Tās samierināsies tikai tad, kad zinātni no jauna subordinēs zem reliģijas. Citādāk ir kā taustīšanas tumsā, akla atomu krišana bezdibenī un neviens nesaprot, ko tas viss nozīmē.

Nu jā, gan teorētiski gan cerams praktiski, zinātnei kā Dieva iedibinātai būtu jākalpo reliģijai par tādu kā gaismekli. Jo ja zinātne nezina savu subjektu, tad tā tiešām ir taistīšanās tumsā. Bet pie cilvēkiem daudzi atklājumi rodas no taustīšanās tumsā, tāpēc lai turpina taustīties.

Luters labi raksta par to Aristoteļa četru cēloņu shēmu, kurā zinātne spēj zināt tikai lietu formālos un materiālos cēloņus, savukārt gandrīz neko par darbīgajiem jeb izraisošajim un galējiem cēloņiem - kurus savukārt zina reliģija/teoloģija. Reliģija ir tas plašais ietvars, kurā zinātnes atradumi un skaidrojumi iegūst jēgu, vērstību, piepildījumu.