| |
[4. Dec 2025|23:17] |
Man ir prātā šāda atmiņa, tā ir kā neliela aina, gandrīz vai kā video manā prātā -- uz letes stāv mūsu baltais, kantainas kompjūtera monitors ( ko visi vienmēr sauca par “datoru”, un tikai pamatskolas informātikā es pirmo reizi uzzināju, ka patiesībā dators ir tā rūcošā, kantainā kaste pie kājām, kas datoru ieslēdz), mēs ar patēvu sēžam uz t. sauc. “bāra krēsliem” (man šķiet, ka uz tiem pat varēja griezties uz riņķi, bet varbūt es to tagad izdomāju – scenogrāfijas labad pieņemsim, ka tie bija augsti bāra krēsli ar apaļiem mākslīgās ādas sēdekļiem sarkanā krāsā, uz kuriem varēja griezties uz riņķi). Viņš man rāda “mājaslapu”, ko ir man uztaisījis – “backgrounds” tai ir ietonēts gaiši zilā, un vienīgais, kas tajā ir, ir uzraksts “ELĪNA”. Uzraksts ir liels, tas aizņem lielāko tiesu ekrāna. Burti ir izteiksmīgi un stilizēti, apaļām kontūrām, kā uztūkuši iegarienie klaunu baloni, no kuriem tie izsien suņus un citus dzīvniekus. Tas nav uzraksts, uz kura var uzklikšķināt vai kura mērķis ir nodot kādu ziņojumu, kas mudinātu uz darbību vai dotu kādas zināšanas. Tā ir apsveikuma kartīte, zīmējums, dāvana. Manā prātā aizvien ir šis atmiņu kadrs, bet es vairs to neredzu pavisam skaidri – tāpēc neatminos pavisam precīzi, bet ap katru no šiem burtiem lidinājās vai pie tā pamatnes sēdēja eņģelīši (skat. attēlā). Varbūt tie nebija eņģelīši, bet kaķēni. Es neatceros, bet tur notika kaut kāda rosība, kaut kam pat mainījās krāsas – es to pielīdzinātu agrīnā tumblr estētikai (kad, taisot savu lapu varēja tai uzlikt fona mūziku, likt kursoram šaut zvaigžņu lietu un visus tekstus rakstīt gliterotā vordartā).
Man bija apmēram pieci gadi, kad es sāku regulāri spēlēt “Lingo”, “Karogs” un “Minesweeper”. Tajā vecumā es jau labi mācēju lasīt, tāpēc Lingo man bija aizraujošs pretinieks. Atskatoties uz to, kā es piegāju spēlei “karogs”, es izjūtu savādu mierinājumu un mīlestību pret sevi: pirmās pāris spēles izmēģinājusi dažādas stratēģijas un zaudējusi, es drīz nonācu pie risinājuma, kas mani apmierināja: spēles sākumā, kad tika dota iespēja izkārtot savu figūriņu izvietojumu, es iebīdīju karogu pašā dziļākajā stūrī, savukārt lauciņus virs, blakus un, drošības pēc, pa diognāli, aizpildīju ar mīnām. Tagad, kad man nebija riska zaudēt, spēle man kļuva interesanta – es varēju izmēģināt dažādas taktikas un ceļus, lai atrastu pretinieka karogu pēc iespējas ātrāk, neriskējot ar to, ka pretinieks manu karogu atrastu ātrāk. Es neredzēju tam jēgu, jo neuztvēru datoru par nopietnu pretinieku, un tā uzvara man šķita tukša un bezjēdzīga. Turklāt mani sajūsmināja atklājums, ka varu tik muļķīgi vienkāršā veidā apkāst pretinieku.
Minesweeper es uzspēlēju pāris reizes, un tad vairs ne reizi mūžā. Tur nebija nekādas loģikas, es nespēju atrast nekādu patternu, tāpēc norakstīju šo spēli kā pilnīgi bezjēdzīgu un līdz šai pat dienai neredzu prikolu. |
|
|