es ļoti sen nebiju klausījusies nin (kniebties pie closer (no vinila) ir joks, nevis klausīšanās, un pat tas bija sen un nebija taisnība un liecina par tālaika kniebšanās partneru humora izjūtu, nevis manu muzikālo gaumi) tāpēc ekspektāciju nebija vispār nekādu, aiz kam prējiens jo jaudīgāks jauno laiku gabali bija pārsteidzoši interesanti, skaistās jaunības bija pārsteidzoši daudz, reznors tomēr ir pārsteidzoši veselīgs kuilis mans personīgais vakara hailaits - putekļu nopurināšana no the becoming, uz to es nemaz neuzdrošinājos cerēt, ir visai drosmīgi likt pūlim priekšā gabalu, kurš nav taisnā ritmā un vispār patīk tikai man un man ir arguments, kāpēc nin bija jāspēlē rīgā tieši tagad, nevis deviņdesmitajos, kad reznors bija dievs - visi mēs sīkie panki (in the loosest possible sense of the word) nespētu atļauties tāda koncerta biļetes lūk, šodien klausos ar prieku un smeldzošu sprandu (parasti es ar pačkokratu nenodarbojos, treniņa trūkums liek sevi manīt)
pār mums tikai tagad nāca apskaidrība, ka varēja taču sakrāt $ (sastrādāt vasaras u.tml.) un aizbraukt uz tām ārzemēm un to viņu konci (tā, kā mēs to darām tagad, piemēram). Dēm, vajadzēja padsmit gadus un sabeigtu bērnību, lai to saprastu :D
Sit saujā par spranda sāpēšanu. Jēziņ, kā man šodien smeldz. Dažbrīd pat trīc galva. No vienas puses - kāpēc man, vecam cilvēkam, tā vajadzēja kratīt galvu, no otras puses - lepnums.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}