Es nezinu vai būtu iespējams samierināt zinātni un reliģiju. Jo zinātne paģēr duālismu, starp pētnieku un pētāmo objektu, prātu un pasauli, ko prāts it kā izzin, un tiklīdz tu sāc kaut ko mērīt un vērtēt rodas "par daudz" un "par maz" un neapmierinātība, kas nāk tam līdzi. Kamēr garīgas prakses mērķē risināt šo te neapmierinātības problēmu gluži pretēji zinātnei cenšoties nojaukt to sienu starp subjektu un objektu.

Nū, not according to double-slit experiment. Tur duālisms ar šķipsniņu apziņas izzūd.

Man vienmēr šķiet, ka pie confusing lietām, vajag kaut kādu trešo ietvaru, kas uzreiz abus apvieno un izskaidro. Ka divas it kā pretējas lietas tā var samierināt un padarīt vienu otrai nepieciešamas. As in 2+1=3 vienādojumā, katrs simbols ir atšķirīgs, bet kopā tas ir 'vienādojums' so it makes perfect sense.

Es nezinu kā tu interpretē double-slit experiment, bet tas pierāda tikai to ka elektroniem ir duālistiska daba, tie var uzvesties gan kā daļiņas, gan kā viļņi. Tam nav nekāda sakara ar zinātnes subjekts vs objekts nodalījumu. Man gan brīžiem šķiet, ka tā vobla tieši rodas no dedzīgas vēlmes šo visu absurdiem un paradoksiem pilno pasauli apvienot, aptvert un satuncīnt to visu iekšā savā mazajā paurītī, tā vietā lai atslābtu un pieņemtu to, ka ne viss apvienojams un izskaidrojams. Šo rakstot iedomājos, ka varbūt Atlass, kas tur pasauli uz saviem pleciem ir tieši par šo.

Nu viņi tur bija daļiņas tikai tad, kad uz viņiem skatījās, as in duālisms pazuda līdz ko uz viņiem skatījās, bet paradoksāli, tā arī duālisms radās, jo fotoni vairs nebija tikai ekskluzīvi viļņi.

Anyways, tā ir vobla tikai tad ja ir slikts garastāvoklis. Ja ir labs, tad tā vairs nav vobla, bet vienkārši omulīga meditācija par to, kas gan šis viss ir.

Jā, ir fucking piektdiena!