|
|
|
|
|
|
|
Ja pareizi atceros, tad vismaz pirmsākumos: sovhozam - sovetskoje hozjaistvo - piepalīdzēja valsts, jo to it kā no augšas organizēja, tādēļ sovhozi parasti bija bagātāki, kamēr kolhozos - kollektivnoje hozjaistvo - sanāca visi kopā ar savu mantu, kas nu kuram bija, un tad pērās, kā nu mācēja. Gan jau ka tie, kas vecāki par mani, Tev precīzāk izstāstīs, kādas bija organizatoriskās atšķirības, bet šitā es Junioram skaidroju;)
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Būtībā 70jos kolhozus vairs neradīja, tikai apvienoja kopā tos, kas bija, tb vairākus mazus vienā lielā, kolhozniekiem bija kaut kādas pajas (nezinu gan, vai tas ko deva), notika pat priekšsēdētāja vēlēšanas - gan jau ka formālas. Cik atceros, tad sākumā kolhozniekiem tos darba gadus pat stāža neskaitīja, jo viņi it kā nestrādāja valsts uzņēmumā, bet "kooperatīvā", mana vecmamma dabūja pāris gadus pēc 55 gadu vecuma vel pastrādāt, lai to stāžu dabūtu un 45 rubuļu pensiju saņemtu:)
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Nu nebija jau baigie gadu desmiti - pirmos kolhozus Latvijā dibināja tikai pašās 40to gadu beigās (un tas ir pirmos!). Un kas ir 10 gadi? Nieks vien!;) Lielās apvienošanas sākās, ja nemaldos, 60to gadu beigās, kad visus mazos kolhozus +/- piespiedu kārtā apvienoja lielākos monstros, jo daļa mazo kolhozu bija 1 ciemata apmēros un knapi vilka dzīvību, specializējoties uz kaut ko vienu (liniem tur vai bietēm), ap to pašu laiku sākās baigā ņemšanās ar meliorāciju, lai dabūtu vairāk apstrādājamas zemes. Cik zinu, sovhozos nekādas pajas nebija, tur valsts maksāja konkrētu algu, kolhozos skaitīja visādas "izstrādes dienas" un apartos hektārus. Kaut kā tā. Nu Krievijā vispār bezmaz līdz karam kolhoznieki bija kā dzimtcilvēki, viņiem pat pases nebija, ja pareizi atceros no grāmatām un algu bieži vien izmaksāja produkcijā, nevis naudā. Atceros arī, ka 50to gadu beigās laikam kaut kas līdzīgs bija Latvijā (nu par to maksāšanu "graudā"), jo lai dabūtu kādu naudu, ko bērniem skolai grāmatas nopirkt vecvecmamma sēja sieru un gāja uz tirgu pārdot. Tāpat kolhoznieki, lai dabūtu naudu, paši brauca ar ābolu vai kāpostu kravu uz Krieviju tirgoties.
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
No pārdošanas speciālista viedokļa...
Sovhoziem bija garantētais iepirkums- valsts pasūtīja, lai ražo cik var un sovhozs ražoja. Visa produkcija aizgāja valstij.
Kolhoziem pašiem bija jāplāno uz ko koncentrēties un pašiem jāmeklē kam to visu pārdot- slimnīcai, tirgū, skolai, armijai. Attiecīgi apsviedīgāku vadītāju vadīti kolhozi zēla un plauka, jo pārdeva produkciju par augstākām cenām. Veda kaut naftiniekiem ellē ratā Krievijas ziemeļos.
No inženiera viedokļa...
Sovhoziem tehniku piegādāja rindas kārtībā un dabūt varēja tikai to, ko ministrijās bija saplānojuši un neko vairāk. Tāpēc nācās mainīt to, ko dabūja pret to, ko vajadzēja. Tehnika lielākoties bija sūdīga.
Kolhozi tehniku pirka tā, kā izdevās nokārtot. Pārsvarā tehnika bija labāka nekā sovhozos, bet tas tikai ar nosacījumu, ja vadība un galvenais inženieris nebija cirvji. Galu galā viņi to pirka dārgāk, jo nereti nācās ar kukuļiem apiet oficiālās rindas un saņemt pa rūpnīcas sētas vārtiem. Bet toties darbnīcās nemētājās lieki mēsli kā sovhozos.
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|