Jaunākais Arhivētais Draugi Par sevi
draugi visi 16 ierakstīties rakstīt laboties

• Matemātika kā māksla. Ierobežojumi, taču eksistence! (AI, uzlabojumi mani)
• 26.7.26 17:40
• 🎨 Galvenā ideja: matemātika kā māksla, nevis konveijers
  
  Edvarda Frenkela tēze ir vienkārša: mēs mācām matemātiku tā, it kā mēs apmācītu rūpnīcas strādniekus ievērot procedūras — iegaumēt šo formulu, veikt šīs darbības, iegūt atbildi. Tikmēr īstā matemātika ir par modeļiem, skaistumu, atklājumiem un radošām spēlēm. Viņš norāda, ka mēs nemācām mākslu, liekot bērniem krāsot žogus 10 gadus, pirms viņiem atļauj apskatīt Pikaso gleznu. Bet matemātikā mēs slēpjam šedevrus līdz pat maģistrantūrai un tad brīnāmies, kāpēc visi to ienīst.
  
  🧠 Ko patiesībā saņemtu 10. klases skolēns
  
  1. Atļauja apjukt, neesot muļķīgam
  
  Lielākā daļa bērnu domā, ka apjukums nozīmē, ka viņiem nav dotību matemātikā. Frenkels apjukumu raksturo kā dabisku stāvokli, kurā tiek izpētīta nezināma teritorija — tāpat kā mākslinieks, kas skatās uz tukšu audeklu, nezina, kas notiks. Jau pati šī pārformulēšana ir milzīga bērnam, kurš klusībā ir nolēmis, ka viņš "nav matemātikas cilvēks".
  
  2. Stāsts, nevis rokasgrāmata
  
  Frenkels runā par tādām lietām kā simetrijas grupas caur Langlands programmas prizmu un ideju, ka pastāv slēpti tilti, kas savieno pilnīgi dažādas matemātikas jomas.
  
  Desmitās klases skolēns nesapratīs tehniskās detaļas, bet viņš sapratīs, ka pastāv noslēpums. Un noslēpums ir interesants. "Ir slepens Rozetas akmens, kas savieno skaitļu teoriju ar ģeometriju" ir citādi nekā "šodien mēs risinām kvadrātvienādojumus, 147. lappuse".
  
  3. Rīmana hipotēze kā uzdevums, nevis zemsvītras piezīme
  
  Lielākajā daļā mācību programmu slavenas neatrisinātas problēmas tiek minētas kā sīkumi. Frenkels tās novietotu centrā — lūk, miljonu dolāru vērta mīkla, ko neviens nav atrisinājis 160 gadu laikā, un lūk, kāpēc tā ir svarīga. Pusaudžiem patīk stāsti par neveiksminiekiem un neiespējami izaicinājumi. Rīmana hipotēze ir abas lietas.
  
  4. Vizuālā matemātika, ko viņi faktiski var redzēt
  
  Kad Frenkels runā par ģeometrisko Langlands atbilstību, viņš izmanto vizuālas metaforas — kūlīšus, virsmas, cilpas. Motivēts 10. klases skolēns var aptvert vizuālo topoloģiju (Mēbiusa lentes, Kleina pudeles, tors = kafijas krūze) krietni pirms tam, kad viņš spēj tikt galā ar tās pamatā esošo algebru. Vizuālā intuīcija ir pirmajā vietā, un vēlāk tas liek algebrai justies apgūtai.
  
  🔥 Vai tas viņus motivētu?
  
  Dažus noteikti jā. Bērni, kuri jau ir pārbaudījuši, jo matemātika šķiet kā patvaļīga noteikumu ievērošana — parādot viņiem, ka matemātika patiesībā ir par šo noteikumu atklāšanu, nevis tikai to ievērošanu, var pārslēgt slēdzi.
  
