Tas bērnu baiļu un seku apzināšanās trūkums ir kaut kas brīnišķīgs; vakar atcerējos, kā Jāņos brāļa vidējais ofsprings, gandrīz-trīsgadīgā Grēta, uzlīdusi pa jau tā aizbarikādētajām (ar domu, lai viņa tur viena pati neložņā; yeah, as if) kāpnēm uz otro stāvu, un tur galā stāv un kaut ko savā valodā bļaustās. Kāpju viņai pakaļ, un labi, ka nebolījos kaut kur apkārt, jo kādus pakāpienus četrus no augšas dabūju ķert man rokās lecošu bērnu. Un bez mazākās aiztures. Paspēju tur jau nosvīst, iztēlojoties, kā mēs abas pa trepēm nograbētu, ja es nebūtu noreaģējusi, bet sīcim ta' kas, viņa redz, ka pretī nāk pieaugušais, atsperas, un lido. Jo taču noķers.