visas jaunās melnās apenes ir labi aizmirstas vecas melnās apenes
tasir, padodiet tik man iemeslu palasīt tos laikus, kad es vēl rakstīju cibā

labvakar, latvija, es zinu, ka jūs visi esat skaņumežā, tur mums visiem būtu jābūt, bet
es pirmoreiz pa joferītcik gadiem skaņumežā neesmu, jo
"kādam šai mājā ir arī jastradā", un
šai sakarā man ir jautājums, jo
šajā mirkļa struktūrā mans vispār smalki kalibrētais kompass lietas rāda ierobežotā apjomā, un
viņš nerāda vārda aziāts lietojumu, jeb
cik pieņemami ir tur, kur britu jaunieši ar saknēm četrās citās valstīs saka "my mom's half asian", latviski teikt "pa pusei aziāte", jo
konteksts ir tāds, ka vairāk kā tikpat burtiņiem vietas nemaz arī nava, paldies

tiem, kuri tēmā – mēs taču mierīgi varam lokalizēt saīsinājumu sdh kā snv
(subtitles for the deaf and hard of hearing = subtitri nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem)
es piemēram tagad tā vien lietošu, ņemiet jūs arī un nesiet tālāk

klau, montīpaitonu tak rādīja latvijas televizejās savulaik, vai ne? ja man tā kunga divtūkstošdivdesmitsestajā gadā būtu jāatrod eksistējošs dažu holy grail rindiņu tulkojums latviski, kā/vai tas būtu iespējams?

dzīve valmieras festivālā ir tāda, ka uz kojām ved ar limuzīnu
(valmierā ir limuzīnu serviss, auksti rekomendējū)

viegli nostalģiski atsaucoties uz paseniem cibas memčikiem
es šodien izdarīju kaut ko absolūti šokējošu
piezvanīju mūsu gaišībam un paprasīju ričuku
klausules otrā galā bija dzirdams ģībiena būkšķis, bet viss beidzās laimīgi

lingvista dzīve ir kā brīnišķa dziesma
piemēram šobrīd mans darbs ir pareizi salikt pieturzīmes tādās frāzēs kā "pizģec, bļeģ"
nu un, protams, salabot, ka "pizģec" ir jāraksta ar c, nevis ts

pirmā jūlija rīts
aiz loga pa trotuāru kursē kaimiņiene ar lapu pūtēju

viņgad kritiskajā masiņā menti uz močiem un velo jau piedalījās ielu korķēšanā (nejaukt ar to otru korķēšanu)
šogad stāvu es un korķēju kalpaka bulvāri, jau kādas 3/4 kolonnas aizbraukušas, piebrauc ments uz moča un nomaina mani
kaut kur mēs esam tikuši, bet nu no kurienes arī nācām

mūsu dārzā vienmēr ir bijuši sastopami eži
senāk lidinājās arī sikspārņi, bet tad kaimiņi nojauca veco šķūnīti un uzbūvēja jaunu
glīta siena terasei, bet sikspārņu vairs nav
pēdējās dažas vasaras šeit konkrēti dzīvoja četri eži, viens ar kleinu pakaļķepiņu, mēs satikāmies daudz un bieži, viņiem pat gadījās man uzkāpt uz kedām
viņvasar kompostā ieperinājās žurkas, un eži pazuda
pagājšnakt uz ielas tieši pretī vārtiem atradu nobrauktu ezīti
vismaz nonesu malā, visu tādu stīvu un izstieptām ķepiņām

kā pilsētā gaida pavasari
pie moikas stāv rindas
beidzot nulle grādi uz brīdi

viņnedēļ kosplejoju "normālu cilvēku"
cēlos katru dienu gandrīz pavisam precīzi vienā un tajā pašā laikā, braucu uz darbiņu ar trolejbusu 9:23, pēc trim dienām jau zināju visas sejas, kas katru dienu brauc ar trolejbusu 9:23, teātrī biju 10 min pirms mēģa, kas ir tieši tik daudz, lai pagūtu bufetē paņemt kafiju un iemest sevī brokastis, lai mēģa laikā nerūc vēders
pēc trešās dienas sajutos kā tas vīriņš no kaurismeki es nolīgu sev slepkavu pēc 50 gadiem rutīnas fabrikā, bet vēl pirms viņš ir atlaists no darba
bet tā taču dzīvo cilvēki, ko?

kas man likās ļ. mīlīgi karnevālā – mūsu backsteidžā bija vairāki tādi cilvēki kā es, kuri pirms seta vilka nost siltās apenes zem biksēm
un vēl mums bija ļ. ļ. mīlīga publika

saulgriežu brīdī gulēju gultā ar stabilu 38 grādu temperatūru un ēdu pīrādziņu

pārtikas un lētā dopamīna ziņās – gāju meklēt pielietojumu pārāk lielam fetas iepakojumam, atradu kvēlu mīlu pret burkāniem, ņemiet jūs arī
https://smittenkitchen.com/2010/05/carrot-salad-with-harissa-feta-and-mint/
ja mājās nav harisas (man, piemēram, izrādījās, ka ir beigusies), ņemiet lao gan ma un sriraču

tā, biedri un kolēgas, kam ir visas nu vai vismaz dažas laundry files grāmatas, sākot no otrās?
man likās, ka es vairs nespēju lasīt vispār, jo nu reāls stāsts – lasu grāmatu, kura ļoti ļoti patīk, pirms miedziņa nolieku piegultē un nākamreiz no turienes paņemu pēc gada, šī bija mana lasītspēja pēdējos gadus
bet izrādījās, ka vajaga tikai čārlija strosa
diskleimēju – no laundry files, kas arī bija palicis apmēram pēdējais no strosa nelasītais, biju lasījusi apmēram desmito grāmatu, dead lies dreaming, pirms gadiem pieciem, īsi pirms pārstāju spēt lasīt vispār
laikam tāpēc arī pēdējā forbidden planet vizītē pirms arī nu jau vairākiem gadiem paķēru sērijas pirmo, nu un šajās dienās nolēmu viņu beidzot atšķirt vaļā
tā arī praktiski vienā naktī negausīgi apriju, bieži skaļi smejoties
tātad – kam ir vēl?

viens īpaši silts un spožs gaismas stariņš protesta dienā bija tāds:
stāvam mēs ar unu autobusa pieturā ar plakātiem rokās, gaidām transportu uz protestu, piestāj auto ar trim jaunietēm, "jūs uz turieni, vai ne? jūs paķert?"

tā kā dzīve iet pa apli(mlīdzīgupriekšmetu), parasti man cibā ir kāds n gadus vecs ieraksts, uz ko atsaukties kaut kādos jaunajos kontekstos
bet šoreiz izrādās, ka līdz cibai nemaz nebija nonācis sirreālais brīdis no atp 10 gadu jubilejas, kur es ēdu kūku no kimas dīlas rokām
tātad bij tāds gadījums, atp bij jubileja, uzstājās brīderi, un māsas dīlas, sirsnīgās mīlulītes, sakarā ar šo lielo notikumu bija pasūtījušas milzīgu butlins-shaped kūku, kuru pēc koncerta beigām turpat uz skatuves grieza gabaliņos un dalīja publikai
tagad patinam gadus 16 uz priekšu, ir tā kunga divtūkstoš divdesmitpiektais gads un no gariem vakariem bārā visu citu bāra jubilejas specprojektu vidū ir izaugusi pixies kovergrupa (kurai mazliet par vēlu atnāca nosaukums puxies, bet nu atnāca un tagad viņš tur ir)
un tad nu man arī bija mans personīgais kimas dīlas moments
un tas bija nevis spēlēt gigantic (vai jebkuru citu bangeri), bet pasūtīt kūku (ar raudošo puisēnu!) un pēc uzstāšanās palaist viņu tautās (spēka pašai griezt un dalīt nebija)

saulnegriežu brīdī biju plika daugavā