Vienīgais veids, kā pārstāt mētāties starp zinātni un reliģiju, ir tās samierināt. Tās samierināt iespējams tikai tad, kad saprot, ka tās ir viena visaptveroša instance.
Man liekas, ka tas ir ok būt pretrunā. Visam nav jābūt vienam smukam, koherentam stāstam tikai tāpēc, ka mums tā būtu ērtāk. Turklāt reliģija jau pati par sevi nav nemaz vienota instance.
Jā, tas ir dabīgi būt pretrunā. Bet, kad tā diena pienāks, kad zinātne izskaidros reliģiju un reliģija zinātni, tad būs miers. Varbūt pareizāk teikt ir garīgums, jo jēdziens reliģija tiešām velk līdzi voblu varzu.
Bet vispār, šī ir tikai sīka, random, abstrakta meditācija, kas neko nepasaka un nenozīmē.
paga, vai tad zinātne (konkrēti humanitārie un sociālie atzari) jau sen nav izskaidrojuši un pamatojuši reliģiju? Šķiet, ka pat medicīna ir. Un otrādi gan jau arī - resp. visa zinātnes attīstība ir "dieva" griba.. (?)
Jāprecizē gan arī, par kādu zinātni ir runa. Man šķiet, ka izšķirošais jautājums nav par reliģijas attiecībām ar dabaszinātnēm, bet gan humanitārajām zinātnēm. Bet par šo vēl jāpadomā.
Tās samierināsies tikai tad, kad zinātni no jauna subordinēs zem reliģijas. Citādāk ir kā taustīšanas tumsā, akla atomu krišana bezdibenī un neviens nesaprot, ko tas viss nozīmē.
Nu jā, gan teorētiski gan cerams praktiski, zinātnei kā Dieva iedibinātai būtu jākalpo reliģijai par tādu kā gaismekli. Jo ja zinātne nezina savu subjektu, tad tā tiešām ir taistīšanās tumsā. Bet pie cilvēkiem daudzi atklājumi rodas no taustīšanās tumsā, tāpēc lai turpina taustīties.
Luters labi raksta par to Aristoteļa četru cēloņu shēmu, kurā zinātne spēj zināt tikai lietu formālos un materiālos cēloņus, savukārt gandrīz neko par darbīgajiem jeb izraisošajim un galējiem cēloņiem - kurus savukārt zina reliģija/teoloģija. Reliģija ir tas plašais ietvars, kurā zinātnes atradumi un skaidrojumi iegūst jēgu, vērstību, piepildījumu.
Es nezinu vai būtu iespējams samierināt zinātni un reliģiju. Jo zinātne paģēr duālismu, starp pētnieku un pētāmo objektu, prātu un pasauli, ko prāts it kā izzin, un tiklīdz tu sāc kaut ko mērīt un vērtēt rodas "par daudz" un "par maz" un neapmierinātība, kas nāk tam līdzi. Kamēr garīgas prakses mērķē risināt šo te neapmierinātības problēmu gluži pretēji zinātnei cenšoties nojaukt to sienu starp subjektu un objektu.
Nū, not according to double-slit experiment. Tur duālisms ar šķipsniņu apziņas izzūd.
Man vienmēr šķiet, ka pie confusing lietām, vajag kaut kādu trešo ietvaru, kas uzreiz abus apvieno un izskaidro. Ka divas it kā pretējas lietas tā var samierināt un padarīt vienu otrai nepieciešamas. As in 2+1=3 vienādojumā, katrs simbols ir atšķirīgs, bet kopā tas ir 'vienādojums' so it makes perfect sense.
Es nezinu kā tu interpretē double-slit experiment, bet tas pierāda tikai to ka elektroniem ir duālistiska daba, tie var uzvesties gan kā daļiņas, gan kā viļņi. Tam nav nekāda sakara ar zinātnes subjekts vs objekts nodalījumu. Man gan brīžiem šķiet, ka tā vobla tieši rodas no dedzīgas vēlmes šo visu absurdiem un paradoksiem pilno pasauli apvienot, aptvert un satuncīnt to visu iekšā savā mazajā paurītī, tā vietā lai atslābtu un pieņemtu to, ka ne viss apvienojams un izskaidrojams. Šo rakstot iedomājos, ka varbūt Atlass, kas tur pasauli uz saviem pleciem ir tieši par šo.
Nu viņi tur bija daļiņas tikai tad, kad uz viņiem skatījās, as in duālisms pazuda līdz ko uz viņiem skatījās, bet paradoksāli, tā arī duālisms radās, jo fotoni vairs nebija tikai ekskluzīvi viļņi.
Anyways, tā ir vobla tikai tad ja ir slikts garastāvoklis. Ja ir labs, tad tā vairs nav vobla, bet vienkārši omulīga meditācija par to, kas gan šis viss ir.