Viss ir redzams

Iedomājieties cilvēku, kuram laime, liktenis, kaut vai lembergs iedāvina medus podu, kurā ar gudru ziņu noslēpis karoti darvas. Pieņemsim, kā mācību, ka nekas nav tikai melns un balts, nav tumsas, bez gaismas, un tāpat kā Iņ un Jaņ ir pa gabaliņam no otra, neviens nav 100% ideāls, kaut vai tāpēc, ka objektīvs ideāls nepastāv. (Situācijas, vietas, stāvokļi var būt ideāli, bet par cilvēkiem gan šaubos, jo cilvēks... ir mainīgs lielums :) Tagad iedomājieties, ka tā vietā, lai priecātos par dāvanu (baudītu medu) un darvai rūpīgi mestu līkumu, cilvēks par nepieciešamu uzskata mērķtiecīgu rakšanos tieši pēc tās, urdoties, zūdoties, te šķaidot medu uz visām pusēm, te vēl iespļaujot mucā, jo tur taču bļe jau ir darva...

Pats biedējošākais ir tas, ka es vēl neesmu izmīlējies no viņas. Nespēju, prāts nepalīdz, negribu, sirds negrib, miesa ne tik.

Reiz satikās 2 pūķi, un ļoti iepatikās viens otram. Abi bija stipri līdzīgi, bet paši tam nepievērsa lielu vērību, priecājoties gan par kopīgo, gan atšķirīgo vienam otrā. Kādu laiku pūķiem kopā bija viegli un labi, bet tad, kā jau tas bieži gadās, tie sāka pamanīt kaitinošus sīkumus otra uzvedībā un attieksmē, un izturēties aizvien nedraudzīgāk. Vienam no pūķiem bija niķis negaidīti uzšaut otram ar asti, kad pats bija sliktā omā un tam kaut kas pēkšņi neiepatikās. Otru pūķi tas sāpināja, jo bija taču arī citi veidi, kā norādīt uz viņa trūkumiem, piemēram, maigi iekost ausī un iečukstēt tur AK TU LEMPI, vai viegli uzkāpt uz ķepas un nekāpjot nost skatīties acīs, kamēr otrs pats sapratis, ko dara nepareizi. Ar laiku otrais pūķis sajuta, ka patīk pirmajam krietni mazāk nekā tas viņam; patiesībā vienīgais, kas viņam nepatika pirmajā, bija tas, ka tam vispār kaut kas nepatīk ;( Reiz abi pūķi bija ilgi medījuši atsevišķi un atgriezušies alā ļoti noguruši. Viss šķita mierīgi, līdz kādā brīdī pūķim-uzšāvējam atkal neiepatikās, ka otrs nenolasa viņa domas un tādēļ lieki izprašņā. Arī šo astes-pļauku otrs negaidīja, jo, iespējams, lieki, bet tomēr bija tikai rūpējies par pirmā labsajūtu, un sajutās to saņēmis nepelnīti. Taču šoreiz viņš nespēja pretoties devītajam aizskartā pašlepnuma vilnim un savā atbildē kļuva vēl ļaunāks par pirmo - naidā noklabinājis žokļus, tas metās pretuzbrukumā, iespēra pa saulīti, iebakstīja acī, sāka žņaugt un gandrīz salauza spārnu, pie viena iegāza ugunskurā brokastu zupu un iespļāva liesmās, par ko tika izmests no alas pavisam. Tā notiek, kad labi nodomi sastopas ar īgnumu, neiecietību un nemotivētu agresiju :( Pasaka nav pabeigta