Nesen prokrastinējot noskatījos vienu trīsdesmitajos gados, vēl pirms Kristāla nakts, uzņemtu nacistu propagandas filmu par žīdu samaitāto, parazītisko garu un viņu centieniem uzkundzēties āriešu rasei. Pamatā jau sen zināmā retorika - viņi ir slinki, blēdīgi, skopi un varaskāri, nav radoši, viņu māksla nav ģēnija inspirēta (veikli tiek demonstrēti kadri ar grieķu skulptūrām, Renesanses madonnām un tad kaut kas, ko ātrumā melnbaltu neatpazinu, bet varēja būt Šagāls - brutālam kontrastam), bet spekulē uz zemākajiem instinktiem un tiek darināta ar nolūku degradēt āriešus. Emocionāli iedarbīgākā epizode bija beigās, tā vērsās pie skatītāja līdzcietības pret košera tradīcijā kautiem dzīvniekiem. Uz ekrāna divas minūtes visnotaļ iespaidīgi agonēja asiņu peļķē guloša govs, un balss fonā stāstīja par nacionālsociālistu partijas sūro cīņu, lai panāktu šīs nežēlības aizliegšanu.
Kā zinām, godīgie vācu birģeri atrieba to govi. Un daudzas, jo daudzas citas.
Bet es paliku domādama par to, kuras gan visai cēlās idejas varētu padarīt mani absolūti nekritisku un uzrīdāmu kādai ļaužu grupai?
Kā zinām, godīgie vācu birģeri atrieba to govi. Un daudzas, jo daudzas citas.
Bet es paliku domādama par to, kuras gan visai cēlās idejas varētu padarīt mani absolūti nekritisku un uzrīdāmu kādai ļaužu grupai?
(Godīgi sakot, neesmu pārliecināta, vai gribu saprast).
Joprojām nenojaušu, kādu konkrētu savu sāpi gribēji man uzticēt.
Ja nu kas, uzskatu, ka Tevi saukt par nacistu būtu pārspīlēti. Mieriņš.
Piedod, negribu tagad tēmu izvērst un diskutēt.
Par islāmu esmu nedaudz mācījusies, esmu ceļojusi pa musulmaņu zemēm un dzīvojusi vietējo ģimenēs. Attiecīgi man ir par islāma kultūru izveidojušies savi priekšstati.
Labprāt apsolītu, ka kādreiz tos izklāstīšu cibā sīkāk, tomēr neesmu pārliecināta, ka atradīšu tam laiku un motivāciju.
Bet šoreiz diskusijas nebūs.
Ar to vien gan nepietiktu, lai es sāktu kādu nīst, bet, ja vainīgais būtu jau iepriekš par sevi radījis priekšstatu kā par nepatīkamu, neuzticamu tipiņu, pēc tiem kadriem viņš neatgriezeniski kļūtu man dziļi pretīgs.
Pāridarīšana zvēriņiem, attieksmes pret mākslu ziņā tieši pretējais tam, kas bija filmā, t.i. prasīšana, lai visa māksla būtu estētiska un izlkaidējoša, bet tai pašā laikā - 'visiem saprotamu nerakstītu pieklājības normu' neievērošana, tai skaitā saistībā vizuālo izskatu, kā arī autoritāšu domātāju ignorēšana, arī -ilgas sūras pūles prasījušas izglītības vērtības nonivelēšana un vispār visādu klasisko konstruktu (t.i. bezierunu cieņa pret vecākiem) ignorēšana.
Tie pēdējie gan visi smalkumi, kas lēnām veido priekšstatu, bet tam pa virsu acumirklīgo reakciju dabūt droši vien jā - tieši vardarbība pret dzīvniekiem, jo īpaši sunīšiem.
Tāpēc daļēji esi drošībā, pasaulē joprojām kā krāsainais, viscerālu reakciju izsaucošais un smadzenes atslēdzošais 'viņi ir riktīgi slikti' tonētājs dominē vecais labais 'viņi dara pāri bērniem' naratīvs. Ar variācijām pēc nepieciešamības - un pret to, šķiet, esiet salīdzinoši imūna.
Māksla/izglītība/kultūra/vecāki/pieklājīb
Mazliet tik gribēju paironizēt par divējādību, kas arīdzan paliek apslēpta, vai vismaz pusapzināti noklusēta, no augšas, no visgudra gaiļa laktas ekspertējot citu uzskatus. Proti, par to, ka sāpīgās brūces mēdz ne tikai apslēpties un projicēties uz ko citu, bet arī - vēl biežāk - tik neizturami kniest, ka par tām jāatrod iespēja runāt tādā vai citādā, vai aiz matu galiņiem kaut kā pievilktā sakarā, kā badainajam par maizīti, kā utainajam par pirti.
bet, nu jā, iespējams, tas tomēr nav tavs gadījums, vai arī, ja ir - neesmu licenzēta to analizēt.
Tikai vēlējos piebilst, ka diskusiju nevajag, jo šī tēma ir pietiekami labi izpētīta.
Es tiešām neesmu noskaņota turpināt.