Ciklisks šablons izglītībā
Jau kopš 2023. gada manā dzīvē atkārtojas viens šablons:

1. Mācīju šahu bērniem, bērni nenāca/bastoja šaha nodarbības, kaut vecāki par tām bija samaksājuši

2. Mācīju privātstundas bērniem, bērni uz tām nenāca (daudz retāk, taču bija gadījumi), kaut vecāki bija samaksājuši. Es vienkārši saņēmu naudu par to, ka rezervēju laiku

3. Biju ES projektā autiskiem bērniem 2025. gadā. Bērni izmēģināja, un pēc tam nenāca uz šaha darbnīcām/nodarbībām, kaut vecāki to atbalstīja.
Projekts bija no 1. jūnija līdz 31.decembrim, taču jau 15.jūlijā to slēdza, jo bērni atsacījās nākt uz šaha nodarbībām, jo tās bija pārāk lielu smadzeņu piepūli pieprasošas

4. 2026. gada pirmajā pusē strādāju skolā, kā arī vadīju konsultācijas latviešu/angļu valodā un matemātikā. Bērniem bija iespēja iegūt 1 uz 1 laiku ar mani, kas ārpus skolas telpām viņu vecākiem izmaksātu 20 euro stundā. Bērni nāca, lielākoties, tikai kamēr skolas sociālā pedagoģe viņus paņēma aiz rokas un atveda uz manu kabinetu.
Kad sociālā pedagoģe saslima (pārslodzes dēļ), bērnus neviens vairs neveda, un es varēju kabinetā skatīties Youtube lekcijas par fiziku, gaidot bērnus.

5. Šobrīd arī strādāju skolā. Matemātikas stundas ir no 11.00 - 16.10 pie manis. Bērni nenāk un basto, jo viņus aiz rokas neviens neved. Soda par bastošanu nav. Kāpēc?
Jo stundās es piedāvāju 5 uzdevumus atrisināt 40 minūšu laikā un apgūt jauno mācību saturu. Tas viss prasa lielu smadzeņu piepūli, it īpaši pēcpusdienās 14.00 - 16.10 laikā. Tāpēc daudzi basto.

Visos piecos gadījumos es piedāvāju trenēt smadzenes. Smadzeņu trenēšana pēc idejas ir vienlīdzīga muskuļu trenēšanai. Kad mēģina iemācīties duci A4 lapu no galvas par filozofiju, smadzenes sāp. Taču ir bērni, kuriem smadzenes sāp jau pie desmit matemātikas piemēriem (mums ir 3 matemātikas pēc kārtas katrai klasei).

Katrā matemātikas uzdevumā ir vidēji 4 piemēri. 15 uzdevumi 150 minūšu laikā - tas ir 60 piemēri. Tā ir augšējā robeža. Lielākā daļa skolēnu pie manis šajās 150 minūtēs spēj tikai 10-12 piemērus.

Vecuma psiholoģijas izglītībā zinātnieki ir izrēķinājuši, cik vidējais bērns katrā vecumā spēj izdarīt, pirms viņa smadzenes sāk sāpēt. Taču šajā desmitgadē šis vidējais strauji krīt zemās uzmanības noturības dēļ, ekrānu un ātrā patēriņa kultūras dēļ, dopamīna un slodzes tolerances krituma dēļ, un vēl virknes citu faktoru dēļ.

Tas izraisa situāciju, ka zinātne (un tās kritēriji) netiek līdzi bērnu degradācijai. Skolā ir samazinātas prasības, jo bērniem jāiegūst tikai 33% kontroldarbā, lai būtu atzīme "4", kas nozīmē sekmību. Taču mācību satura apjoms samazināts nav. Tāpēc bērni sūdzas par pārslodzi, jo skolā 10.klasē aizvien ir 9 mācību stundas gandrīz katru dienu.

Vēl šīs šķēres veido tas, ka skolotāji ir Gen X (1965.-1980.) vai milleniāļi (1980. -1995.), kuri nesaprot, kā tas ir - nespēt izturēt 3 matemātikas stundas pēc kārtas. Jo viņu smadzenes nav degradētas kopš bērnības ar ekrāniem, ātro kultūru un tūlītēju apbalvošanu par klikšķi pareizajā ekrāna vietā.


Līdz ar to ir vajadzīga, vai nu ļoti stingra vecāku iesaiste, kontrolējot, lai bērni neizmanto telefonu savai degradācijai, vai arī daudz lielāks finansējums izglītības zinātnei, lai tā savas vadlīnijas par to, cik spēj izturēt katra vecuma bērns, atjauno nevis reizi dekādē, bet gan reizi 3 gados.

Kamēr šīs abas lietas nenotiek, visās jomās, kur bērniem kaut kas ir jāmācās, ir milzīgas šķēres starp stingro vecāku bērniem un slinko vecāku bērniem. Slinkie vecāki var būt arī aizņemti, neapzināti, pārslogoti utt.

Vecākiem nākas darīt aizvien vairāk un zināt aizvien vairāk par pedagoģiju, lai bērns patiešām izglītotos, nevis degradētos.