|
[Jul. 3rd, 2014|10:42 pm] |
pēdējās dienās ļ. spilgti jūtu, ka man laiks apstājās, kad atnācu dzīvot atpakaļ uz rīgu kopš tā laika viss ir TAGAD un tie ir septiņi gadi goda vārds, vot skatos uz savām sarkanajām kedām, kuras nu jau sāk pa kripatiņai sadalīties pirmreizinātājos, un es taču viņas pirku pat ne vakar, bet nupat pirms maza brītiņa, un tas pat ir pierakstīts cibās, у меня всё записано, un nākamajā rītā, mani pat neredzējis, pagančegs ienesās kabinetā un pavēlēja "novelc kedas", un viņas visu rudeni uz mani skatījās no pluspunkta maisiņiem, un tas viss ir tagad |
|
|
Comments: |
| From: | blond |
Date: | July 4th, 2014 - 12:05 am |
---|
| | | (Link) |
|
Es to jūtu jau pēdējos padsmit gadus. Tas ir biedējoši.
man pat tīri labi patīk, tāds "viss ir viens"
man tā ir bijis vienmēr. laiks ir nevis, kā te tradicionāli pieņemts skolās uz tāfeles zīmēt, līnija, bet gan tāds liels blīvs ķieģelis, un VISS, kas jebkad noticis, IR TAGAD.
From: | zirka |
Date: | July 4th, 2014 - 10:28 am |
---|
| | | (Link) |
|
es baigi tā gribētu, bet ik dienas beidzas kaut kāda milzu ēra manā dzīvē un tas, kas bijis pirms gadiem pieciem vai lasāms manā cibā pirms gada, šķiet kā patinot desmit lielos sprādzienus atpakaļ varbūt es vienkārši vēl esmu bērna autiņos un laika uztvere man arī kā bērnam
varbūt šitā ir labāk. jo, kad viss ir viens, viss priecīgais un bēdīgais ir visu laiku te, nekas neaizskalojas.
Riigaa vispaar viss ir te un tagad. te gan laiks kaut kur pazuud. | |