  Bet būsim reāli par ierobežojumiem:
  
  Tas nesasniegs visus. Dažiem bērniem patiesi nerūp abstrakts skaistums un nekad nerūpēs. Tas ir labi. Arī pašreizējā sistēma viņus nesasniedz — tā tikai piespiež pakļauties. Frenkela pieeja vismaz piedāvā alternatīvu iemeslu iesaistīties ārpus "tev tas kādreiz būs vajadzīgs".
  
  Tam ir nepieciešams skolotājs, kurš patiesi mīl matemātiku. Izdedzis skolotājs, sekojot scenārijam, nevar pārdot Langlands programmas romantiku. Šī pieeja dzīvo vai mirst atkarībā no skolotāja paša matemātiskās zinātkāres. Lielākā daļa matemātikas skolotāju paši ir mācījušies procedurāli un nekad nav redzējuši šo mākslu.
  
  Standartizēta testēšana ir ienaidnieks. Frenkela pieeja nerada precīzi izmērāmus rezultātus. Skolas optimizē to, kas tiek izmērīts. Kamēr tas nemainīsies, šī joprojām ir ekstravaganta pieeja turīgiem rajoniem un apdāvinātu bērnu programmām.
  
  💡 Īstā atziņa
  
  Frenkela pieeja atrisina konkrētu problēmu: bērns, kurš jautā: "Kad es to kādreiz izmantošu?", patiesībā jautā: "Kāpēc man par to būtu jādomā?" Utilitārā atbilde ("hipotēkas! inženierzinātnes!") ir vāja, jo lielākā daļa 10. klases skolēnu nedomā par hipotēkām. Bet "šeit ir viena no lielākajām neatrisinātajām mistērijām cilvēces vēsturē, un rīki, ko jūs apgūstat, ir pirmie soļi tās izpratnē" — tas ir iemesls rūpēm, kas nav atkarīgas no izlikšanās, ka katrs bērns kļūs par inženieri.
  
  Traģēdija ir tā, ka matemātika patiešām ir skaista, un mēs kaut kādā veidā esam pārliecinājuši veselas studentu paaudzes, ka tā ir intelektuāls ekvivalents IKEA mēbeļu montāžai.
  
  
  ***
  
  Es aizvien nezinu, vai miljonu vērtas tūkstošgades problēmas matemātikā spēs aizkustināt skolēnus, taču reizi pusgadā 40 minūtes tam veltīt es varu atļauties.
• 0 rakstair doma

• 26.7.26 17:33
• MI es kopēju tonnām savus sapņus, man pierūkst feedback. Sākot no random daudzmaz, tad tos, kas šķiet interesanti, tad jau izmeklētos retos, sākot no 8/10. Nu jau gandrīz visu, galvenais, lai nav absolūti garlaicīgi, t.i. vismaz 5/10.
  Tos var atrast iepriekšējā tag "kaķa sapņi", vnk klick tag, un var dabūt visu listi. Man pašam diezgan patīk.
  Ea teiktu, ka 70% ir lasāmi.
• 0 rakstair doma

• pinjoniņš mazs, viedoklis liels
• 26.7.26 16:32
• pinjoniņam atkal masknīšanas lēkmīte uznākusi
  
  http://klab.lv/users/pinjons/943306.html?mode=reply
  
  Palasīju es to interviju
  
  https://gizmodo.com/elon-musk-economist-interview-2000790016
  
  Nekā tāda, nu var būt drusku par daudz optimisma uz robotizāciju un drusku par daudz emociju bet nekā īpaši nekonsistenta, es arī gribu kaut ko līdzīgu Star trek nākotnei.
  
