Par divlatīgo tīrības sajūtu.
“Kad redzi kādu neārstējami slimu cilvēku, paskaties uz saviem nagiem, tad tas nepiemetīsies tev, vai taviem bērniem.” Tā man maziņam ōmīte stāstīja, nu tjip tas pats kas spļaudīties ja melns kaķis ceļu pārskrējis.
Tā nu es savā primāta prātiņā šad tad aizdomājos par tiem, kas “nav uz nagiem skatījušies” vai “pār plecu spļāvuši”. Māņi, bābu tenkas. Tenkas ir viens, realitāte pavisam kas cits. Gribas gaudot un piezogas vainas apziņa, redzot, vai dzirdot par kārtējo bērnu kuru piedzimstot jau piemeklējusi baisa slimība. Laif iz bič and zen jū dai.
Neko, viss labi, elpojam dziļāk. Mēs esam veseli, gudri, blondiem matiem, zilām acīm un veseliem zobiem. Bet esot tādam, es jūtos AHUJENNA vainīgs, to nelaimīgo priekšā kuri skatās uz mani no tālrāža ekrāniem, kuri uzrunā mani caur e-pastiem, kuri atbalsojās manā patukšajā galvā aicinot ziedot kaut latu. Tā nu jūtoties vainīgam un netīram, es vienmēr rakstu www.hanzane... Spiežu kodiņus, rakstu summiņas un kaut uz mirkli jūtos “atmazalsja” no citu cilvēku ciešanām.

Tas ir merzko...

Skatiet dzingla un spiežiet pogas, divi lati Jūs nabagākus nepadarīs.