Par pienākuma apziņu.
Katram cilvēkam ir sajūta, ka viņam kaut kas ir jādara, jāpadara, kaut kas liels, paliekošs. Kā nu kuram tas izpaužas, vieni taisa nejēgā bērnus (tāds radītāja aicinājums), vieni stāda kokus (Emša aizinājums), vieni sistemātiski dzer (zaļā pūķa aicinājums) and so on.
Man arī ir aicinājums, bļe. Varētu pat teikt – misijas apziņa. Cilvēkus neteiksim pazemot, bet uz zemes gan nostādīt. Mērķauditorija – prātā pusimpotenti bagātnieku bērniņi.

Pats esmu cēlies no putekļaina Iļģuciema pagalma un vasaras nodzīvojis Jūrmalas graustiņā, kur iestājoties apzinīgajam vecumam, kad sāka parādīties lepnie hatņiki, sāku izsāpēt līdz kaulam sociālo noslāņošanos.

Tātad tā – vecāku pirkta celika vai bembis, mobilā telefona fetišs, placo Itaļija šmotkas, no trim augstskolām izlidināta akadēmiskā pagātne un piečuks-cēners dienā kabatasnaudiņa divdesmittrīsgadīgam bumbierim. Nu tiek vārsmots par darbu ar, bet ja nu vienīgi tēva firmā, un amata aprakstam obligāti jāsatur vārdu –director. (es pie tēva nestrādātu pat ja viņš man maksātu divreiz vairāk nekā tagad un vēl pilnīgi jaunu darba automašīnu piesolītu).

Nu un šitādi švītiņi manā rajonā Jūrmalā ir cik tik uziet. Mani viņi ienīst un sauc par lohu, es pārāk nebēdāju, jo iepeldot vietējā lokālā neko vairāk kā glūnēt ar baltu aci un padot ļenganu sveiciena roku šie nevar. Tad nu parasti brandētie puikas tusojās, atbrauc plukatnieki, arī pilnīgi piedzēries satrakots jenots (tb es). Brandētie tusojās, meitenes no galvaspilsētas atveduši, pina koladas tām izmaksājuši un nu tik vārsmo par to ka viņam mājās baseins zinies, jāpagaida tikai līdz vecāki gulēt aizies. Nu un iepeld plukatas, sāk bujanēt, aiziet tekila bumi, līst balzāms un aliņā ieguldz “zemūdene”. Pie brandētajiem puikām piešķūrē piedzēries jenoc, apprasās kā pa dzīvi, to šo, kas jauns, vai senči koniskajam filtram piķi iedeva utt, tad nevilšus izvelk no kabatas saņurcītu divdesmitnieku un cēneru čupiņu, apvaicājas vai puikām nekas netrūkst un piedāvā meičai kādu kokteilīti. Puikas lūr caur pieri, kauties nelīdīs, jo ja uz pilnu klopi kafetērijā skanēs Ramstain Fever Free, sāks lidot ķebļi un aluskausi tad smuki koptais modeļa purniņš var tikt nedaudz samaitāts. Bet es mīlu viņu nevarības sajūtu, izgaršoju, sasmaržoju, izbaudu.

Ja kāds Cibā sajūt līdzību starp sevi un manis aprakstīto “bumbēro”, tad piesakies. Taviem vecākiem jāpelna vismaz 3000LVL mēnesī, jābūt divām mājām un jāsubsidē visi tavi “skaistās dzīves projektiņi”, tad tiešām piesakies, morāli IZVAROŠU!

Saprat, arī tu pokemon, arī tu, jo Tev naudiņu vecāki dod...