you guys, padsmit eiro par skropstu tušu, dafuq, seriously. Atgriezos vien pie ierastajiem lēto stendu piedāvājumiem, and totally hit the jackpot, 'cause this is all kinds of amazing. (Un tikai četri eiro deviņpadsmit, bitches, how awesome is that.)

Pēdējā laikā tik briesmīgi saasināti uztveru citu stulbumu un tumsonību, ka pamazām sāku domāt, ka tā vienkārši ir tā baismīgā kaite, ko par vecumu sauc, kas man te izpaužas. Jo, ja kādreiz es stipri vien no savas melni sačervelējušās sirds dziļumiem ticēju, ka nav nelabojamu muļķu (jo taču nevar tā būt, ka ar pierādāmām lietām deguna priekšā cilvēks ņems un turpinās apgalvot pretējo), tad tagad skaidri zinu, ka ir, un kā vēl ir, agdies, kā ir. Un man tam absolūti nav pacietības, 'cause, unfortunately, you can't fix stupid, and I've got better things to do than rile myself up. Negribu tādiem gadījumiem pat perifēri tuvoties. (Tieši tādā pašā līmenī, kādā negribētu tuvoties kādam, kas iekritis atejas bedrē; you stink, you're covered in shit, and you're contaminating everything and until you go away and fix yourself, I want nothing to do with you. Salīdzinājums, protams, žēli izčākst, saprotot, ka sūdus nomazgāt ir vieglāk, nekā iedzīt kādu nebūt sajēgu idiotā.)
Ko es ar to visu gribēju teikt — attālināšanās no internetu un rīllaifa situācijām, kurās zinu, ka kāds būs neglābjami debils, ir darījusi brīnumus personīgās pašsajūtas uzlabojumu un darbu produktivitātes jomās.

Now, if only there was some way to fix stupid. Ugh.

Ņemot vērā, ka visa kā tik daudz, ka beigās nav nekā, atzīmēšu tikai to, ka par šo joku turpinu uzjautrināties ilgāk, nekā tas varētu būt strikti pelnījis. Un kas par to.

Vakarvakara mazais šoks — captain Kirk is old!!1
(However, damn.)

Šodienai tā gribas suši, ka vai acīs cērt, tad nu pētu, ko īsti un no kurienes varu pasūtīt, kad tieku līdz šim brīnumam — Russian Roll. Siļķe! Bietes! Siers! Burkāni! Āāā! Jāatzīst, kaut ko tik eksotisku nebiju gaidījusi.

Nezinu, ko visi sprēgā par to nabaga desmito windows, man ar viņu viss bija brīnišķīgi. Vakar, toties, no remonta dabūju atpakaļ savu laptopīgo planšeti, kurai ir atkal uzlikts Windows 8, un mein Gott, vot tas gan ir viens sātana izdzimums, ugh.

Tas bērnu baiļu un seku apzināšanās trūkums ir kaut kas brīnišķīgs; vakar atcerējos, kā Jāņos brāļa vidējais ofsprings, gandrīz-trīsgadīgā Grēta, uzlīdusi pa jau tā aizbarikādētajām (ar domu, lai viņa tur viena pati neložņā; yeah, as if) kāpnēm uz otro stāvu, un tur galā stāv un kaut ko savā valodā bļaustās. Kāpju viņai pakaļ, un labi, ka nebolījos kaut kur apkārt, jo kādus pakāpienus četrus no augšas dabūju ķert man rokās lecošu bērnu. Un bez mazākās aiztures. Paspēju tur jau nosvīst, iztēlojoties, kā mēs abas pa trepēm nograbētu, ja es nebūtu noreaģējusi, bet sīcim ta' kas, viņa redz, ka pretī nāk pieaugušais, atsperas, un lido. Jo taču noķers.

Nu kamōn, Lielais Cibas Dievs, pircēju dzīvoklim, lūdzu. Nao.

Par ārišķīgām lietām runājot, pēdējos mēnešus divus man ir iestājusies meikapa krīze, as in, nevaru vairs acis uzkrāsot tā, lai pašai patiktu. (Nekrāsotas nepatīk, visādu variāciju vairāk un mazāk uzkrāsotas arī ne; the fuck am I supposed to do here, brain.) Gaidu tagad iepirktās šķidrās acu ēnas un ceru, ka ar tām beidzot čakras atkal atvērsies, ibo gribu Viktorijas Bekhemas korejiešu Vogue vāka meikapu. (On a somewhat related note, ko viņa ar savām lūpām ir izdarījusi un kāpēc.)

What the actual fuck. (Briti ta' briti, bet tie idiotiskie stulbumi (or is it stulbie idiotismi), ko viņi apspriež, āāā. I can't.)

Kā Naitveilā saka, all tattoos are temporary tattoos
jeb
sāku otru roku.
(Pilnīgs aww, yiss.)

Kamēr vakar uz lielā laptopa biju aizņemta ar sengrieķu pilsētvalstu būvniecību, mans mazais laptopbeibijs ņēma aizmiga un miegā nomira. Ar visu manu mūziku. Faking fak, nu, seriously.

UPD. Agdievs, pārvācos uz veco tošibu. It's so slow, I'm gonna fall asleep and die here. Jesus.

Ģimeniskajā sanākšanā mamma atkal pamanījās atvainoties par to, ka man toreiz pāri nodarīts un ka tas, savukārt, man visu tālāko dzīvi sačakarējis, which I kinda resent; man nekādu ārpuses asistenci nevajag, I'm perfectly able to fuck up just fine on my own, thanks.

Visādi citādi, kaķis tik smags, ka viņa pārvadāšanas kastei nolūza rokturis. Bet toties noķēra [jau kārtējo] cirslīti.

Jaunā Čekova nāve no rīta tik pamatīgi iecirta, ka visu dienu netieku vaļā. Was totally blindsided by how sad the news made me.
Vienīgais dienas hailaits, ka izpestīju ķirša tīklā iepinušos strazdu un palīdzēju izkūņoties un tikt brīvībā, pirms vecāku asinskārais suns šo nokož.
And yet, kaut kā stulbi tas viss.

Es arī gribu strādāt kaķu izstādēs par nezvēru staipītāju.

Šis ir absolūti iz "uzzinu pēdējais" apcirkņiem, bet man patiešām nebija ne jausmas, ka Aryan Brotherhood aizsākumi meklējami cietumā.
(Then again, where else.)