No pārdošanas speciālista viedokļa...

Sovhoziem bija garantētais iepirkums- valsts pasūtīja, lai ražo cik var un sovhozs ražoja. Visa produkcija aizgāja valstij.

Kolhoziem pašiem bija jāplāno uz ko koncentrēties un pašiem jāmeklē kam to visu pārdot- slimnīcai, tirgū, skolai, armijai. Attiecīgi apsviedīgāku vadītāju vadīti kolhozi zēla un plauka, jo pārdeva produkciju par augstākām cenām. Veda kaut naftiniekiem ellē ratā Krievijas ziemeļos.

No inženiera viedokļa...

Sovhoziem tehniku piegādāja rindas kārtībā un dabūt varēja tikai to, ko ministrijās bija saplānojuši un neko vairāk. Tāpēc nācās mainīt to, ko dabūja pret to, ko vajadzēja. Tehnika lielākoties bija sūdīga.

Kolhozi tehniku pirka tā, kā izdevās nokārtot. Pārsvarā tehnika bija labāka nekā sovhozos, bet tas tikai ar nosacījumu, ja vadība un galvenais inženieris nebija cirvji. Galu galā viņi to pirka dārgāk, jo nereti nācās ar kukuļiem apiet oficiālās rindas un saņemt pa rūpnīcas sētas vārtiem. Bet toties darbnīcās nemētājās lieki mēsli kā sovhozos.