"Tava kļūda ir domāt, ka TIKAI apbižotie un nelaimīgie mēdz ar laiku pievērsties.
Manā gadījumā, lai gan nevaru pieskaitīt sevi kādai konfesijai un dzīvē nepraktizēju reliģiskus rituālus, bija dzīves pieredze. Es zinu, ka pastāv kaut kāda metafiziska bāze visā, iekš kā esam."

1) Man bija radies iespaids, ka vairumā gadījumu, nevis TIKAI. Apzinos, ka mans paziņu loks nav īpaši reprezentatīvs (un tajā tāpat vairums ticīgo ir nevis kļuvuši, bet uzaudzināti par tādiem). Tāpēc ar tas iepriekšējais ieraksts, kurā interesējos par piemēriem.
2) Nu, lūk, interesanti, kas tā par dzīves pieredzi, kuras rezultātā tieši "zini", nevis "tici" vai "uzskati". Nopietni, interesanti. Neņirgājos. Tāpat sapratīšu, ja nevēlies dalīties.

"Teiciens ''bagātie arī raud'' nav bez pamata (to pieminu, jo skaidrs, ka tev tikai materiāla labklājība šķiet mērs apmierinātībai ar dzīvi)."

- A vot velti tu mani tā vērtē, ja ar materiālu labklājību saprotam mantiskos labumus vai to trūkumu. Piemēram, veselība man arī ir faktors, un ar to mēdz notikt lietas, kas ar finansiālo rocību nekorelē. Tāpat emocionālie faktori - tiesa, tos es uztveru kā tādu vai citādu smadzeņķīmiju, pār kuru mums ne tuvu ne vienmēr ir dota pilnīga kontrole, bet katrā ziņā nekādu metafiziku tur man konceptuāli nevajag.

"Grūti paskaidrot, ja tev vienmēr viss bijis štokos un esi nurturējies dominanti ateistiskā vidē. Mani vecāki bija apātiski, ne zivs, ne gaļa. Bērnībā biju ateists, jo ticēju visiem tiem šausmu stāstiem par ļaunajiem kristiešiem. Pēc tam uzzināju, ka tas ir bs, bet gluži reliģiozs tāpēc nekļuvu. Tomēr izpratne kāpēc nelaimīgs cilvēks vairāk tiecas pretim Dievam man no tā izveidojās un tā nav saistīta ar kaut kādu lētu ''ah, man ir hujova, tāpēc davai tagad kļūšu ticīgs''. Tā ir organiska lieta, kad esi ''disillusioned'' ar materiālo pasauli, tās feikajiem kārdinājumiem un sasniegumiem."

Well, man ne viens, ne otrs, zinies. Pirmkārt, štokos ne vienmēr viss ir bijis, īpaši bērnībā, pēc daudziem parametriem. Otrkārt, vecāki bija, gluži kā tavējie, ne no vienas nometnes. Māte mazliet sliecās uz ticību, bet smadzenes nekompostrēja. Nu, tur, pēc vecvectēva bērēm par mācītāja runu runājot, teica, ka tēvreize - tie esot stipri vārdi, kurus vajagot zināt. Kāpēc, neskaidroja. Tādā līmenī. Bērnudārzā viena no auklītēm bija kristīga, un pirmsdiendusas pasaciņas vietā mēdza kaut ko kristīgu stāstīt. Tāpat, kā pa miglu atceros, ka kaut kad 90o sākumā pa kādu no tiem pāris kanāliem, kas bija pieejami, rādīja kaut kādu kristīgo multeni, kuru skatījos.
Kaut kādu brīdi bērnībā pat biju ticīgs, bet 1) ne kristietis, un 2) ātri (knapi divciparu vecumā) pārgāja. Gana agri pamanīju, ka gan labas, gan sliktas lietas mēdz notikt ar gan labiem, gan sliktiem cilvēkiem, kas tā kā negāja kopā ar jebkāda dieva koncepciju (t.i., agri nonācu pie domas, ka ja viss tāpat notiek pilnīgā randomā, tā, kā varētu sagaidīt no pasaules, kur nav nekāda dieva, tad - gan jau, ka nav arī). Vēlāk, uzzinot par dažādām reliģiskajām idejām, un iepazīstoties ar visādiem "par" un "pret", uzskati nostiprinājās.

(Reply to this) (Parent)