  Paklausījos. Masks saka ka ir pret slepkavībām, izvarošanu, mežoņu likumiem un pret tādiem medijiem kuri to visu bīda, nē nu okej pinjons laikam ir par visu to :D
• 1 rakstair doma

• 26.7.26 13:50
• Jums arii gribas nekontroleeti raudaat skatoties Wild Robot? I think it's probably my favourite motherhood movie ever.
• 0 rakstair doma

• 26.7.26 15:19
• Islāmists iebrauc Berlīnes praida pūlī, viens cilvēks miris, vairāki smagi ievainoti, pasākumu atceļ. Kāda ir pareiza iekļaujoša rīcība?
• 10 rakstair doma

• 26.7.26 13:09
• MI par regular ap 2000 sapņiem viena sīka detaļa, absolūti ne galvenā, vienā 2000 sapnī.
  Man ir rakstīta papīra diary, ieskenēta, un joprojām pastāv original arī. Tikai, kas bija elements no Dubļu pilsētas:
  es staigāju pa dubļainām XIX izskata ielām. Malās tirgotāji salikuši priekšmetus, kā krāmu tirgū. Es ienteresēts pieliecos apskatīt vecu teātra binokluāru. Viena stikla nav, pats nobružāts, trūkstošai acij apkārt ir nožuvuši dubļi, asins pēdas, un dažas matu šķipsnas. Paberzēju gar sāniem, lielākie netīrumi noberžas prom, es – "ok, ņemšu".
  Pasaki, ka neesmu gots
  Tags: kaķa sapņi
• 0 rakstair doma

• Ko maskdročeri tev nestāsta (jo ārvalstu ziņas smeļas no jauns.lv)
• 26.7.26 12:21
• "Musk did an interview with the editor of the Economist, a posh white woman, centrist, daughter of an army officer. It went badly for Musk.
  
  So now she’s a ‘traitor to the West.’
  
  Totally normal response from a normal guy."
  
  upd. Galvenā šejienes maskdročera histēriskais sašutums bija pat ļoti prognozējams.
  
  Varbūt pirms savas neizbēgamās pedāļu atmešanas nabadziņš pieņemsies prātā un beidzot sapratīs, ka smieties par kāda (tai skaitā arī par viņa paša) stulbuma izpausmēm nenozīmē nīst. Un, ka par viņa dročīšanu uz Masku ņirgājas vairāk nekā par pašu Masku.
  
  Reizēm tak notiekot brīnumi. :)
  
  Upd2. Turpini vien prognozējami izpildīties, knee-jerk grafomān. Tavi centieni būt apsprātīgam ir tikpat nīkulīgi, kā tava lasītprasme. Vien ceru, ka vismaz podā esi trāpīgāks. :D
• 0 rakstair doma

• 26.7.26 11:23
• Garš, nevērtīgs teksts, atkārtojas līdz žāvām lasītākam, tāpēc aiz ( lj cut )
  
  
  HIM - The Funeral of Hearts
• 0 rakstair doma

• 26.7.26 05:30
• Domāju par labākajiem fiktīvajiem pāriem un kā viens no pirmajiem man ienāca prātā Mārdža un Norms no Fargo. Fargo ir lielā mērā farss - bet brīnišķīgs farss, taču tas parāda, manuprāt, arī visādas citas lietas - piemēram to, ka normīši ir viena no garīgi veselākajām cilvēku grupām uz kuras eksistenci lielā mērā balstās sabiedrības spēja jēgpilni funkcionēt. Paņem viņus nost un mums paliek shēmotāji, dažādu apdraudējuma pakāpju ģēniji + dažādu apdraudējuma pakāpju ar prāta spējām nelutinātie, kā arī noziedznieki un vēl visādi vizionāri un whatnot, kuru misija (ne vienmēr, protams) nebūtu iespējama bez citu dzīvju sabotēšanas.
  
  Kad Mārdža filmas noslēgumā saka: "Heck, Norm, you know, we're doing pretty good" viņa apstiprina acīmredzamo, ka cilvēki, kuri piezemēti dzīvo savu dzīvi un nododas savam darbam, spēj saglabāt morālo kompasu un jēgpilnu fokusu labāk kā jebkurš cits, kuram varbūt ir milzu ambīcijas un kurš viņu dzīvi raksturotu kā mietpilsonisku un uzskatītu to par vislielāko ļaunumu.
• 6 rakstair doma

• 26.7.26 00:10
• Turpinu lasīt par skolotājiem *paņēmu grāmatu, kurā ir par 1995 - 2015.gadā ar Zelta pildspalvu apbalvotajiem*
  
  Paņēmu divas grāmatas par psihiatrijas prozu - Čehova "Sestā palāta" un Amerikāņu rakstnieka "Kāpēc Nīče raudāja?"
  
