Kurvjzieža kontemplācijas

krii

2.3.17 16:15

Nesen prokrastinējot noskatījos vienu trīsdesmitajos gados, vēl pirms Kristāla nakts, uzņemtu nacistu propagandas filmu par žīdu samaitāto, parazītisko garu un viņu centieniem uzkundzēties āriešu rasei. Pamatā jau sen zināmā retorika - viņi ir slinki, blēdīgi, skopi un varaskāri, nav radoši, viņu māksla nav ģēnija inspirēta (veikli tiek demonstrēti kadri ar grieķu skulptūrām, Renesanses madonnām un tad kaut kas, ko ātrumā melnbaltu neatpazinu, bet varēja būt Šagāls - brutālam kontrastam), bet spekulē uz zemākajiem instinktiem un tiek darināta ar nolūku degradēt āriešus. Emocionāli iedarbīgākā epizode bija beigās, tā vērsās pie skatītāja līdzcietības pret košera tradīcijā kautiem dzīvniekiem. Uz ekrāna divas minūtes visnotaļ iespaidīgi agonēja asiņu peļķē guloša govs, un balss fonā stāstīja par nacionālsociālistu partijas sūro cīņu, lai panāktu šīs nežēlības aizliegšanu.
Kā zinām, godīgie vācu birģeri atrieba to govi. Un daudzas, jo daudzas citas.
Bet es paliku domādama par to, kuras gan visai cēlās idejas varētu padarīt mani absolūti nekritisku un uzrīdāmu kādai ļaužu grupai?

• 26 raksta
• ir doma

• crescendo

  3.3.17 10:44

  

  Sunīši tāpēc kā reiz tai diminutīvā, par mazajiem sunīšiem.
  
  Māksla/izglītība/kultūra/vecāki/pieklājības normas izskatās pēc vairāk aklā punkta ko, iespējams, pati nemani. Par medicīnu un māņticībām tāpat lieliski zini, ko tur daudz.
  

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • krii

    3.3.17 11:35

    

    Nujā, kas vienam aklie punkti, citam saasināti sāpīgie, un tā tās atšķirīgās ainas veidojas.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • crescendo

      3.3.17 11:39

      

      O, aklums neizslēdz sāpīgumu, tieši otrādi - tik, ka vainojas sāpīgumā kaut kas acīmredzamāks, jo īpaši, ja gribam ticēt, ka esam racionāli un loģiski radījumi.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • krii

        3.3.17 11:52

        

        Zinu, zinu.:)
        Mazliet tik gribēju paironizēt par divējādību, kas arīdzan paliek apslēpta, vai vismaz pusapzināti noklusēta, no augšas, no visgudra gaiļa laktas ekspertējot citu uzskatus. Proti, par to, ka sāpīgās brūces mēdz ne tikai apslēpties un projicēties uz ko citu, bet arī - vēl biežāk - tik neizturami kniest, ka par tām jāatrod iespēja runāt tādā vai citādā, vai aiz matu galiņiem kaut kā pievilktā sakarā, kā badainajam par maizīti, kā utainajam par pirti.
        bet, nu jā, iespējams, tas tomēr nav tavs gadījums, vai arī, ja ir - neesmu licenzēta to analizēt.

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais