Tā jau nav tāda racionāla lieta; emocionāli kļūst vieglāk, ja atrod kādu "augstāku spēku", uz ko paļauties. Loģikas maz, bet cilvēks jau arī ir nepilnīga mašīna.

(Reply to this) (Thread)

Tajā pašā laikā, strādā arī "universāls grēkāzis". Ja kas, tad Dieviņam tā tobrīd gribējās. Kaut kā pārāk bezatbildīgi liekas.

(Reply to this) (Parent)

Tava kļūda ir domāt, ka TIKAI apbižotie un nelaimīgie mēdz ar laiku pievērsties.
Manā gadījumā, lai gan nevaru pieskaitīt sevi kādai konfesijai un dzīvē nepraktizēju reliģiskus rituālus, bija dzīves pieredze. Es zinu, ka pastāv kaut kāda metafiziska bāze visā, iekš kā esam. Jēdzieni dievs/sātans vai labs/ļauns vairumam militanto ateistu ir kā pretīga nieze, ko gribētos izkasīt no sabiedrības.

Atgriežoties pie tevis teiktā. Tā pat kā strīdos tā pat arī mokās rodas patiesība. Nav nebūt jāsapiš savu dzīvi līdz galam, lai rastos jautājumi par tās būtību. Teiciens ''bagātie arī raud'' nav bez pamata (to pieminu, jo skaidrs, ka tev tikai materiāla labklājība šķiet mērs apmierinātībai ar dzīvi).

Cilvēki ''kaut ko meklē'', tad arī tad, kad dzīvē it kā viss kārtībā. Es pat teiktu, ka vēl jo vairāk. Jo kārtība mūsu ''maijā'', kad tā nosēdusies, sāk likties bezjēdzīga. Ne velti reliģiju meklē arī cilvēki, kuriem nomināli viss kārtībā ar dzīvi. Vai varbūt ne reliģiju, bet 'kaut ko', kas attaisnotu un piedotu ''grace'' viņu eksistencei. Citādi sanāk tas pats sex/eat/drink/sleep/dream variants.

Nelaimīgi cilvēki ir meklējošāki, tam piekrītu, bet tas nav nekāds ''gotcha'' arguments pret metafiziku. Nelaimīgajiem ir mazāk ''distractions'' un vairāk dvēseles šausti par visu. Kā pret sevi tā citiem.
Man patika kā Tarkovskis šo tēmu izvērta savā Stalkerī. Bija scēna, kur viņi visi, Stalkers, Zinātnieks un Rakstnieks satiekas bārā pirms ceļojuma, un Zinātnieks prasa ''eto što, s nami?'' un Stalkers atbild, ''da, jemu tože tam nado''. Tur ir metafora, ka Stalkers ir it kā mācītājs/misionārs, kas cenšas vest cilvēkus pie Dieva/istabu, kurā piepildās vēlmes un tieši rakstnieks, kurš ''izpisalsja'' un redz pasauli tikai ciniski beigās izrādās pats labākais kandidāts, jo zinātnieks pieteicies tikai priekš tā, lai iznīcinātu Istabu, savukārt pirmais rod reālu redemption iekš visa tā ceļojuma.

Grūti paskaidrot, ja tev vienmēr viss bijis štokos un esi nurturējies dominanti ateistiskā vidē. Mani vecāki bija apātiski, ne zivs, ne gaļa. Bērnībā biju ateists, jo ticēju visiem tiem šausmu stāstiem par ļaunajiem kristiešiem. Pēc tam uzzināju, ka tas ir bs, bet gluži reliģiozs tāpēc nekļuvu. Tomēr izpratne kāpēc nelaimīgs cilvēks vairāk tiecas pretim Dievam man no tā izveidojās un tā nav saistīta ar kaut kādu lētu ''ah, man ir hujova, tāpēc davai tagad kļūšu ticīgs''. Tā ir organiska lieta, kad esi ''disillusioned'' ar materiālo pasauli, tās feikajiem kārdinājumiem un sasniegumiem.

Stalkerī vēl bija tā pasāša, kur tiek stāstīst par ''Ģikobrazu'', kas ir ex Stalkera sensejs, kurš beigu beigās iegāja istabā un bez maz vai zibenīgi kļuva stāvus bagāts, bet nākamajā dienā pakārās. Ponder on this.

(Reply to this) (Thread)

jau tas vien, ka tik gari izrakstījies...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

dac cuz i care

(Reply to this) (Parent)

a starp citu interesanti, vai tu pats taču redzi, ka tava izteikšanās par kreisajiem izklausās, ka varētu būt 1:1 tam, to tev bērnībā stāstīja par ļaunajiem kristiešiem?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man bērnībā vispār neko nestāstīja. Vecāki bij 100% neitralitāte (vai neieinteresētība) attiecībā uz šāda tipa pamācībām. Audzināšana bija kā lai saka, tīri utilitāra.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu tu tak pats teici, ka kaut kur saklausījies stāstus par briesmīgajiem kristiešiem. ja ne no vecākiem, tad kur citur?

(Reply to this) (Parent)

"Tava kļūda ir domāt, ka TIKAI apbižotie un nelaimīgie mēdz ar laiku pievērsties.
Manā gadījumā, lai gan nevaru pieskaitīt sevi kādai konfesijai un dzīvē nepraktizēju reliģiskus rituālus, bija dzīves pieredze. Es zinu, ka pastāv kaut kāda metafiziska bāze visā, iekš kā esam."

1) Man bija radies iespaids, ka vairumā gadījumu, nevis TIKAI. Apzinos, ka mans paziņu loks nav īpaši reprezentatīvs (un tajā tāpat vairums ticīgo ir nevis kļuvuši, bet uzaudzināti par tādiem). Tāpēc ar tas iepriekšējais ieraksts, kurā interesējos par piemēriem.
2) Nu, lūk, interesanti, kas tā par dzīves pieredzi, kuras rezultātā tieši "zini", nevis "tici" vai "uzskati". Nopietni, interesanti. Neņirgājos. Tāpat sapratīšu, ja nevēlies dalīties.

"Teiciens ''bagātie arī raud'' nav bez pamata (to pieminu, jo skaidrs, ka tev tikai materiāla labklājība šķiet mērs apmierinātībai ar dzīvi)."

- A vot velti tu mani tā vērtē, ja ar materiālu labklājību saprotam mantiskos labumus vai to trūkumu. Piemēram, veselība man arī ir faktors, un ar to mēdz notikt lietas, kas ar finansiālo rocību nekorelē. Tāpat emocionālie faktori - tiesa, tos es uztveru kā tādu vai citādu smadzeņķīmiju, pār kuru mums ne tuvu ne vienmēr ir dota pilnīga kontrole, bet katrā ziņā nekādu metafiziku tur man konceptuāli nevajag.

"Grūti paskaidrot, ja tev vienmēr viss bijis štokos un esi nurturējies dominanti ateistiskā vidē. Mani vecāki bija apātiski, ne zivs, ne gaļa. Bērnībā biju ateists, jo ticēju visiem tiem šausmu stāstiem par ļaunajiem kristiešiem. Pēc tam uzzināju, ka tas ir bs, bet gluži reliģiozs tāpēc nekļuvu. Tomēr izpratne kāpēc nelaimīgs cilvēks vairāk tiecas pretim Dievam man no tā izveidojās un tā nav saistīta ar kaut kādu lētu ''ah, man ir hujova, tāpēc davai tagad kļūšu ticīgs''. Tā ir organiska lieta, kad esi ''disillusioned'' ar materiālo pasauli, tās feikajiem kārdinājumiem un sasniegumiem."

Well, man ne viens, ne otrs, zinies. Pirmkārt, štokos ne vienmēr viss ir bijis, īpaši bērnībā, pēc daudziem parametriem. Otrkārt, vecāki bija, gluži kā tavējie, ne no vienas nometnes. Māte mazliet sliecās uz ticību, bet smadzenes nekompostrēja. Nu, tur, pēc vecvectēva bērēm par mācītāja runu runājot, teica, ka tēvreize - tie esot stipri vārdi, kurus vajagot zināt. Kāpēc, neskaidroja. Tādā līmenī. Bērnudārzā viena no auklītēm bija kristīga, un pirmsdiendusas pasaciņas vietā mēdza kaut ko kristīgu stāstīt. Tāpat, kā pa miglu atceros, ka kaut kad 90o sākumā pa kādu no tiem pāris kanāliem, kas bija pieejami, rādīja kaut kādu kristīgo multeni, kuru skatījos.
Kaut kādu brīdi bērnībā pat biju ticīgs, bet 1) ne kristietis, un 2) ātri (knapi divciparu vecumā) pārgāja. Gana agri pamanīju, ka gan labas, gan sliktas lietas mēdz notikt ar gan labiem, gan sliktiem cilvēkiem, kas tā kā negāja kopā ar jebkāda dieva koncepciju (t.i., agri nonācu pie domas, ka ja viss tāpat notiek pilnīgā randomā, tā, kā varētu sagaidīt no pasaules, kur nav nekāda dieva, tad - gan jau, ka nav arī). Vēlāk, uzzinot par dažādām reliģiskajām idejām, un iepazīstoties ar visādiem "par" un "pret", uzskati nostiprinājās.

(Reply to this) (Parent)

Būtībā runa ir par šo trilemmu. Pamācoši.

ugu.

psihiatrijā (ja es nemaldos) šitas saucas Stokholmas sindroms
kristietībā (atkal ja es nemaldos) šitas saucas sirdssatriektība, viņiem tur precīzi tā arī ir - instrukcijas a) atrast cilvēkus, kam ir sūdīgi, b) panākt lai viņi psiholoģiski justos vēl sūdīgāk un tad piedāvāt savu preci. Pīpls havajet, melnsvārči resnē.

(Reply to this) (Thread)

Kreisie zato atrod cilvēkus bez jebkādām kaitēm, iestāsta, ka viņi ir vainīgi par kaut ko (rasisms, nacisms, bullšits) un piedāvā savu ''preci'' (savas valsts un etnosa iznīcināšanu). Vot vai resnē šaubos, jo šiziki, kas zāģē zaru, uz kura sēž.

(Reply to this) (Parent)

Īstenībā ir arī daudz tādu, kas pārstāj ticēt tā paša iemesla dēļ.