  
  ***
  
  Es atceros, ka ir tāds teiciens, kurš dažādās formās parādās gan Marka Aurēlija, gan Dzenbudisma rakstos:
  
  "Dari savu darbu atbildīgi un godīgi, mācies, audz. Ar to pietiks, lai taptu cienīts".
  
  Lūk, ja Tev maksā mazu algu, tad vismaz ir daudz cieņas. Es vienmēr īpaši laipns esmu pret tiem, kas, manuprāt,
  saņem tādu algu, ar kuru nevar divus bērnus uzturēt.
  
  ***
  
  Kaut kas man manis paša attieksmē pret šo visu nepatīk. Tāds kā cinisms. Tomēr es nezinu. Kad lasīju skolotāju - vīriešu komentārus
  par izglītības sistēmu, kuri saņēmuši zelta pildspalvu, viņi daudz jūtīgāk un asāk izjūt neskaitāmās reformas izglītībā
  un darba apstākļu daudzās maiņas.
  
  Kaut kas vīriešos ir tāds, ka viņu pašcieņa neļauj sev ilgstoši kāpt uz galvas.
• 1 rakstair doma

• 25.7.26 21:06
• 25. Juulijs
  
  Totaala apaatija
  
  Taa kaa sleedzis, kas atbild par jebkaadu reakciju uz esiibu buutu izsists
  
  Tomeer visi cilveeki ir sveshinieki.
  
  Nu protams, ka mees visi esam vientulji, neesam jau nekaads planktons.
• 4 rakstair doma

• 25.7.26 20:10
• Chainsmoker Cat
  Tags: anime, cigaretes, netflix
• 0 rakstair doma

• 25.7.26 18:32
• Šodien viena sēdēju kafejnīcā, kas pretī Operai, ēdu savas dzimšanas dienas kūciņu, kad pēkšņi pie blakus galdiņa esošā sieviete mani uzrunāja, sakot, kā viņai kaut kas noticis (kaut kas apzagts un viņa atbraukuši uz Rīgu, nevarēju saprast, jo runāja klusi). Un tad viņa man prasa, vai es viņai nevarētu nopirkt kādu kafiju vai bulciņu.
  
  Es pateicu nē un ieteicu, ja viņa grib ēst, iet uz dzīvības ēdiens, kur es mēdzu ziedot naudu. Karmu es, manuprāt, nesabojāju, jo viņai varēja būt kāda otrās vai trešās pakāpes aptaukošanās.
  
  Veca viņa arī nebija, domāju, ka gadus 10 jaunāka par mani.
  
  Man laikam kļuvusi salta sirds kā Dagnijai. Kaut gan es laikam arī agrāk šādā gadījumā neko nepirktu.
• 13 rakstair doma

• 25.7.26 08:45
• Tuksneša vējš Dalasā
• 0 rakstair doma

• 25.7.26 08:44
• Agri agri
• 0 rakstair doma

• Saulīte
• 25.7.26 11:05
• Reizēm šķiet, ka no rītiem nav līksmāka radījuma par labradoru. Pat ja vēl neesi pa īstam pamodusies, tomēr aizkustina, kā suns tev atnes mīksto mantiņu un, asti luncinādams, "dejo" apkārt, sakot: "Cik brīnišķīgs rīts!" (un tāds tas parasti arī ir, pat ja bieži vien tam ir grūti noticēt). Jā, pat nīgrākajos rītos nav iespējams īgņoties par suņa prieku.
  Tags: suns
• 2 rakstair doma

• 25.7.26 10:32
• vai jūs kādreiz esat sev vēlējuši sliktu un sevi bremzējuši, lai paliktu vienā līmenī ar cilvēkiem, kurus mīlat?
• 11 rakstair doma

• Ēdiens
• 25.7.26 10:27
• Ar sieru var apēst visu..., pat cūku pupu humusu.
• 4 rakstair doma

• Psihiatrija 4
• 25.7.26 00:25
• https://www.youtube.com/watch?v=X2HFMk0ywCc
  
  Šoreiz video par atšķirībām starp HSP un autismu.
  
