es ļoti sen nebiju klausījusies nin (kniebties pie closer (no vinila) ir joks, nevis klausīšanās, un pat tas bija sen un nebija taisnība un liecina par tālaika kniebšanās partneru humora izjūtu, nevis manu muzikālo gaumi)
tāpēc ekspektāciju nebija vispār nekādu, aiz kam prējiens jo jaudīgāks
jauno laiku gabali bija pārsteidzoši interesanti, skaistās jaunības bija pārsteidzoši daudz, reznors tomēr ir pārsteidzoši veselīgs kuilis
mans personīgais vakara hailaits - putekļu nopurināšana no the becoming, uz to es nemaz neuzdrošinājos cerēt, ir visai drosmīgi likt pūlim priekšā gabalu, kurš nav taisnā ritmā un vispār patīk tikai man
un man ir arguments, kāpēc nin bija jāspēlē rīgā tieši tagad, nevis deviņdesmitajos, kad reznors bija dievs - visi mēs sīkie panki (in the loosest possible sense of the word) nespētu atļauties tāda koncerta biļetes
lūk, šodien klausos ar prieku un smeldzošu sprandu (parasti es ar pačkokratu nenodarbojos, treniņa trūkums liek sevi manīt)

bet jums par prieku brīnišķīgā parodija, spot on
this is a trent reznor song