par konduktoriem
Ietrāpījos sabiedriskajā transportā. Jāatzīst, tas negadās bieži un troļļuka sajūtas ir izteikti spilgtas, ja vēl desmit minūtes iepriekš esi sēdējis komfortablā automašīnā.
Nu lūk, stāvu, iešķiebju babulim 20 sātus , un stāvu. Pēc laika no trolejbusa otra gala atskan murdoņa. Jā, kā tad, kādam deklasētam elementam ir nākusi atziņa, ka maksa par braukšanu sabiedriskajā transportā ir pūstošā kapitālisma iezīme un viņš kā kārtīgs proletārietis pret to cīnīsies visiem pieejamajiem līdzekļiem. Paburbuļoja, paburbuļoja, vadītājs izliecās no kabīnes, nobaurojās, ka trolejbuss tālāk nebrauks kamēr revolucionārs nekāps ārā. Okej, viss mierīgi, braucam tālāk.
Reklāma trolejbusā vēstī, ka jauni , komunikabli, enerģiski cilvēki, kuriem patīk darbs ar cilvēkiem ir aicināti aši pieteikties konduktoros. Opā!?! Visu tālāko ceļu pie sevis apcerēju konduktoru ikdienas krāšņumu. Atceroties studiju laikus, kad ar piecpadsmito trolejbusu kratījos uz lomonosova ielu, tas gan bija pēdējā kursā, jo politologi pirms tam tusēja virs saktas, bet vienalga, 15 troļļuks ir spilgs pārdzīvojums. Nu vot, konduktoriem ir arī savs soda bataljons "štrafbat", un visi kam ir nācies sagrēkoties tajā nokļūst. Un visi kas ir štrafbatā , brauc ar 15o troļļuku. Vot tā redz, arī viņiem ir sava disciplīna un subordinācija.
Tā kā tā manu mazo smerdeli, eima ka nu savākt parādiņus skolā, lai uz ziemassvētku liecības nav kāds coberis, jo tad jau būs jāstrādā par konduktoru. Vot!