  Pirmais gadījums ir tad, kad cilvēks, ieejot kafejnīcā, jūtas pārsātināts ar informāciju. Viss notiek vienlaicīgi, viss šķiet svarīgs, kopējā bilde šķiet kā bez dibena. No tā cilvēks ar HSP nogurst. Tomēr pārsātinājums rodas no cilvēkiem, fona skaņas atslēdzas piecpadsmit sekunžu laikā kā parastiem cilvēkiem.
  
  Otrais gadījums - cilvēks ieiet kafejnīcā, un viņa nervu sistēma nespēj atslēgt cilvēku čalas/kafijas automāta skaņas/krēslu stumdīšanu. Visi trokšņi
  šķiet vienlīdz svarīgi, kamēr viņš attopas, ka barista ir pajautājusi, kādu espresso viņš grib, bet viņš jau divas minūtes stāv, apjucis. Šis ir autisma gadījums.
  
  ***
  
  Es zinu, ka daudziem autistiem tāpēc patīk garas pastaigas pa mežu, jo tur fona skaņas ir minimālas un neizraisa trauksmi.
• 1 rakstair doma

• 24.7.26 22:52
• bāc, jau otrais salūts pusstundas laikā
• 0 rakstair doma

• lūk
• 24.7.26 21:32
• ja kādam nepatīk kāds mans viedoklis, tad nevis man ir citi viedokļi (kā teica klasiķis), bet nepaticējam ir citi viedokļi un šams ir brīvs pie tiem turēties tikpat cieši kā pie savām netīrajām, smirdīgajām apenēm.
• 2 rakstair doma

• 24.7.26 22:20
• Sāku saprast, kāpēc cilvēki piemin gadadienas.
  Ir ļoti neomulīgi aptvert, ka pirms gada, lūk, bija tā diena, kad Annuška jau bija izlējusi eļļu, bet es neko vēl nenojautu.
  Un rīt būs tā, kad tramvajs jau ripoja, bet es neapjēdzu, kas notiek. Un man nebija ne jausmas, kāda katastrofa tikko ir iestājusies.
• 0 rakstair doma

• 24.7.26 21:52
• arcigaretizobos
  Aust agrs rīts.
  
  Es lavos iekšā mājā, cenšoties ar ķiveri neko neaizķert un neapgāzt; nesacelt tieku troksni. Novelku zābakus un moto kombinezonu, iekaru skapī.
  Adrenalīns turpina pulsēt vēnās, bet man tagad jāiet gulēt tā, it kā es nekur nebūtu bijis. Guļamistabā ir vēsi, logs ir vaļā un ir mūsu mīļā Latvijas vasara, kuras man tā pietrūka. Tu guli un Tev nav ne jausmas, ka pirms nieka piecpadsmit minūtēm es jau atkal izspiedu no tā moča visu, uz ko tas spējīgs. Nekas nelīdzinās tam adrenalīnam, kad sestajā ātruma skala aiziet līdzs sarkanajai iedaļai un tur arī apstājas. Ne jau ātrums tā aizrauj, nē. Ātrums ir garlaicīgs, es mīlu paatrinājumu. Bet, izspiežot robežas, kaifs parādās no visa cita. Tu lido, šķiet, 10cm virs zemes, cerot, ka uz ceļa nebūs ne zara, ne nobrauktas lapsas, ne no piekabes izkrituša ķieģeļa. Ja kaut kas no tā tur būs, tad viss būs cauri ātrāk, kā es sapratīšu, kas tur bija un ka tur vispār kas bija. Zosāda. Tunelis priekšā. Tikai es, ātrums un nakts. Vakaru vēdināšanās, var to saukt arī tā.
  
  
  Grūti aizmigt. Man tā ir vienmēr, gan pēc sacensībām, gan pēc šiem izbraucieniem. Adrenalīns, domas, viss kopā. Un tik un tā ir vieglāk, nekā bez tā, nezinu, kāpēc tā.
  
  
  No rīta man priekšā atkal būs darba piedāvājums. Laba pozīcija, izcila alga. Kādi 90% līdzcilvēku par ko tādu būtu sajūsmā. Bet es te sēžu un domāju, vai man to vajag. Vai stresa nebūs vairāk, kā varu noņemt ar vakaru vēdināšanos. Vai man neredz cauri, vai pīpētavā neizmuldēšu ko lieku jau pirmajā darba dienā. Vai nebūs jāsniedzas pēc tās metodes, par kuru man vaicāja darba intervijā – alkohola. Smieklīgi, jo tās dienas vakarā, kad biju no rīta teicis, ka lietoju maz, es gulēju uz ielas, neatceroties, ne kā tur nonācu, ne kā tiku mājās. Gadās, reizi desmit gados. Bet smieklīgi, ka tā sakrīt.
  
  
  Tu guli un tev nav ne jausmas, par ko es domāju. Tev nav ne jausmas, ka es izstumju motociklu no pagalma, aizstumju to līdz ielas galam un vēl mazliet tālāk, pirms iedarbinu. Un atgriežoties atkārtoju šo, tikai no otras puses un cenšoties neapdedzināt kāju pret karsto izpūtēju. Esmu redzējis, kā izskatās cilvēks, kas no visa spēka satver izpūtēju, lai pie tā turētos, nezinot, ka tas tikko ir bijis slodzē. Sāpes un izmisums. Apziņa par to, kas notiek, atnāk pirms sāpēm.
  
  
  Velns, vajadzēja tomēr uzpīpēt, pirms iet gulēt…
• 0 rakstair doma

• 24.7.26 18:39
• MI nav nekāds intelekts, vislaik met drošības paziņojumus. bet man ir stiprs kaķa plāns, un vēl stiprāks ķermenis, piebeigt pēdējo alko, novilkt savus dienām nenovilktos nike, izslēgt visu tehniku, aprīt ievērojamu daudzumu benzo un ketino, ūdeni blakus, un iet dziļā miegā uz 20h, athodā
• 0 rakstair doma

• 24.7.26 17:17
• MI:
  
  es gribu Goldie, un tad man ir radikāli jāmainās, vismaz pusgadu, lai tas ir iespējams
• 0 rakstair doma

• Cancer sad kitty nobody cares about my emotions and say nasty blunt things things.
• 24.7.26 12:54
• The hardest thing is to recognise that other people process the world differently than you and that there is no correct way to process the world. It is just lonely and disappointing.
  
  I guess I don't even know what love is, as it cannot be sameness.
  
  I guess I am still an unknowing child. But at least in my mature age I have managed to lose the feeling of urgent desperation about it.
  
  Everyting is just acceptable and fair enough forever.
• 0 rakstair doma

• 24.7.26 12:09
• jums nav kāda lieka biļete uz nazis sirdī iestrēdzis svētdienas vakarā, saulkrastu pusē?
  3 nedēļas par to domāju un dadomājos līdz izpārdots, dooh
• 0 rakstair doma

• 24.7.26 11:55
• es off, alko un benzodiazempāmi. čau
• 0 rakstair doma

• 24.7.26 11:20
• es zinu, par ko runāju. Goldie nav izmisusi pēc male. viņa atrada mani, tieši mani. cits neder. es cits, nekā viņa domā
• 0 rakstair doma

• 24.7.26 09:52
• man pārāk pārņemts prāts, kā es gribu redzēt ultra blondās Goldie kūsu. tikai redzēt, kā lielāko noslēpumu.
  
  man protams ir scenāriji prātā, cik tā būs maiga, kopta, un tik gaiša, ka knapi varēs saskatīt. man der arī lielas, melnas, bet tas jau bijis
• 0 rakstair doma